Pērtiķi, kas spēj izdzīvot Arktikā jeb "Arctic Monkeys"

Ja vien liktenīgajos Ziemassvētkos pirms 4 gadiem jaukais Ziemassvētku vecītis zem egles atstātu ģitāru vietā kādu labu slidu pāri vai makšķerniecības komplektu. Iespējams puišiem aizsāktos jauni hobiji, un viņi dzīvotu tādu pašu vidējā britu jaunēkļa dzīvi. Tomēr šie Ziemassvētki ir uzskatāmi par pašu Arctic monkeys pirmsākumu sakni. Pēc kāda laika puišu kompānija papildinājās ar basģitāristu Endiju Nikolsonu un bundzinieku Metjū Helderu.

Tā arī dzima indie rock grupa ar nosaukumu… Arktikas pērtiķi. Aleks stāsta, ka vairākums mēdz uzskatīt grupas nosakumu par totāli stulbu, bet viņš to atzīst par ļoti labu. Tas savā ziņa ir kā aina, kuru domās var radoši iztēloties katrs individuāli kā nu vien var, apgalvo Aleks. Vai tu spētu iztēloties kā pērtiķi spētu izdzīvot Arktikā, ja tajā nemaz nav koku?

Who the f*** are Arctic Monkeys?

Ar šādu nosaukumu ir jaunākais 5 dziesmu garais minialbums. Nosaukums ar pārdrošo un tik ļoti populāro izsauciena vārdiņu, jau vien vēsta, ka puiši nebaidās no radio staciju cenzūras. Daudzas radiostacijas ir atteikušās cenzūras dēļ to atskaņot, bet par to Arctic monkeys nav pamata uztraukties, jo viņu vārds ir tāpat ieguvis pietiekamu popularitāti gan sākotnējajā interneta vidē, gan tagad arī ārpus tās. Kā pirmā dziesma ir iekļauta „The View From The Afternoon”, kas ir tipiskā Arctic Monkeys satracinoši mundrajā skanējumā. Un to varētu noteikti uzskatīt kā iepriekšējo singlu sekotāju, kas pati par sevi kliedz ar Arctic Monkeys bezkaunīgā rakstura pieskaņu. Arī dziesmās „Cigarette Smoker Fiona” un „Who the f*** are Arctic Monkeys” ir jūtams tas pats vienreizējaijs un Arctic Monkeys raksturīgāis cinisms. Savukārt „No Buses” un „Despair In The Departure Lounge” ir tīkami rāmākas. Dziesmā „Despair In The Departure Lounge”, kura ir kā ironiski smeldzējošs stāsts, fascinējošā apjukuma intonācijā izskan vokālista Aleksa Turnera izdziedātātie pēdējie dziesmas vārdi: „Whats happened to me?” Noklausoties pirms tam citus salīdzinoši bravurīgos skaņdarbus, tos izdzirdot man vienkārši smaids uz lūpām parādās. Cik ļoti dabīgi Aleksam sanāk tos izteikt!

Arctic Monkeys ir kā negaidīta triecienbumba Liebritānijas mūzikas čārtu vēsturē.

Iedomājieties to kapa klusumu, kāds ir sešos no rīta, kad jūs vēl guļat. Šis klusums ir vienīgais, kas glābj vēl jūsu dārgo pakavēšanos saldajos sapņos. Un te - pēkšņi! Šajā svēti klusjā un agrajā rīta stundā, jūsu neprātīgais un nekrietnais kaimiņš uz pilnu volumi atskaņo Arctic Monkeys - „When the Sun Goes Down”! Te būtu lieki piebilst par vēl iedarbīgākiem modinātāju signāliem. Apmēram šādi, tēlaini varētu raksturot Arctic Monkeys negaidīto parādīšanos mūzikas industrijā. Jau 2003. gadā grupai izveidojās stabila fanu bāze internetā, pateicoties viņu vieglajai demo ierakstu pieejamībai. Liekas, ka kaut kas tāds nebija piedzīvots kopš The Beatles laikiem. Par to vien liecināja Liebritānijā ap 360 000 pārdotās albūma „Whatever People Say I Am, That's What I'm Not” (2006) kopijas vienas nedēļas laikā. Ņemsim vērā, ka pirms šī albūma iznākšanas dažas tā agrīnās dziesmu versijas varēja brīvi un par velti lejuplādēt internetā.

Reti kurš no mums nav dzirdējis viņu pirmos singlus „When the Sun Goes Down” un „I Bet You Look Good on the Dance Floor”, kas viņu uzstāšanās reizēs skanot spēja neglābjami satracināt skatītāju pūli jau pirmajās 20 sekundēs. Arctic Monkeys spēja pierādīt, ka ceļš uz veiksmi var iet ne tikai caur ietekmīgām un slavenām ierakstu kompānijām, kuras galvenokārt liek dancot pēc savas stabules. Viņi ir skaļi, veikli un vienkārši bezkaunīgi britu puišeļi.