Upeņu vasara, 2.daļa

Divas nedēļas jau apritējušas, kopš pirmo reizi atbraucu pie Nadas. Kaut arī ļoti negribas, bet pienācis laiks doties mājās. Bet jaukas šīs 2 nedēļas. Gandrīz katrs vakars pavadīts ārpus mājas pie kāda no Nadas draugiem. Pārsvarā jau pie Hugo. Hugo esot Nadas pirmā mīlestība. Tā reiz viņa man skolā kādā stundā stāstīja. Pirmais skūpsts bērnudārzā un arī pirmā mīlēšanās. Cik romantiski! Laikam jau tāpēc neskatos uz Hugo kā uz vīrieti. Kaut gan viņš pat skaistāks par Paulu. Bet Pauls man patiešām patīk. Daudz laika pavadīts kopā ar Hugo. Un beidzot uzzinu, ka viņam simpātijas pret mani. Bet kā tad Nada!? Nada neiebilst.
Tālais ceļš 4 stundu garumā atpakaļ uz pilsētu ir mokošs. Labi, ka Hugo ir ar mani. Kaut arī klusējam visu ceļu, tomēr sajūta ir labāka, ka kāds pazīstams blakus sēž.
- Ņem, izlasi! – Ar novērstu skatu Hugo sniedz man savu mobilo telefonu. Tik domīgs viņš kļuvis, raugoties pa autobusa logu tālumā.
- „Vai Tu būsi mana meitene?” – To nu gan es negaidīju, bet nojautu. Jūtu kā mani vaigi pielīst ar uguni. Cenšos savaldīt smaidu, kas ielaužas lūpu kaktiņos. Cik tomēr, labi, ka viņš neskatās virsū.
- „Bet kā tad Nada?”
- „Man vienalga”.
Izkāpjam autoostā un dodamies tālāk. Izrādās, ka mums pa ceļam. Smacīgais pilsētas autobuss. Negulētās naktis un nogurums liek par sevi manīt. Lēni šūpodamies, autobuss gandrīz mani ieaijā miegā. Bet nē, gulēt nedrīkst.
- Nu labi, šī ir mana pietura.
- Es Tevi pavadīšu līdz durvīm. Padomā, lūdzu, par to, ko rakstīju.
- Labi, Hugo, es padomāšu.
Cik garlaicīgi un smacīgi! Pilsētas putekļainās un trokšņainās ielas nu jau liekas daudz skaļākas un neciešamākas, kā vēl jebkad.
- Tevi pie telefona! – mamma no dzīvokļa otra gala sauc. Vismaz kāda cita skaņa izjauc trokšņus, kas nāk no atvērtā loga. Mašīnas motors rūc, bērni klaigā, suns rej.
- Pie telefona!
- Nāku! Hallo.
- Sveika, skaistulīt. Tas esmu es.
- Hugo!
- Tu padomāji?
- Hugo, es tā nevaru.
Smaga saruna un vakars pienācis tik lēni. Vēl joprojām ir karsti. Bet par spīti visam, dodos satikt Hugo. Viņš izskatās kā pamests kucēns. Tik sagrauts un vīlies.
Interesanti, ka tikai pāris nedēļu ciemošanās pie Nadas, bet esmu ieguvusi jaunus draugus. Elīna man zvana katru vakaru un stāsta, cik Hugo jauks un cik ļoti viņš pieķēries pie domas par mani. Nu grūti taču izturēt. Un man jau arī pašai arvien mīļāka kļūst doma par Hugo. 26. jūlijs un es Hugo pasaku, jā. Tik priecīgs viņš ir un arī es laimīga. Pa vidu vēl domas par Paulu. Bet neticu, viņš taču uz mani pat neskatītos. Bet taču tieši viņā es iemīlējos no pirmā acu skatiena!
- Esmu pilsētā, mīļā. Satiekamies?
- Jā, Hugo, satiekamies.
- Daudz laimes dzimšanas dienā!
Es esmu tik laimīga, sarkano rožu smarža mani apreibina vēl vairāk. Tik komiski izskatās mazā pelītes mantiņa dzeltenās biksītēs, kas iesēdinātā rožu pušķī. Viņš atceras manu iesauku – Peļuks. Izvilina man neviltotu smaidu. Un viņš smaida pretī. Pirmais skūpsts un apskāviens. Viņš maigi satver manu roku savā plaukstā. Tā iesākās mūsu „kopābūšana”.
Nu jau augusta otrā puse. Jauks vakars. Un es ar gaidām braucu autobusā uz laukiem. Šoreiz gan ne pie Nadīnas, bet pie Hugo. Debesīs neviena mākonīša un saule jau līdz debesu pusei koši sarkana. Nu laukos esam „vasaras pārītis”. Garas pastaigas, maigi skūpsti, sakļautas rokas. Tik banāli, bet skaisti un tīri. Nesamaitāti. Tā divas nedēļas. Bet te pat blakus taču vēl Pauls – mana mīlestība no pirmā acu skatiena. Garām ejot, pārmīti vien mulsi skatieni. Un viss. Teiksiet – mīlas trijstūris? Jā!
- Hugo, es vairs Tevi negribu.
- Tu joko, vai ne?
- Piedod!
Ak, kāda gan muļķe. Bet ko gan es gaidīju? Svarīgs man tomēr bija Hugo. Pierasts, bet ne tā kā pieradums. Bet vienkārši viņš blakus man bija tieši vietā. Cik jautra un amizanta bija tā reize, kad no rīta... Bet kāda gan nozīme. Viss bija skaisti.
1. septembris. Atkal rudens. Izdzirdu signālu telefonā. Tā ir īsziņa.
- Sveika! Kā Tev iet? Kā iesācies jaunais mācību gads. Pauls
Tas bija Pauls. Es nespēju noticēt. Patiešām nespēju noticēt. Pāris nedēļu jau kavējas mana ierastā rudens depresija. Speciālisti jau saka, ka tā nav nekāda depresija, bet gan nomāktība, kas atnāk līdz ar pelēko laiku un arvien īsākajām dienām. Smaids līdz ausīm. Pauls ir tik mīļš, bet izvairīgs. Mēs nerunājam par abpusējām jūtām. Ne reizi. Tāpat jau skaidrs, ka mēs nesatiksimies.
- Pie durvīm zvana! – mamma saka – atver, lūdzu!
- Negaidīji?
- Hugo!
Gara pastaiga. Mēs runājam par visu, izņemot par mums. Ietrīcējās sirds, kad atverot durvis ieraudzīju Hugo savā priekšā. Mēs ejam un runājam stundu, divas, vairāk. Sāk satumst, kļūst vēsi un Hugo pavada mani atpakaļ. Tikai viens apskāviens un viss. Ar to pietiek. Pēc nedēļas vēl viena tikšanās. Šoreiz tēja pie manis. Es zinu, ka mīlu viņu. Un viņš mani. Bet pārāk daudz kas mūs ir šķīris, lai varētu visu salīmēt.