Viņas ikdienas nieki

Meitene, kurai nekad nepietika laika, tāpēc gandrīz viss, ko viņa iesāka tā arī palika nepabeigts. Nekārtība bija maigs apzīmējums tam haosam, kas risinājās viņas domās, tās viņu dedzināja ar nežēlīgu kvēli līdz gaiss sāka mirguļot no piesātinātās enerģijas. Pat asfalts zem viņas kājām tvanēja, lai gan rudens jau vairākas nedēļas nežēlīgi plosīja kailās zemes apģērbu un ietiepīgi tina no tā dubļu pikas. Šīs nedēļas viņu nogurdināja un reizēm padarīja gluži vai traku. Tā bija viena no viņas vājībām – ļauties sabiedrības garastāvokļu lēkmēm, kas trauksmaini iedragāja meitenes rakstura īpatnības un salocīja neatlaidību visneparastākās formās.
Un tomēr, ceturtdienas viņai vienmēr ir patikušas. Tā bija nedēļas nesaspringtā daļa, kad ikdienas darbības norādījušas zināmas robežas un visi pienākumi jau saplānoti nedēļas sākumā. Arī ķermenis ceturtdien jau sen ir samierinājies, ka rīts sākas septiņos un ne vēlāk. Bezierunu pakļaušanās. Tā ir noslēpumaina māksla, īsts filozofijas šedevrs un īpaša saruna ar ķermeni. Iespējams, to sauc par tuvību, savā ziņā, tā noteikti ir savdabīga intimitāte, kuru ne katrs no mums pieprot. Tieši tāpēc jau tā ir māksla, kas prasa zināmas iemaņas un regulāru praktizēšanos. Savādi, bet patiesība.
Būtībā laiks vienmēr tiek nelietīgi izniekots un izmētāts. Ar vienu mūžu ir par maz, lai saprastu, kas no dzīves patiesi ir vajadzīgs, mēs to apjēdzam pārāk vēlu.Un tā būs vienmēr. Šai meitenei bija nojausma, intuīcija, iekšēja dziņa, kas kutina prātu un liek mētāt dzēlīgas piezīmes pa malu malām, kuras galu galā atmaksājas, un ar uzviju. Ticiet vai nē, bet mēs katrs saņemam pēc nopelniem. Viņa dievināja izraisīt strīdīgas diskusijas, iegrimt kaislīgā vārdu mijā un spītīgi aizstāvēt savu viedokli, pat, ja tam nebija īsta izskaidrojuma. Tas bija neapzināts azarts, narkotika, kas pārņem cilvēku un padara nožēlojami vāju, viņa tik tiešām neprata pretoties šīm mirkļa iegribām. Tā ir sava veida pašapliecināšanās, viņa zināja, ka prot sarunu biedru novest līdz baltkvēlei, dusmu izvirdumam, kas lika justies kā uzvarētājai. Viņas egoisms gavilēja aiz sajūsmas, kad tika sasniegts kārotais. Šīs meitenes acīs tam bija vērtība un nicinošās piezīmes viņa izlikās nedzirdam. Tiklīdz šis medījums tika novests līdz zināmai ārprāta pakāpei, viņa neprasmīgi beidza sarunu, lai nepieļautu savas pārliecības apstrīdēšanu. Visvairāk viņa baidījās no tiem drosminiekiem, kas uzdrošinājās pārkāpt viņas nospraustās robežas un pierādīt pretējo. Ar gadiem ir jāmācās atteikties un nogaidīt, ieturēt profesionālu distanci un atšķirt patiesību no sabiedrības uzstādītajiem principiem, nesajaukt ārišķības un publisku izrādīšanos ar prāta spējām, tik vien, kā iztikt no patiesā.

1.daļa. – Viņas ikdienas nieki.
Apraksti par dažādiem cilvēkiem un viņu īpatnībām, izmantojot viņu raksturīgās iezīmes un īpatnības, bet neminot viņu vārdus. Savienojumā ar dzīves patiesībām.