Reel Big Fish koncerta (klubā „Melnā piektdiena”, 12.februārī) apraksts

Lietuvieši jau „aiz žoga” centās izcelties ar savām skaļajām un brīžiem korī maurojošajām balsīm, jā, arī lietuviešu bariņš bija ieradies uz koncertu. Kad sāka laist iekšā cilvēkus, daudziem, kas nebija iepriekšpārdošanā pamanījušies sapirkties biļetes, mācās virsū baža par to, ka iekšā tikt tā arī neizdosies, dažiem arī neizdevās, tomēr lielākajam vairumam izdevās, un klubā ietipinājās plānoto septiņu simtu vietā apmēram deviņi simti, kā man tika ziņots no neoficiāliem ziņu avotiem. Klubā cilvēki turpināja sabiedriskošanos, to papildinot ar izlejamā, gan latviešu, gan čehu, alus tukšošanu un distro galdā piedāvāto preču izvērtēšanu un izpirkšanu.

Pirmie uz skatuves savu sniegumu deva grupa All Day Long. Bija patiesi patīkami šos puišus beidzot, pēc ļoti ilgiem laikiem, uz skatuves redzēt skaidrā. Izpildījums bija tiešām lielisks un baudāms. Arī skaņa bija ļoti laba, ar Depo nevar pat salīdzināt. All Day Long, tādus, kādi jūs bijāt šai koncertā, mēs gribam jūs dzirdēt vienmēr! Diemžēl laika trūkuma dēļ, koncerts jau tā sākās ne laicīgi, šī muzikālā apvienība sniedza gaužām īsu programmu.

Laika trūkums gan nebija nekāds šķērslis nākošai grupai Voiceks Voicska, kuri spēlēja vismaz divreiz ilgāk par All Day Long. Arī Voiceks sniedza baudāmu ska, ieskaitot visus vecos, visus jaunos un visus pārējos hītus. Turklāt, skanot otrajai grupai, cilvēku gūzmas kļuva arvien biezākas, pūlis pie skatuves arvien sablīvētāks.

Jau pirms pasākuma bija dzirdēti izteikumi par austriešu grupas Guadalajara progresu mūzikas pasaulē. Salīdzinot ar viņu sniegumu iepriekšējā vizītē šai valstī, koncertu klubā Depo, tiešām austrieši izklausījās daudz labāk, taču ne tik labi, kā vakara naglas – Reel Big Fish.

Cilēku masas pildīja koncertzāli no viena gala līdz otram, bez atstarpēm, vietām pat boldā, jā, pie skatuves jau minūtes 20 pirms Reel Big Fish uzkāpšanas uz skatuves nebija iespējams nomest monētu zemē, jo plecu pie pleca stāvēja vai grūstījās nepacietīgie fani. Arī es biju viņu starpā, tāpēc droši un nemaldīgi varu apgalvot, ka atmosfēra šai „šprotu bundžā” bija pavisam savādāka nekā iepriekšējās dienas Korn koncertā, kur skatuves galā cilvēki uzvedās kā mežoņi, viens otru necik nerespektējot, bakstot ar elkoņiem, spārdot ar kājām, saspiežot „pankūkās” visu dzimumu homo sapienus. Spiešanās joprojām bija, bet draudzīga, es pat teiktu – pārsteidzoši draudzīga.

Pēc neilgās gaidīšanas, kas dažiem likās kā mūžība, uz skatuves parādījās vakara galvenā grupa, ska grupa no Amerikas savienotajām valstīm, kura nešā nosaukumu Reel Big Fish. Grupa, kura pa pēdējiem desmit gadiem ir nomainījusi sastāvu tik daudzas reizes, cik negribētu sastāvu mainīt neviena pati pasaulē eksistējošā grupa. Reel Big Fish sāka savu programmu ar savu veco hītu „Sell Out”, kas „pacēla spārnos” visus gaidītājus. Cilvēku masas spiedās, grūstījās, līgojās, lēkāja, krita un cēlās. Zilumi, sasitumi, bet tik un tā draudzīgas sejas izteiksmes, kuras jebkuram, kas cietis, gatavas sniegt draudzīgu roku. Sejās smaidi, rotāti ar sviedriem. Daži gudrinieki pamanījās pat paveikt crowd surfingu, nokļūstot guļus stāvoklī virs visiem pārējiem ļaužiem.

Es griezdamies dancī visapkārt manīju kalniem pazīstamu seju, tai skaitā Pent-in Dreams ģitāristu Kristapu Ezeriņu, Guerilla Habits basģitāristu Andreju Voļski, un arī Denisu no www.hc.lv. Pēc pāris koncerta epicentrā pavadītām dziesmām es nolēmu pārvietot savu korpusu uz nedaudz aizmuguri, lai pavērotu, kas notiek tur. Kā jau teicu, zāle bija pilna ar cilvēkiem no viena gala līdz otram, arī aizmugurē cilvēki priecājās par Amerikas viesiem, dancoja, dziedāja līdz. Neskaitāmi fotomeistari un amatieri ar savām fotokamerām centās noķert labākos kadrus, redzēju kādu meiteni, kas uzkāpusi uz radiatora centās cītīgi piezūmot uz skatuves notiekošo ar savu tālo un gaišo (cerams) telezūmu. Arī Reel Big Fish centās, cik prata. Tiešām!

Vokālists nemitējās griezties dancī, lēkāt pa skatuvi, trombonistu viņa brillītes un čirkainie mati neatturēja no tieši tādas pašas rīcības, arī pārējie grupas biedri bija aktīvi, varbūt nedaudz mazāk par vokālistu un trombonistu. Reel Big Fish nospēlēja visus savus lielākos hītus, īpašu sajūsmu no pūļa saņemdami, spēlējot Fila Kolina koverdziesmu Another Day In Paradise un senos laikos kādas filmas sauntrekā iekļauto dziesmu Beer, ar kuru arī grupa noslēdza šovu, iemetot mediatorus publikā un pazūdot no skatuves. Protams, ka ne uz visiem laikiem. Pēc aktīviem saucieniem, ar kuriem grupa tika aicināta spēlēt vēl, Reel Big Fish atgriezās uz skatuves, nospēlējot futbola himnu un vēl trīs dziesmas, no kurām pēdējā bija ļoti daudziem, ja ne visiem, labi pazīstamā A-Ha koverdziesma Take On Me. Šīs dziesmas laikā dejoja visa zāle. Es atkārtošu – VISA, gan priekšā gan aizmugurē. Visi dziedāja līdz, visi smaidīja un priecājās.

Tas viennozīmīgi bija labākais ska pasākums, kāds jebkad šai valstī ir noticis. Un visi, kas uz to nebija, tagad var līst stūrī un graizīt vēnas, jo ir palaiduši garām kaut ko tādu, kas manuprāt nu jau ir iegājis vēsturē, un vismaz manā atmiņā paliks vienmēr. Tieši tas bija tas, ko, braucot mājās ar sesto tramvaju un savā mp3 atskaņotājā klausoties jauno Streetlight Manifesto albūmu, kas, starp citu, ir lielisks, nodomāju.