"Kad adrenalīns notek pa kāju..."

DJ ChromiuM stāsta par dīdžejošanas saikni ar modi, kādos gadījumos apsargi mēdz būt par mūziķiem un par savu attieksmi par BDSM šoviem militāras tematikas konceptuālos pasākumos.

Iepriekš par viņu un viņas modes vājībām varējāt lasīt modes sadaļā, šoreiz modes dizainere dalās pārdomās par jaunu sadaļu viņas radošajā karjerā - dīdžejošanu.

- Talantīgs cilvēks ir talantīgs it visā?

Ne vienmēr, tādēļ, ka talants bieži vien ir virzīts uz vienu vai divām lietām. Man liekas, ka cilvēks nevar būt talantīgs it visā. Es nevarētu.

- Tātad tavs mēģinājums pāriet no šūšanas uz mūzikas un dīdžejošanas jomu ir uzskatāms par ko?

Bija tā, ka es sēdēju bārā, bija japāņu pasākums un es sapratu, ka mūzika nav labi izvēlēta un es vienkārši piegāju pie dīdžejmeitenes, kuru pazīstu un pateicu: "Bļāviens, jūs man pateiktu sameklēt labu mūziku, būtu baigi forši!" Tad es uzreiz iztēlojos, kā es tur stāvu, lieku plates, man baigi iepatikās, kā tas izskatījās manā prātā (smejas). Man likās - varētu pamēģināt un tā baigi paņēma aiz olām.

- Vai praksē sanāca labāk nekā fantāzijās?

Ne īpaši, bet izjūtas bija grandiozākas. Vienīgi es nezinu vēl visus dīdžējošanas pamatus un visas podziņas, bet tā, ko gribētos apgūt vēl nav. Bet būs drīzumā.

- Tātad tu pašmācības ceļā apguvi pamatus. Kāpēc neuzticējies kādiem kursiem un speciālistiem?

Kursus, pirmkārt, īpašus neatradu. Tad pagaidām izlēmu, ka man ir cilvēki, kuri var palīdzēt, tāpēc ņemšu palīdzību no viņiem.

- Bez maksas?

Jā, tas arī ir svarīgi. Turklāt tie cilvēki, ar kuriem strādāju, viņiem ir vairāk pacietības. Nav noslēpums, ka man lēni pielec, tāpēc nemocīšu citus, lai jau mani - tie zina, kā ar mani apieties.

- Tu jau spēlē pusgadu, ko saka apkārtējie, kā novērtē?

Patīk. Vispār sanāca smieklīga iepazīšanās ar cilvēkiem pirmajā vakarā. Kamēr skaņoju, pie manis piegāja viens džeks, man likās tas ir "Elektras"( subkultūru klubs - piez.) apsargs. Viņš pienāk, cenšas man palīdzēt, bet es saku: "Bļāviens, džekiņ, tu man te negrozi vispār neko! Kā es te vispār spēlēšu?" Viņš pieklājīgi saka: "Labi, labi, okej..." Beigās uzzinu, ka tas bija Rosewater solists, tā ir visietekmīgākā, bija pareizāk sakot, industriālā grupa Latvijā. Un izrādās, ka es pašam solistam, kurš pēc profesijas ir skaņotājs, vienkārši saku: "Tu te man netraucē!" Es viņam pēc tam uzrakstīju, viņš atbildēja, ka bija diezgan labi, patika pleiliste.

- Kādas bija sajūtas, kad pirmo reizi spēlēji?

Vispār bija baigi forši, mani lika kā pirmo, lai arī man tagad nepatīk ne pirmai, ne pēdējai uzstāties. Bet tad bija vienalga. Man bija bail. Neviena nebija, izņemot Rosewater solistu, kurš reizēm tur iegāja, lai paklausītos. Tā kā es domāju, ka tas ir apsargs, domāju, ja jau apsargam interesē mūzika, baigi labi, bet nezināju, ka mani tajā brīdī vērtē profesionāls cilvēks!

- Vai, tavuprāt, dīdžejs kā mākslinieks tiek nopietni uztverts Latvijā?

Latvijā tagad nekas nav nopietni uztverams. Man liekas, ka vairs nav "o, spēlē tas un tas, davaj ejam!". Nav no svara, vai tas ir pazīstams mūziķis. Pirmkārt, arī nemaksā un nav atbalsta, intereses, nezinu kāpēc. Dēļ tās krīzes ir pavājinājusies cilvēku attieksme, nav vairs tā, ka cilvēki grib kaut kur iet, pošas, pirms pāris gadiem tas bija daudz nopietnāk. Tagad tā diemžēl nav, bet man liekas, ka varbūt atdzims.

- Kā tev izdodas apvienot dīdžejošanu un modelēšanu?

Vispār tā kā esmu slinka, man neko nesanāk apvienot, un viss notiek kā jau man - pēdējā brīdī, kad adrenalīns tek pa ceļiem. Saproti, par kuru adrenalīnu es runāju? (smejas) Pēdējās divas naktis ir izšķirošās. Skola man beidzās, būs jāstrādā, iešu vēl uz floristikas kursiem, būs jāapvieno trīs lietas.

- Dzirdēju, ka tieši 1.septembrī būs tavas kolekcijas pirmizrāde.

Ļoti varbūt…Es tagad to šuju un ceru, ka uzšūšu. Ceru, ka pēdējās divās trīs naktīs man atvērsies augšējā čakra, sahasrāra, un pa to plūdīs informācija un sākšu darboties.

- Kolekcijai būs saistība ar militāro tēmu?

Vispār bija tā, ka vajag priekšnesumu, es teicu: "Okej, būs mana kolekcija (kuru es vispār nebiju ieplānojusi)!" Varbūt tas saistīts ne tik ļoti ar militāro tēmu, bet tādu kā tam laikam atbilstošu tēmu strādājošai tautai. Jebkurā gadījumā, ja ne šajā, tad nākamajā pasākumā noteikti varēs redzēt.

-Gribēju vaicāt par Wolfenstein pasākumu. Atskatoties uz iepriekšējā saturu, saprotu, ka tas domāts noteiktam cilvēku lokam ar īpašām interesēm, tomēr, vai, tavuprāt, šovi nesagrauj cilvēku tikumiskās vērtības?

Bet baidījos no šī jautājuma. Es nezinu, kā pārējiem, bet varbūt tā arī uztveras, ka karš, un mēs to izsmejam.

- Es domāju BDSM šovus...

Jā, tas bija diezgan graujoši. Tajā laikā, kad cilvēki cieta, bet mēs tagad vienkārši to izmantojam kā šova elementu. Nav noslēpums, ka fetišā Vācija, vācieši un "htiš" ar pātagu elementi īpaši tika vērtēti. Pateikšu par sevi. Man tas ir kā vēlreiz pārdzīvot, iztēloties tās šausmas ar cilvēkiem, un vēlreiz tās pārdzīvot.

- Vai ir vajadzīgs to pārdzīvot vēlreiz?

Priekš manis - jā. Jā, es esmu sadomazohiste, man ļoti patīk iegremdēties tādās lietās (smejas). Es vēlreiz emocionāli pārdzīvoju dažādas lietas un pēc tam tas izpaužas mākslā.

- Bet, ja uz pasākumu ierodas jaunieši ar nenostabilizētu psihi?

Psihe vispār var būs nenostabilizēta līdz 30 gadiem. Un 18 gados tā var būt stabila, kā bija mana kādreiz. Var sagraut, bet es domāju uz plakāta to arī vajadzētu rakstīt, ka mēs neesam atbildīgi par to, kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēku. Bet mēs netaisam arī neko tādu, kas varētu ļoti šokēt skatītājus. Vismaz no manas puses. Šoreiz būs tā kā ar sirpi pa pautiem. Nekā pārspīlēta.

- Kāda veida mūziku sagaidīt skatītājiem, varbūt īpaši tiem, kuriem ebm un citi burti neko neizsaka?

Tā ir elektroniska, sintētiska mūzika, kur pie dažiem gabaliem var padejot, pie citiem varbūt kāds fiziski var. Dziesmas nebūs vienveidīgas, tās klausoties skudriņas skrien pa muguru, vismaz man! (koķeti smejas).

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz interviju sarakstu