Tās nav asinis, tā ir inde.

Dedzinošs karstums uz mirkli apstādina asinsriti, taču tā neapmulst. Ne jau pirmā reize, kad prātam neaptveramais pārsteidz nesagatavotu un sažmiedz visu miesu, līdz tā sāk bezpalīdzīgi trīcēt. Tā nebūs. Pieķeršu to kā nesagatavotu kabatzagli, kas aiz pārsteiguma dievojas kā pēdējais grēkāzis. Es nekaunīgi skatīšos tajā ar dzidri biedējošu skatienu un lasīšu visas slēptākās domas, pārdroši čukstēšu neatšifrējamus draudus un uzmanīgi novērošu, kāda būs reakcija. Tad nometīšu to uz izkusuša asfalta bedres kā netīrumu, lai tā būtu kā mācība.
Mana tumsa ir vismaz divas reizes lielāka par parasto, tieši tāpēc es to saucu par neparastu un reizē uzmanos. Tā ir pilna sīkiem kabatas zaglēniem, kas nozog visu tavu saprātu, maņu un reālisma izjūtu. Šīs nekaunīgās manieres rada dzīvniecisku aristokrātiju un uzkurina šķidrumu, kas traucas dzīslās ar 300 kilometriem stundā.
Tās nav asinis, tā ir inde.
Būs pamanāms tikai siluets, izplūdis un nenoteikts. Ikviens taustes solis tevi vedīs arvien tuvāk sirdi plosošai sajūtai. Un tādu būs daudz, neskaitāmi daudz, un tu plosīsies visu nakti, līdz zvērodami plaisāsi kā nokaitēts akmens ledus aukstā ūdeni, lai pēc brīža atkal turpinātu savu neprātu. Līdz nogurumam baisi. Nav pat spēka domāt, tāpēc jāturpina sekot zemes nospiedumiem. Pazīstama forma, pavisam pazīstama un tā smarža. Stindzinoši, aiz sajūsmas es izkūstu kā ķirsis no šokolādes glazūras un izgaroju tik tikko manāmu muskata aromu. Tumsu tas kaitina, es zinu. Būšu tā nekauņa, kas izsmaržo visu gadsimta tvaiku un iesūc to kā piena kokteili vasaras svelmē. Dots pret dotu. Nakts mani meklēs, stundām ilgi. Es tepat vien būšu, mūžam blakus. Nu jau dzīslas neizturami drebēs no verdošās indes, kas trauksies manī ar gaismas ātrumu un liks man lēnām plūst kā neredzamai atomu straumei, tā būs slepena telepātija un acu māns, kas nakti izgaismos pa daļai vien. Aiz dusmām tā satrakosies kā neparedzams zvērs, nežēlīgs gaļēdājs, kā slepkava. Tā nav iedoma vai neiznīdēta kaprīze, tā ir tikai mana nakts...