Vakars

Gribās izdomāt visu kārtīgi, lai vairs nav jādomā, bet periodiski kādam izdodas mani pārtraukt. Viduvējība spīd cauri, intelekti mētājas pa zemi. Te ir krogs, manuprāt. Domāju atlikt domāšanu uz rītu, bet vai rīt būs savādāk? Vai rīt krogs būs slēgts?

Smiekli, apreibinoši smiekli līst straumēm. Atduras pret sienu un nāk atpakaļ ar divtik lieku spēku. Triecas man galvā. Līdz kaulam. Apmaldās un riņķo. Un mazāk nepaliek. Cik tur trūka līdz slepkavībai! Tevi aicina iekšā un tad liek rāpot. Rāpojot neko jēdzīgu nemaz nevar izdomāt! Ne par krūtīm, ne par naudu, ne par ārzemēm. Kaut gan tā visa šeit ir gana.

Gaisa nav, gaismas nav, arī Dievs nenāk. Atmostas dzīvnieciskie instinkti un citas nejaucības. Nē, man jau nē! Viņiem! Es tikai mēģinu palikt. Palikt pie domāšanas. Pie cilvēcības. Sievietes piedāvājas, vīri cīkstas, laiks apstājas. To nevar just. Tas tikai traucētu. Gandrīz neviens nedomā.

Nelakota koka galdi, netīra grīda, mūzika, svārki, atsējušās kurpju šņores - tas viss šeit piestāv. Tā ir dzīve, jā, mazā! Visi it kā vienojas dziesmā, bet dziesma, šķiet, negrib vienoties ar viņiem. Cik tad var? Nāk tev pretī, smaida, pieskaras, it kā garāmejot. Es jau arī tikai eju garām. Palikt nepalieku. Nē.

Šeit var atrast visu, kas kopā veido neko. Tevi gan šeit nevar atrast. Tikai tu te neesi. Tu nemaz neiederētos. Tu varbūt pat traucētu. Man būtu kauns par tiem cilvēkiem.

"Šeit neattīstās, šeit atpūšas", man saka. Vēl man saka: "Ej prom!". Vēl nav laiks. Man jau te, saprotams, nepatīk, bet vēl gribas pakavēties, vēl padomāt. Savādāk jau esmu pārāk cilvēcīgs!

Ēst šeit nevar dabūt, šeit neviens neēd un par to pat nedomā. Te neviens nedomā. Te ir pārāk skaļš un neviens te nedomā un neļauj domāt citiem. Un man liekas, viņiem ir labi.

Tas viss ir tālab, ka cilvēku prastums nogurdina. Un drīz nogalina. Negribas runāt, tikai domāt. Taču visas domas pusceļā aplūzt, jo viņi atkal runā. Runā pārāk skaļi.