Tam, kas augstāks par mums!

Tad gribas žēlot sevi stundām ilgi. Lutināt ar to, kas nogalina. Bet neapzinātais tik ļoti biedē, ka nav pat spēka cīnīties. Tīras bailes, iekšējs nemiers. Netīra nojausma par rītdienu un panika. Gribas mazgāt sevi no pašiem pamatiem, lai vairs nepaliek nekas nedz no miesas, ne arī dvēseles rijējiem. Es nebūšu tas upuris, kas atdos sevi. Es negribu tas būt. Tik milzīgas dusmas, ka atļauju sevi nogalināt. Lēni, bet mokoši. Zinot, ka nekas nav manos spēkos, ar katru dienu vēroju mirstošu meiteni. Ne miņas no dzīves prieka, ne miņas no viņas. Man patika šī meitene. Nedaudz kaprīza un muļķīga, bet patiesa. Tikai ne pret sevi. Pavirša mele, kas mērojās spēkiem ar paša Minhauzena cienīgu asprātību, lai pateiktu sev, ka tā nenotiek. Bet notiek. Un ar katru dienu tuvāk tam, kas viņu atņems.

Palīdzi man izraut to slepkavu no miesas, kas saēd pa mazam gabaliņam. Citu neko es nelūgšu. Varbūt nepaspēšu.