Brīvprātīgi Pozitīvs

Jau ceturto gadu Salacgrīvā norisinājās krāšņais un daudzpusīgais mūzikas festivāls "Positivus".

Ko darīt, ja esi standarta students (nu, tāds, kuram nauda diez kā makā vis neturas), Tev nekad nav veicies nevienā radio konkursā, kurā jāatmin nieka astoņu no desmit atskaņoto dziesmu autori, lai balvā dabūtu biļetes, tomēr festivālu apmeklēt gribās? Ir izeja – vari pieteikties brīvprātīgajos palīgos! Runā, ka izredzes palielinoties, ja Tu iesniedz pieteikumu. Kad uz e-pastu pienāk ziņa, ka tiec uzņemts brīvprātīgo pulkā (nedaudz izklausās pēc rekrutēšanas armijā), sāc meklēt telti un kārtot līdzi ņemamo koferi – Tu brauc uz saulaino Salacgrīvu!

Kad dienu pirms festivāla oficiālā sākuma kopā ar draugiem esi jau gandrīz sasniedzis pasākuma norises vietu, Tevi sagaida smaidoša, runīga meitene vārdā Santa (šeit iepazīstoties neviens nenosauc savu uzvārdu – tas tiek atmests kā reti lietojama formalitāte) un uzreiz jautā: "Brīvprātīgie?" Tu nodomā – vai tiešām tas ir kā zīmogs uz pieres, visiem labi apskatāms marķējums, kas liecina, ka labprāt šeit atrodies, nesaņemot materiālu atalgojumu? Brīvprātīgie, kuri ieradušies ātrāk, Tevi draudzīgi sveic un apjautājas, no kurienes esi. Tā kā nevari sagaidīt atbildīgo par jūsu darbu – Jāni –, nolem pats viņu atrast pēc iekārtošanās darbinieku telšu pilsētiņā. Kad tas ir izdarīts, Tu sāc meklēt mistisko Jāni, par kuru pazīmes liecina, ka viņš esot "tāds standarta Jānis ar riteni". Tagad visiem riteņbraucējiem vīriešiem – un tādu festivāla teritorijā dienu pirms sākuma nav maz – jautā: "Vai tu gadījumā neesi Jānis?" Drīz saņem atbildi, ka brigādē no 11 strādājošajiem vīriešiem, Jāņi esot astoņi. Šeit nu Tu atminies Līgosvētku laikā dzirdēto, ka Latvijā esot vairāk kā 60 000 Jāņu un secini, ka mūzikas festivālā "Positivus", šķiet, ir īpaša Jāņu koncentrācija.

Gluži labi izgulējies teltī, piektdienas rītā – pirmajā oficiālajā festivāla dienā - dodies uz nākošo brīvprātīgo strādnieku sapulci, kur saņem savas īpašās aproces – caurlaides, kas norāda, ka piederi pie darbiniekiem jeb "Staff", kā rakstīts uz zaļās aproces, un telšu pilsētiņas caurlaides, kas rotāta ar rozā, violetām un baltām svītrām. Kad rīta darbi teritorijas uzkopšanā ir padarīti, pastaigā pa jau puslīdz iekārtoto festivāla norises vietu, sameklē visas skatuves – šogad tās ir sešas. Attopies īstā pasaku mežā – netālu no "Garnier Fructis" dabas skatuves priedēs sakārti, šķiet, ap simts krāsainu guļamtīklu, lampiņu un spainīšu ar spuldzēm. Izbrīnīts par savādo, nomierinošo skaņu, Tu paveries augstāk un ieraugi sakārtus zvārgulīšus, kas šajā ēnainajā vietā, vēja iekustināti, rada paši savu mūziku.

Tālāk dodies aplūkot, ko piedāvā tirgotāji. Pieej un aprunājies ar stilisti Danu Dombrovsku, kas nupat iekārtojusi savu Vintage apģērbu stendu un, Tev tuvojoties, uzreiz saka, ka latviešiem jau esot jāatgādina, ka par cenām varot kaulēties, citādāk viņi bieži to aizmirstot. Kāda brīvprātīgā sajūsmināti saka, ka sajūta šeit esot "kā milzīgā omes skapī". Cita meitene ar gaiši brūniem, viļņainiem matiem veikli nokaulē latu piecdesmit par mežģīņotu, baltu blūzi un liekas gluži laimīga par savu pirkumu. Kā saka Dana Dombrovska – katrai lietai esot savs pircējs, apģērbs var nostāvēt veikalā ilgu laiku līdz atnāk tā īstais pircējs, kam tas der lieliski.

Pirms sākas Tavs darbs, aizej uz "Cēsu alus" skatuvi nedaudz paklausīties mūzikas grupas "Triānas Parks" uzstāšanos. Grupas soliste Agnese, kura parasti izceļas ar ekstravagantiem tērpiem, šoreiz ģērbusies gluži vienkārši, bet dzied un sit plaukstas tik enerģiski, ka miljons bizītēs sapītie solistes mati jautri lēkā viņai kustoties. Agneses neparastā balss piepilda apkārtni un visam piešķir tikpat neparastu un brīvu noskaņu, ka uz savu brīvprātīgo "trīs stundas no vietas" darbu dodies tik priecīgs it kā ietu mājās.
Darbs šoreiz Tev ir pie galvenās ieejas, kur, pirms apmeklētāji tiek nodoti apsargu vērīgajam skatienam, Tev jāpārbauda apmeklētāju aproces un tas, vai tās stingri turas un festivāla laikā nepazudīs. Pazaudēt aproci nav joka lieta – uzreiz jāpērk jauna biļete. Starpgadījumu tikpat kā nav, pa reizei kāds atnāk pažēloties, ka nevar ienest kādu dzērienu vai pārtiku, tāpēc blakus stāvošā pudeļu kaudze krājas arvien lielāka. Dažs labs demonstratīvi izlej savu dzērienu gandrīz pie apsargu kājām, cits mierīgi iztukšo savu glāzi pirms ieiešanas pasākuma norises vietā. Apmeklētāju ir daudz, bet Tavas trīs darba stundas paiet gluži viegli, lai gan šķiet, ka vārdi "Labvakar" un "Paldies" vēl ilgi skanēs galvā.

Kad Tava maiņa ir beigusies, Tu dodies uz milzīgo Tele 2 skatuvi un nedaudz padejo pie britu mūzikas grupas "Happy Mondays", kuru mūzikā jaušams šis tas no hiphopa un nedaudz no klubu mūzikas, veidojot neparastu skanējumu. Pēcāk dodies uz Cēsu alus skatuvi, kurai blakus dižojas sarkana, skaista ugunsdzēsēju mašīna, kas daudziem ir satikšanās vieta –objekts, kuru viegli ieraudzīt un atrast lielajā cilvēku pūlī. Uz šīs skatuves tūlīt, tūlīt kāps Māra un "Astro’N’Out" – "Sasodīti apaļa pasaule ar laiku viss atpakaļ nāk..."
Pat tad, ja Tu ļoti, ļoti vēlētos vēl četros no rīta iet paklausīties radio 101 dīdžeja Toma Grēviņa priekšnesumu, ja esi jau iekārtojies teltī, tad nogurums no Tevis netaisās atkāpties. Lēnām slīgstot miegā, priecājies par mūziku, kuru teltī gluži labi var dzirdēt, un nodomā, ka ir gan labs dīdžejs tas Grēviņš.

Lai gan Tavs modinātājpulkstenis ir uzlikts uz pulksten 10 (jo Tava maiņa sākas tikai divos) jau astoņos kāds cilvēks (iespējams, Jānis) darbinieku telšu pilsētiņā auro, ka "brīvprātīgajiem jāceļas!" Tā kā Tu esi apķērīgs un dzirdi, ka arī blakus esošajās teltīs nekāda rosība nenotiek, izliecies, ka Tevis nav, un turpini gulēt. Diemžēl arī cilvēks, kurš auro "brīvprātīgajiem jāceļas", arī ir pietiekami apķērīgs un nez no kurienes dabū megafonu un neatlaidīgi kliedz divreiz skaļāk. Tā kā Tev ir bail, ka necelšanās gadījumā Tevi no telts iztrieks ar suņiem (un apmācītos policijas suņus festivāla teritorijā Tu jau esi redzējis), Tu tomēr padodies un lēni velcies ārā no telts.

Rīts sākas ar milzu atkritumu maisu stiepšanu sev līdzi un teritorijas uzkopšanu. Salasīts tiek daudz plastmasas glāžu un festivāla programmiņu un pēc tam jau atkal ir brīvs laiks, paklejot un izbaudīt hipijisko gaisotni. Festivālā pazūd laika izjūta – ne tikai tā, ka Tu nezini, cik ir pulkstenis, Tu palēnām sāc neapjaust, kurš gads tagad ir – varbūt 20. gadsimta 70. gadi? Daudzi rotājušies ar hipiju stila matu lentēm, ģērbušies puķainos apģērbos un valkā milzu saules brilles, dažiem uz ādas uzzīmētas miera (PEACE) zīmītes - tās apaļās, ar baloža kājas formas nospiedumu vidū. Vairākas apmeklētājas rotājušās ar lieliem mākslīgajiem ziediem. Festivāls ir laiks, kad var izrādīt savus tetovējumus vai tikt apgleznotam ar hennas krāsu. Kāda apmeklētāja, topošā vēsturniece Alise no Cēsīm, sūdzas, ka šogad atšķirībā no iepriekšējā gada par hennas tetovējumu esot jāmaksā. "Bet, nu to jau var saprast," viņa nopūšas.

Nevar vienaldzīgi paiet garām skatuvei, uz kuras uzstājas igauņu-ukraiņu folkmūzikas grupa "Svjata Vatra" – ugunīgs temperaments un solista enerģiskie deju soļi tā aizrauj, ka nemanot sāc kustēties mūzikas ritmā un, plati smaidot, sist plaukstas. Pēc mirkļa uzstājas daudz mierīgākas mūzikas radītāji – pašmāju un ASV savienībā tapusī grupa "Prince and the Crosby" – viņu ietērps ir vienkāršs, it kā viņi būtu savākušies kopā darba dienas vakarā, lai mierīgi uzspēlētu sev un saviem draugiem. Tieši tā arī var sajusties skatītājs – kā draugs. Dziesmas līdzinās apziņas plūsmai un tajās klausoties pārņem miers.
Brīvprātīgo meitene Dana, kuras pienākums festivālā bija uzraudzīt bērnus Bērnu pilsētiņā, smiedamās stāsta, kā mazie viņu centušies nokrāsot ar guaša krāsām un ka gandrīz gadījies izsniegt kādam tētim nepareizo Rūdolfu – gan neīstais Rūdolfs, gan tētis bijuši nedaudz apmulsuši, taču nav zaudējuši humora izjūtu.

Vakara maiņā Tu atkal dodies uz galveno ieeju un šoreiz dažādībai liec aproces tiem apmeklētājiem, kuri biļetes nopirkuši nupat vai ierodas tikai uz noslēguma koncertiem, kuros uzstājas spožie un ekstravagantie "Scisor Sisters" no ASV un MUSE no Apvienotās Karalistes. Var notikt tā, ka Tev ir jāstrādā "Scisor Sisters" koncerta laikā, tomēr jauki kolēģi Tevi palaiž paklausīties vienu dziesmu, pakāpjoties uz betona kluča, kas piesliets pie žoga, kurš nodala lielo Tele 2 skatuvi no pārējās festivāla norises vietas. Tu pat vari saredzēt, ka viens no grupas dziedātājiem ir tērpies tīkliņzeķubiksēs (un ne jau sieviete). Skaņa ir izcila – Tu vari dziedāt līdzi pat atrodoties pie galvenās ieejas un vienlaicīgi liekot apmeklētājiem uz rokām ieejas aproces. Ar sajūsminātu skatienu pavadi vairākus melnus, spīdīgus mersedesus, kas iebrauc pa galvenajiem vārtiem, šurp vedot mūzikas zvaigznes MUSE.
Uz ieejas aproču izsniegšanas punktu nāk arī cilvēki, kuri cenšas sarunāt izdevīgākus darījumus – nopirkt biļetes "no rokas", apejot biļešu kases. Kāds aptuveni 17 gadus vecs zēns, uzvilcis galvā cepuri ar nagu uz aizmuguri, nāk saskumis un angliski stāsta, ka esot no Somijas – pazaudējis aproci, bet viņam ir pārbaudītā biļete. Nabagam esot vairs tikai 15 lati un šī ir pirmā reize, kad viņš ir šeit. Ļoti gribot redzēt MUSE. Skumjš stāsts? Iežēlinātie darbinieki ar rāciju sazinās ar augstākstāvošām personām, kuras atbild noliedzoši – jaunas biļetes nebūs. Nez kāpēc "soms" pirms viņam tiek pārtulkots teiktais jau ir ļoti labi sapratis, kas tiek ziņots pa rāciju un vēlāk Tu nejauši nostājies viņam blakus MUSE koncertā, kurā viņš pavisam brīvā latviešu valodā sarunājas ar saviem draugiem un vairs pavisam nav soms.

MUSE koncerts novirza Tavas domas par to, vai viņam ir nācies samaksāt pilnu biļetes summu. Ir tikai MUSE. Ritms, ģitārspēle, neatklātas vēlmes, pretošanās (Undisclosed desires, Resistance – MUSE dziesmu nosaukumi ) un tāda kā smeldze solista balsī. Pat redzot krītošu zvaigzni, Tu uz mirkli nesaproti, kas tā par savādu gaismiņu, jo šinī brīdī zvaigznes ir MUSE.

Pēc tam, kad nedaudz vairāk kā divas dienas esi bijis brīvprātīgi pozitīvs, Tev varbūt mazāk brīvprātīgi, bet tomēr ir jāizguļas, jo svētdienas rītā tieši 9:30 (precīzi, jo, ja mēģināsi gulēt ilgāk, varbūt pēc Tevis atnāks jau pieminētais Jānis ar pieminētajiem suņiem) Tevi sagaida lielā sakopšanas talka. No atkritumu kalna ir iespējams uzbūvēt nelielu pilsētiņu. Varbūt Tevi sagaida krietni saspiesta mājupbraukšana ar sabiedrisko transportu, bet varbūt Tevi sagaida kāds cits brīvprātīgs pasākums, piemēram, brīvprātīga pelde Salacgrīvas akmeņainajā pludmalē. Nav nemaz tik svarīgi, ko Tu dari savā brīvprātīgajā svētdienā, jo Tu taču esi brīvprātīgi pozitīvs (kā baterijas ar plusiņiem abos galos).
 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu