Antimatter - Mick Moss

8.decembris, kluba Melnā Piektdiena backstage, pēckoncerta juceklis, bet visi itin jautri. Beidzot, pēc pusgaras bet garīgas sarunas ar Leafblade vokālistu, es tieku klāt Mick Moss - Antimatter līderim.

Saskrienamies, kad viņš stāv durvīs ar alus kausu rokā, un pavisam drīz noskaidrojam, ka vispiemērotākā un klusākā vieta intervijai būs backstage dušas telpa. Tā tam būs būt. Es piesēdu uz dušas plaknes apmalītes, Miks stūrītī pa diagonāli - un aiziet. Runājām arī par beztēmu, taču to, ko paspēju piefiksēt, es labprāt jums pastāstīšu virtuālajā telpā.

Randoms : Kā Antimatter izdomāja atbraukt uz austrumiem - Latviju. Kā nonācāt pie šī lēmuma?
Mick: Tas nemaz nebija mans lēmums. Tas ir mūsu menedžeris (Haavard- Aftermath Music) , kas nosaka mūsu tūres gaitu. Pie tam, es panikotu, ja man tas viss būtu jādomā pašam. Visa tā menedžēšana mani tracina. Es labprātāk koncentrējos uz mūziku tā vietā, lai uztrauktos par biznesu. Es to visu vienkārši atstāju Haavard ziņā.

Randoms: Ko Tu domā par šīvakara koncertu?
Mick: Tas bija ļoti jauks. Koncertos pirmā dziesma vienmēr ir kā tīrs audekls - es esmu gleznotājs un publika ir mans audekls. Tas ari nosaka to, vai starp mums veidosies kopīgs mākslas darbs. Tā nu es sāku spēlēt un tad veidojas enerģijas apmaiņa (lai arī cik banāli tas izklausītos). Ir publika un MŪZIKA.

Randoms: Kas notiek ar Duncan (Antimatter bijušo dalībnieku)? Kā jūs satikāties?
Mick: Dunc atnāca uz manu skolu, kad mums bija tikai 14 gadi. Mēs kļuvām par draugiem diezgan ātri. Spēlējām beisbolu pagalmā utt. Vidusskolā mums bija īpaša klase - iedomājies 20 džekus ar gariem matiem, kas visi klausās un dzīvo viena stila mūzikā - roks un metāls. Ap to laiku Dunk pieveinojās Anathema. Tobrīd es dzīvoju viens un manās mājās bieži notika ballītes, cilvēki nāca un gāja - tie bija traki laiki. Es komponēju aksutiskas dziesmas, un kādu dienu Duncan atnāca pie manis un sāka izrādīt interesi par manu mūziku, viņu īpaši saistīja "Savior" un "Over my Shoulder". Viņš ierosināja tā turpināt, un praktiski pievienojās man, un tā radās Antimatter. Tagad mēs joprojām esam ļoti labi draugi - es viņu esmu pazinis nu jau 20gadus un viņš noteikti ir manu labāko draugu topa pieciniekā. Noteikti. Mēs esam tādi draugi, kas nekad nespētu sabojāt attiecības, lai arī kādos strīdos mēs nonāktu.

Randoms: Kā ar akustiskajiem albūmiem - Tev tik labi sanāk, ka bezmaz gribas vaicāt - vai grasies ierakstīt kādu?
Mick: Vienu jau esmu ierakstījis un ar Dunacan mēs spēlējām tikai akustiski ap to laiku, kad mums bija 15-16 gadi. Varbūt vienu dienu es ierakstīšu akustisko triloģiju, kas sastāvētu no kaverversijām no maniem mīļākajiem metāla, 80to un 70to izpildītājiem. Tas, ka šī triloģija būtu hronoloģiski apgrieztā veidā, ir ar nolūku(smejas). Bet tas tā - ideja sēž kaut kur dziļi galvā, nekur nesteidzos.

Randoms: Tu tik daudz ceļo pēdējo mēnešu laikā - vai Tev patīk doties tūrēs? Jo no mana skatu punkta izskatās un izklausās, ka patīk.
Mick: Jā, man patīk ceļot un apskatīt dažādas valstis un salīdzināt publiku. Bet man nepatīk tie mirkļi pirms koncerta, tādi stresaini. Es labprāt izbaudu kādu dzērienu, kad uzstājos un pēc uzstāšanās. Ne pirms.

Randoms: Kā Tu jūties uz skatuves, kad spēlē? Tu šķiet esi nosvērts, reālistisks cilvēks. Bet uz skatuves parādās Tavas personības puse, kas izklausās pēc kosmosa, dabiska transa. Kā tas ir? Tajā pašā laikā Tu starp dziesmām rauj vaļā visrupjākās un smieklīgākās anekdotes, bet pēc 3sekundēm aizpeldi prom uz to otru kosmosu. Un parauj publiku lidzi. Kā tu to komentē?
Mick: Mans prāts iet uz iešu, kad uzstājos - es aizplūstu uz pavisam citu vietu. Dažreiz es sasniedzu tādu punktu, kuru ir ļoti grūti aprakstīt. Tas ir kā sekss - tu atrodies tādā garīgajā kondīcijā, ka nekas neeksistē, kā tikai tava zemapziņa, un to visu ir grūti aprakstīt ar reāliem vārdiem, teikumiem. Kad es jokoju, es vienkārši nospiežu tādu podziņu, un 'klikš' esmu laukā no muzikālā transa. To es esmu iemācijies caur gadiem, uzstājoties tik bieži. Tā ir pieredze. Citreiz uzstājoties, es sasniedzu tādu melnu stāvokli, black-out, to es atceros. Un tad man rodas asociācijas ar konkrēto vietu, kur esmu uzstājies un man rodas vēlme tur atgriezties vēl kādu reizi. (Poga uzreiz prasa, vai šovakar bija tā sajūta). Jā, patiesībā, kad spēlēju vienu no akustiskajiem gabaliem, es sajutu to joku. Tā ka tas ir bonuss - es varētu atgriezties un uzspēlēt vēl kādu dienu. Bet par to klikš - ieslēdz un izslēdz savu prātu no realitātes uz muzikālo meditāciju - tas ir kaut kas kolosāls un ir vajadzīga milzīga paškontrole, lai to iemācītos. Tagad mana mūzika man šķiet tikai pozitīva, baudāma, vairs nav nekādu nomācošu asociāciju. Arī vecās, skumjās dziesmas no pagātnes - esmu saaudzis ar to visu kopā tik ļoti, ka vienotā veselumā vairs nesaskatu un neatceros tās situācijas, kurās šie skaņdarbi tika radīti. Tā ka uzstāšanās ir pozitīva lieta un tas, vai es spēlēju skumjās vecās vai jaunās dziesmas kontekstā neko nemaina - viss ir patīkami.

Randoms: Kā Tu attiecies pret tiem faniem, kas nāk tev klāt, apķer un nepartaukti saka-hej, Mick, tu esi super, tu esi varonis, tava mūzika ir kolosāla...?
Mick: Es nejūtu, ka esmu šo fanu apspiests. Es labi apzinos, ka nav nekādu varoņu. No dzīves zinu, ka cilvēks var būt lielisks mūziķis, bet viņa personība ir galīgi garām. Un otrādi.

Randoms: Skumjas Tavā mūzikā - no kurienes viņas nāk? Jaunie teksti ir savādāki, nekā vecie.
Mick: Skumjas nāk no manas personīgās dzīves, pagātnes. Esmu gājis caur ļoti smagiem periodiem savā dzīvē - nepametu savas mājas, dzīvoju panikā, bet tas ir cits stāsts un lai tas paliek man. Tagad tas ir beidzies un es koncentrējos un rakstu vairāk par sociālām un politiskām tēmām. Es uzaugu ļoti sociālā ģimenē - ar lielu devu laba humora (smaidīgi stāsta-poga arī smaida). Kad biju jauns pusis, es sastrādāju daudz sūdus, tie bija melnie gadi manā dzīvē. No tiem laikiem arī nāk lielākā daļa manu skumjo dziesmu tekstu.
Bet tagad viss ir kārtībā (liels un patiess smaids)

Tā mēs nočalojām varbūt 20minūtes par un ap tēmu, mazliet ārpus tēmas, ik pa laikam tika atgādināts, ka Victorija Anselmo dikti grib iet dušā, ik pa laikam parādijās kāda galviņa, kas teica - it's time to go, it's time to go!! Bet lai cik arī stresaini un ātri šī intervija tapa, es to atceros kā kaut ko ļoti pozitīvu un pamācošu. Antimatter man personīgi ir ļoti tuva grupa, un nevienā brīdī es nebiju vīlusies par Mick kā cilvēku un mūziķi. Neliela auguma,omulīgs brits ar rudu bārdiņu un patiesu smaidu - runātīgs, laba humora izjūta. Un piebildīšu vēl ko - arī intervijas laikā viņš spaidīja tās podziņas - skumjā tēma, nopietnā tēma, klikš, Mick atkal smejas, rāda grimases fotogrāfei un ierēc par to, ka viņš jūtās kā ķelts. Beigās dabūju paldies par jautājumiem, britu laipnās bučas uz katra vaiga un aicinājumu doties uz tekilas baudīšanu. Es pateicos par visu, bet atteicos no pēdējā. Tas bija viens helluva jauks vakars un koncerts. Cheers!

Mick joks (tādā stilā viņš izstāstīja apmēram 5, kamēr atradās uz skatuves)
A guy comes in a bar and asks the barman to put up 14 glasses of whiskey on the table.
The barman says :"What's the occasion?"
The guy answers: "I got my first ever blow-job tonight!!"
The barman:"Well that's something to celebrate!"
The guy thinks a little and says:"Naah...put up one more glass!"
Barman:"Why? There are so many already!!"
The guy says: " I need to get the bad taste out of my mouth first....."

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz interviju sarakstu