Zvaigžņu tintnīca.

Starp vētras gāztiem kokiem parādās mazs un brūns degungals. Tas malziet piespicē ausis, pakustina degunu un izbāž visu purniņu ārā, jo nesajūt bailes. Sausie koki tam zem ķepām sprakšķ un brakšķ, bet rīta saule mazo pekaini sveicina ar jautrām paslēpēm starp kokiem, kuri šorīt saules apspīdēti izskatās kā no zelta izkalti.

Vēl īsti nepamodies tas paklūp aiz melleņu mētrām un apslapina savu kreiso ķepu kādā lietus atstātā peļķē, saceļot kājās tūkstošiem mazu spārnotu meža draugu, kuri snauda starp sūnu viesistabām un mājokļiem gaidot vēso vakara stundu. Tie lidinājās apkārt mazajam pekainim, kā negaisa laikā savēlies mākonis, kurš skrien gar visu debesu jumtu, gar kalniem, pa lejām, slapinot savas kājas pa rasas miklo zāli. Apmetuši tie līkumu līkumus, lidinājās ap mazā un apmulsušā zvēriņa galvu ar nemierīgu šņākoņu, to spārni sitās gar viņu ķermeņiem, tie sasniedza tādus augstumus, ka tie atbalsojas pret visu, nākot atpakaļ likās, ka tie tulīt skries zemē lejā un uzziedēs gar koku tievajiem stumbriem, kā puķes, kuras tulīt pat iesējas un apvijas gar visu, kas tām ceļā.

Apķēris sevi ar ķepām mazais izkūleņoja ārā no odu un dunduru mākoņiem un viegli atsitās pret vecu ozolu. Tam lapas vietām izbalējušas, saknes cieši iesakoņojušās, radot iespaidu, ka jaunībā viņš cītīgi vēlējās palikt savā vietā, kā slēdzot derības ar pašu velnu, lai nepamestu vietu, kur audzis viņa tēvs un tēva tēvs. Tam vietām sūnām klāts vaigs, skarbs acu skatiens piekalts vietai, kur tikko pērnā gada lapas cēlās vieglā dejā, lai atkal gultos un laistos lejā.

''Es atvainojos'', ierūcas mazais lācēns,''nebiju Jūs te nemaz pamanījis.''

''Un es īpaši nevēlos būt neviena pamanīts'', atbildēja vecais ozols.

Nu jau pakaļkājās piecēlies mazais jautā, ''Kā tad tā? Tur aiz kaltušiem kokiem un priežu puduriem, aiz ogulājiem un smaržojošajiem krūmiem mīt lieliski draugi. Vai tad tev viņus nevajag?''

''Tie jaunie tik zin kā troksni celt, kā ar tukšumu naktīs sarunāties un vilināt iekšā, dziļāk mežā pazudušos un nolemtos. Te esmu tikai es un viņi'', viņš atbild, starp katru vārdu ieturot īsu pauzi.

''Kas ir viņi?'', ieinteresējās lācēns, kurš jau atradis zem sūnām mazas un sarkanas odziņas, mēģinādams noskaidrot, vai tās ir ēdamas.

Vecais ozols neatbildēja, tik pavērsa skatienu uz savu kreiso stumbreņa pusi, kurā iekšā un ārā šaudijās mazas radībiņas. Tās īsti saskatīt nevarēja, jo kustējās pārāk ātri. Tās zibsnīja kā naktī satracināts pērkona tēvs dusmojoties uz zemes māti, šaudams zemē zeltainus zibšņus. Mazās bites traucās uz avenājiem un tālakajām pļavām, kuras bija pilnas ar mazākām un lielākām puķēm, pilnas ar putekšņiem, pilnas ar smaržu, kas reibināja visus, kuri tām tuvojās.

Ozola dobumā atradās dunnoša zelta pielieta pilsēta, kura pēc lietus smaržoja pēc saldā miega. Karstās vasaras dienās kā no priežu un egļu dziļajām rētām tek dzeltenas asaru skumjas, sacietējot veidojot baltu vaimanu autu, tā no vecā ozola dobumiem mazām straumītēm zemi pildīja medus elpa.

Viņi nepārtraukti viens otru vēroja acu nenovērsdami, līdz vecais ozols ieklepojās klusumu sadalot divās daļās un visbeidzot ierunājās:

''Kļūst jau vēls, kur ir tavi vecaki. Kādēļ nav dzirdamas sasaukšanās, brikšņu saksustēšanās pie ezera? Kur ir mūsdienu skaļums, kādu mēdz sacelt strazdu mazuļu vecaki meklējot savus noklīdušos bērnus?''

Lācēns noversa skatienu no ozola un kā kaunēdamies noteica: ''Mana māte ir mežs, mans tēvs ir koka dobums. Tur es jūtu mātes siltumu un tēva drošību. Es nekad nenoklīstu, jo mani pieskata mamma un man blakus ir tēvs.''

Debesis pēkšņi apmācās, tālumā bija tik tikko saaušama nemanāma kustība. Gaiss palika mitrs, sacēlās vēji, kuri pa gaisu mētāja priežu skujas un smilšu graudiņus aizsegdami mājupceļa takas. Zemi sita lietuslāses, kā nogrēkojušos nebēdni puiku tā tēvs. Drīz skatiens nesniedzās tālāk par degungalu, jo lietus baltums darīja vai maz aklu mazo lācēnu un veco ozolu.

Ozola dobumā bija strazdu salasītās ogas, ar kurām pirms miega mazais lācēns mielojās. Bites dalījās ar medu, bet ozols parūpējās par siltumu un klusumu, ieklājot dobumā pērno zāli un lapas, un aizsedzot ieeju ar saviem zariem, pats salstot aukstajos vējos.

Pēc lietus zeme izsauca garaiņus, kuri cēlās pretīm debesīm. Tās ir zemes asaras, kuras kvēlo tik karsti, ka jāuzmanās neaplaucēties.

Ieaijājot lācēnu ozols klusi noteica: ''Tā zvaigžņu tintnīca nu ir apgāzta, uz spalvas pietiek tintes tik vienam vilcienam. Tā vilks mums pāri un atnesīs tumsu, bet tu nebaidies, lācēn, šonakt zvaigznes būs logi tavās sapņu pilīs.''