Visu laiku kaut ko apstrīdēt

Viestarts, ar kuru būs saruna, pazīstams arī kā laikraksta Diena žurnālists un grāmatu recenzents. Sākot no 1991. gada deviņus gadus dzīvojis Norvēģijā, studējot politoloģiju. Tur arī radusies interese par nepieradināto mūziku.

Ar Viestartu sarunājās Armands Znotiņš un Reinis Tukišs.


Kas mūziku padara „nepieradinātu”? Vai tikai komerciālais aspekts?

Man šķiet, tas ir oriģinalitātes aspekts. Jo, protams, komerciāli panākumi jau nenozīmē, ka mūzika ir draņķīga, bet tas bieži nozīmē to, ka tā kaut kādā ziņā jau ir iegājusies. Cilvēki, ejot uz koncertu, aptuveni nojauš, ko viņi dzirdēs.
Skaņu meža mūzikai pamatā ir atonālā mūzika, performances māksla, jaunās digitālās tehnoloģijas. Tai visu laiku pakāpeniski nāk klāt kādi elementi, kas to atsvaidzina un ievirza nosacīti nedrošā muklājā. Piemēram, tas pats digitālais vilnis jau ir pārgājis, tagad ir jārisina jaunas pretrunas – starp akustisko mūziku un elektronisko mūziku, taču arī tās šobrīd tiek atrisinātas. Varētu teikt, ka par nepieradinātu šo mūziku padara šādu pretrunu risināšana tajā.


Kāda ir atšķirība starp atonālo mūziku, kas izskan akadēmiskajos koncertos, un to, kas tiek piedāvāta Skaņu mežā?

Šis pats formāts mums šķiet kaut kādā ziņā par smagu. Mēs, teiksim, nevaram atļauties noorganizēt simfonisku koncertu. Neesam pret to, taču ar to vienkārši nodarbojas „Arēna”. Runājot par atonalitāti akadēmiskajā mūzikā, tā tomēr ir komponēta atonalitāte. Skaņu mežā ir daudz improvizācijas elementu un tie ir pārsvarā. Tā vispār ir improvizācijas mūzika. Tāpat arī šī atonalitāte ir jau ļoti veca un pastāv kopš 20. gs. sākuma. Skaņu meža gadījumā tā ir tikai tāds atsauces punkts. Tā ir tikai telpa, kurā notiek visādi citi diskursi – piemēram, jautājums par trokšņu mūziku, kas arī jau vairs nav necik nepieradināta, nemelodiskums. Tā ir saruna mūzikai pašai ar sevi. Sākumā bija industriālā mūzika, tad to nomainīja trokšņi, tad radās iespējas darboties ar sampleriem un sintezatoriem. Tas sākumā atbaidīja akustiskos mūziķus, tagad arī viņi ir sapratuši, ka tas varbūt tikai papildina akustisko mūziku. Šis vairāk ir tāds speciālistu dialogs.


Vai nav padomā kāds mēģinājums sagraut robežu starp šo un akadēmisko mūziku? Piemēram, kaut ko nepieradinātu demonstrējot uz operas skatuves.

Nē, tas nav gluži nācis prātā. Ko tur var darīt – mēs visi esam diezgan aizspriedumaini. Un es arī nevēlos piespiest sevi būt atvērtam pret pilnīgi visu. Man tā opera kaut kā, nu atvainojiet... Tai ir interesanta ēka. Tomēr šai mūzikai to izmanot negribētos.
Mums ir mīnuss, ka atskaņojot, teiksim, Evanu Pārkeru vai arī kad Čārlzs Kērtiss spēlēja, virinājās durvis. Cilvēki staigāja iekšā un ārā. Mums nebija iespējams nodrošināt koncerta kontekstu. No tā mēs mācīsimies. Bet es nedomāju, ka ir jālien operā. Turklāt es negribu koncentrēties uz šo konfliktu un robežu pārkāpšanu. Tas, protams, zināmā mērā ir pamatā tam, ko mēs darām, bet tas nav galvenais. Robežu pārkāpšana man šķiet kaut kas nogurdinošs un novecojis.
Manuprāt, šī mūzika ļoti labi iekļaujas vecajā Rietumu kultūras idejā, jo principā tas joprojām ir modernisms, kaut kādas idejas par avangardu. To sākums ir kaut kas vēl vecāks. Tā ir tā pati apgaismības ideja, ka nav obligāti jāpieņem kaut kādas dogmas. Nav taču noslēpums, ka konservatorijā atsevišķi pasniedzēji ļoti stingri nosprauž šīs robežas – kas ir pieņems un kas nē. Un tas ir pretrunā ar to sabiedrības modeli, kādā mēs šobrīd dzīvojam – nevis akla ticība vienai dogmai, bet nemitīgi mēģinājumi un tāds zinātnisks piegājiens, nepārtraukts mēģinājums apgāzt kādu pastāvošo hipotēzi. Man liekas, tas zināmā mērā izdodas. Tas mēģinājums kaitināt kaut kādas akadēmiskās aprindas nav pašmērķīgs. Drīzāk tas atspoguļot to labāko, kas uztur dzīvu Rietumu sabiedrības ideju – nepieciešamību visu laiku kaut ko apstrīdēt. Tas nav tāpēc, lai radītu konfliktu.


Kā, tavuprāt, var nodrošināt, lai akadēmiskā tradīcija un muzikālie eksperimenti netiktu uzskatīti kā kaut kas pavisam nesavienojams, bet gan tiktu uzlūkoti kā viena līnija un viena attīstība?

Es nezinu, vai tā ir viena līnija. Ir akadēmiskā mūzika un ir eksperimentālā mūzika, un tās ir kaut kādā sazobē. Viena nav iespējama bez otras. Man liekas, ka tur arī ir tā kontinuitāte. Es negribu teikt, ka eksperimentālā mūzika obligāti spēj koriģēt akadēmisko, bet nevar noliegt faktu, ka mūzika, tāpat kā māksla, jau sen vairs nav amatniecība. Tā nav vienkārši spēja kaut ko labi un prasmīgi atskaņot. Mūzikā konceptuālā māksla ir nospēlējusi ievērojamu lomu, tāpat kā šī atonalitāte. Es domāju, ka akadēmiskā pasaule līdz ar to mainās. Arī fakts, ka šī eksperimentālā mūzika eksistē, nozīmē, ka akadēmiskajā mūzikā kaut kas nav gluži kārtībā, ka kaut kas ir piebremzējies. Savukārt eksperimentālajā mūzikā daudzi mākslinieki ir ar vizuālās mākslas izglītību. Viņiem dažkārt pietrūkst šīs kompozīcijas izjūtas. Uz to akadēmiskā mūzika iedarbojas papildinoši. Skaņu mežā to var ļoti labi redzēt. Piemēram, tas, ko Andris Dzenītis darīja ar savu balsi, bija tāda tīri akadēmiska rotaļāšanās. Varbūt kāds par to pavīpsnāja. Bet to vismaz kāds pamanīja, un no tā lēnā garā veidojas kaut kāda ietekme. Caur šīm pārmaiņām tiek nodrošināta dzīvotspēja.


Vai klausītājam ir jābūt kādām priekšzināšanām, lai saprastu šo mūziku?

Mūziķus mēs, protams, atlasām tā, lai cilvēki, kas šo jomu pārzina, teiktu: Ooo! Bet tajā pašā laikā eksperimentālajā mūzikā, tāpat kā jebkurā citā mūzikā, diezgan svarīga ir spēja radīt jaunu mentālu telpu. Tādēļ, atlasot mūziķus, mēs gribam, lai tas pārliecina arī tos, kas iepriekš nav interesējušies. Mūzika primāri uzrunā emocionāli. Tā nerodas tukšā vietā, bet gan laikā, kurā mēs dzīvojam. Iemesls, kāpēc skan trokšņu mūzika, ir pavisam skaidrs – apkārt valda pamatīgs sajukums. Kāds atnāk, noklausās, viņam varbūt uzdod pa ausīm, bet jebkurš mūsdienu cilvēks sapratīs, par ko ir runa, un reaģēs pavisam citādi, nekā simts gadus atpakaļ kāds reaģēja uz pirmajiem futūristiem, kas ar savu trokšņu mašīnu Londonā un Parīzē taisīja koncertus, un viņu nomētāja ar tomātiem. Šodien cilvēks šādai mūzikai ir vairāk garīgi sagatavots. Tā nav abstrakti atrauta no realitātes. Tas man patīk eksperimentālajā mūzikā, ka tā ir cieši saistīta ar to, kas notiek pasaulē. Tas ir šo cilvēku mēģinājums izteikt savus novērojumus. Piemēram, Errors. Visa viņa mūzika, nemaz nerunājot par tiem radioevanģēlistiem, - tas viss ir viņa dzīves uztveres atspoguļojums. Priekšzināšanas varbūt ļauj labāk novērtēt atsevišķus mūziķu vārdus, bet tajā pašā laikā tie palīdz tikai labāk orientēties. Runa galvenokārt ir par attieksmi. Ja klausītājs sadzird šo mūziku un tā pārklājas ar viņa dzīves uztveri, tas ir ļoti labi. Ja tā izaicina viņa dzīves uztveri, tad ir vēl labāk. Jo tad vismaz tā liek padomāt. Ir svarīgi, lai šī mūzika nekalpotu par cementu kādai noteiktai domāšanai. Tādā veidā tā kļūtu par vienas paaudzes mūziku, un tā arī viss beigtos.


Tātad ir svarīgi, lai šī mūzika arī kādam riebjas, kādu izprovocē vai sanikno...

Nu, bet, protams. Ja tā neriebtos, neviens to neradītu. Kā jau iepriekš minēju, tā ir korekcija vai aizrādījums jau esošajai mūzikai.
Es uzskatu, ka māksliniekam, radot darbu, ir ļoti svarīgi būt iespēju robežās patiesam pret savām jūtām. Un, ja viņš patiesi pauž savas domas un jūtas, tad viņš nenovēršami kādu izprovocē. Tas ir veids, kā mākslinieki runā. Tāpat kā mūs aizkaitina, teiksim, Bono. Arī viņš mēģina runāt patiesi, savukārt mēs uzskatām, ka tas ir pilnīgi neauglīgi.


Bono vienkārši kļuvis plānprātīgs...

Nu, jā. Šajā gadījumā sevišķi dusmīgs tu esi uz cilvēkiem, kas savulaik tev ir daudz nozīmējuši. Neviens jau nedusmojas uz Rikiju Mārtinu, jo tas vienkārši darbojas tur savā nodabā.


Un kā ir ar eksperimentālo kino, vai un kā ir iespējams panākt, lai avangarda kino bez jebkāda naratīva tiktu uztverts kā līdzvērtīgs Kannu kinofestivālā rādītajam?

Mūsdienās ir ļoti grūti kādu pārliecināt, ka pamatotu iemeslu dēļ viena lieta ir labāka par citu. Kannās ir vieta kam citam un nevajag visiem obligāti tiekties uz Kannām, tāpat kā Skaņu mežam nav jākļūst par Dziesmu svētkiem. Tad jau tas zaudēs savu būtību. Es domāju, ka Kannās ir nokļuvuši pietiekami daudzi režisori, kas savā laikā ir taisījuši ļoti eksperimentālas lietas, pirms viņi ir nonākuši pie tā, kas aizvedis viņus uz Kannām. Un šeit nav runa par nepieciešamību kļūt līdzvērtīgam. Šīs kategorijas drīzāk atkal darbojas kā viena otru papildinošas.


Vai cilvēkam, kurš īpaši neinteresējas par šo jomu, ir iespēja, nonākot Skaņu mežā, baudīt to visu? Vai arī tikai – iepazīties, uzzināt un izzināt?

Es nezinu. Pats esmu gājis ceļu no bērna, kam patīk ABBA, līdz pieaugušajam, kuram patīk Keiji Haino. Man tā ir bijusi tāda evolūcija. Tomēr primāri tā ir attieksme pret dzīvi, jo skaidrs – ja tev ir pilnīga ticība harmonijai, tad tu noteikti neiesi uz turieni. Bet ja tev ir nācies kādreiz pasēdēt tumšā istabā un padomāt, ka viss varbūt nav tādā kārtībā. Ne obligāti, ka viss ir slikti. Savā ziņā šī mūzika ir daudz emocionālāka kā vissaldākās mīlas dziesmas. Jo tajā šausmu sajūtas ir vairāk nekā jebkurā citā mūzikā un tā nāk no cilvēka patiesajām domām.


Kāpēc šī mūzika nereti asociējas ar tumsu un tumšām dvēseles izpausmēm?

Tajā brīdī, kad ir tumšs, tu vislabāk spēj uztvert mūziku, un tāpat arī acis nežilbst – tu vari labāk padomāt. Tā nav tumsa tādā izpratnē, kā viduslaiku priekšstats par kaut ko velnišķīgu. Tā ir tumsa kā pārdomu brīdis.


Cik liela ir potenciālā auditorija šai mūzikai Latvijā?

Es nedomāju, ka tā ir neizmērojama. Es pieļauju, ka uz Nika Keiva koncertu ieradīsies daudz cilvēku, tajā skaitā arī es. Bet iedomāsimies, ka 90. gadā uz Nika Keiva koncertu šeit nemaz tik daudzi nebūtu ieradušies. Droši vien, ka uz kādu no šo mākslinieku koncertiem nākotnē arī ieradīsies ļoti daudzi. Bet šobrīd ideja ir atainot muzikālus meklējumus. Kaut kādā ziņā muzikāls svaigums tajā ir. Šī mūzika zināmā mērā ir dekonstrukcija, jo viņa jauc nost priekšstatus par esošo mūziku. Sajauc to detaļās, līdzīgi kā bērns rotaļājas ar mašīnīti un viņu neapmierina, ka tā tikai ripinās uz priekšu, viņš grib paskatīties, kas ir iekšā. Un tu nevari gaidīt, ka tas piesaistīs daudz cilvēkus, un mani arī tas apmierina, jo savādāk no tā festivāla būtu jāatsakās. Es netaisos pavadīt savu dzīvi masu pasākumu organizēšanā.


Vai, tavuprāt, ir pietiekama augsne, lai arī Latvijā vairāk attīstītos eksperimentālais žanrs?

Pašlaik ir visi nosacījumi. Pirmkārt, pieeja informācijai. Otrkārt, tehnoloģijas un zināmā mērā arī neapmierinātība ar dzīvi un neatrisināti jautājumi. Šķiet, šajā jomā tas ir svarīgi. Tomēr, no otras puses, var piesaukt Norvēģiju, kur šķietami ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē, un tur rodas ļoti skaista mūzika. Eksperimentālā mūzika Norvēģijā ir ļoti attīstīta. Varētu iebilst, ka tur viņus valsts atbalsta, bet tajā pašā laikā ASV valsts vispār neko neatbalsta. Tā kā šie tapšanas iemesli nav īsti zināmi.
Latviju es nezkapēc nedaudz gribu salīdzināt ar Austriju, jo arī Latvija ir konservatīva valsts. Arī šeit būtu iemesls saņemties un attiecīgi cīnīties pret šo konservatīvismu un tas būtu jādara māksliniekiem. No vienas puses, šī valsts vienmēr bijusi ļoti muzikāla, ar skaistu kormūziku un tautas mūziku, bet tajā pašā laikā šī mūzika idejiski ir tik tukša. Protams, ko var gaidīt pēc visiem šiem gadiem?


Tevi kaut kādā ziņā nekaitina tas, ka eksperimentālā mūzika tiek padarīta par stila piederumu?

Protams, ka kaitina. Dažreiz man rodas pamatotas šaubas, kāpēc es to vispār daru. Teiksim, vai man ir tīri nodomi tajā visā, vai tas nav tikai mēģinājums pašam būt progresīvam. Savā ziņā tā, protams, ir izlekšana. Bet kāpēc gan ne? Jo tas nav galvenais.
Ja šāda vienādības zīme starp eksperimentālo mūziku un „progresīvo domāšanu” eksistē, tad tas tikai norāda, ka domāšana nav progresīva. Mēs visi labi zinām, ka tā dēvētajās „progresīvajās” aprindās ir ļoti izteikts dogmatisms. Tāpat kā cilvēki maina drēbes – viņi ģērbjas modernās drēbēs, pieņem modernus priekšstatus. Neiedziļinoties saturā, mētājas ar vārdiem. Manuprāt, tas ir tāds postmodernisma produkts. Visi vienā brīdī sāka mētāties ar vārdiem – Lakāns, Deridā, Žižeks, bet reti kurš viņus ir izlasījis. Taču nevajag nosodīt par to. Acīmredzot cilvēkiem šāda nepieciešamība ir, bet viņi nespēj visā iedziļināties. Lai gan, protams, visiem tiem cilvēkiem, kam šķiet, ka eksperimentālā mūzika ir vienīgā patiesā, droši vien jāuzdod sev jautājums – kāpēc viņi tā domā – un vai viņi spēj atbildēt uz šo jautājumu.


Vai bez iepazīstināšanas ar neordināro Skaņu mežam ir vēl kaut kas tāds, ko var dēvēt par misiju?

Protams, ka ir. Man kā Rīgas un Latvijas iedzīvotājam ir svarīgi, lai šī valsts attīstītos, lai tā būtu atvērta. Ne jau nekritiski atvērta, bet lai būtu – patiesajā šī vārda nozīmē – progresīvi spējīga izveidoties par vietu, kur tiek radītas jaunas domas un jauni dialogi, jaunas tēmas tiktu iztirzātas. Tādā izpratnē Skaņu mežs ir tīri kultūrpolitisks pasākums. Ja šī mūzika man šķistu tikai kā privāts hobijs, es to klausītos mājās. Esot Latvijā, gribējās, lai arī šeit būtu ko elpot. Tāpat kā gribas, lai šeit būtu laba literatūra, lai šeit būtu attīstība. Tā arī ir tā misija.


Intervija pārpublicēta no literatūras un filosofijas portāla ¼ Satori.