Sveču veikals

Lacrime Loisa , 08.01.2010., 22:51

Jauns vīrietis stāv aiz letes un vēro savus pircējus. Viņš ir čigāns - godīgāks par tiem, kas viņa tautu dēvē par zagļiem un cilvēkiem bez goda.

Katru dienu viņa veikals ir cilvēku pārpildīts. Sveces ir tās, kas cilvekus ievilina viņa mazajā, bet mājīgājā bodītē, kurā valda īpaša noskaņa.

Atveras durvis, ienāk viņa patstāvīgais pircējs, kurš šajā mazajā svecu valstībā vienmer tiek ievērots sava ekstravagantā izskata dēļ. Saplēstas džinsas, rūtains kreklis, krāsas traipi uz rokām un krekla, neskaitāmas ķēdes un garie, izpūrušie, salātzaļie mati- tāda paskata ir grūti palikt nepamanītam. Mākslinieciskais jaunietis apskata zaļas un zilas sveces un nemana, ka pie viņa ir pienācis pārdevējs.
-Nerunāsim vairs par svecēm, tās ir sabiedrotās tikai vienai naktij. Šovakar aizdedz, bet no rīta atrodi tikai vasku.
-Par ko gan, lai mēs runājam? Par to, ka ir krīze vai par jaunākajiem mašīnu modeļiem? Mēs esam no divām dažādām pasaulēm, no divām dažādām tautām, kas uztrauc mani, neuztrauc tevi.
-Bet mūs vieno sveces, es esmu to pārdevejs, bet tu pircējs. Pasaule ir viena, tādēļ mēs neesam no divam dažādām vietām, bet gan no vienas.Un ja būtu kosmosā nepietiktu vietas priekš tik daudzām un dažādām pasaulēm, jo katram iedzīvotājam tad vajadzētu savu. Tici man, mēs neesam tik atšķirīgi kā tu domā.
-Kas gan mūs varētu vienot? Es esmu mākslinieks, kurš nepelna daudz un bieži pārtiek no ēdiena, kas eksistē vienīgi fantāzijās. Tu esi sveču pārdevējs. Tavas rokas skar lietas, kas nedzīvos mūžīgi, bet es ziedoju sevi, lai manas gleznas kļūtu nemirstīgas. Taču nevēlos citu dzīvi, jo šī vienīgā domāta man. Esmu mākslas padevīgais kalps un tikai tā spēju piepildīt savu sapni.
-Bet es pārdodu emocijas. Jā, tās nav mūžīgas, bet katram mirklim atbilstošas. Sveces ir pavadoņi tumsā, prieka un bēdu nesēji. Tās ir skumjas un romantika. Tavas gleznas arī ir emocijas. Mūsu sapņi ir dažādi, bet mēs dzīvojam, lai piepildītu tos. Mans sapnis nepadarīs mani par zvaigzni pie slavas debesīm, taču tas dos gandarījumu. Un arī es citu dzīvi nevēlos, jo šī vienīgā domāta man.
-Jums taisnība, līdzības ir arī lietās, kuras no pirmā acu uzmetiena liekas pilnīgi pretējas. Mēs saprotam viens otru. Pastāsti, kas piesaistijis tevi šim darbam?
-Cilvēki. Man patīk vērot vīriešus, kuri šeit rūpīgi izvēlas sveces, dažs labs no viņiem pat pievērš uzmanību tādam sīkumam kā smaržai. Ir tik jauki redzet vinu acīs rūpes, iedomāties kā viņi rosās virtuve, lai sagādātu mīļotajai pārsteigumu. Patīk vērot sievietes, kuras tīksminās par sveču smaržu, krāsām un izskatu. Viņas ir emocionālākas un pat tad, kad klusē un domā, ka neviens neredzēs, kas notiek dvēselē, labs vērotājs to pamanīs. Savā veikalā es iepazīstu cilvēku dažādos raksturus...Ak, mēs atkal runājam par svecēm! Parunāsim par to, kas nedeg un nepārvēršas vaskā!
-Parunājam par mākslu? Tas ir mans mūža lielākais risks- tiekties pēc zvaigznes, kas var sadedzināt un aiz sevis atstāt tukšumu kārotā piepildījuma vietā. Es nezinu vai kāds pēc neilga laika, kad aiziešu viņpasaulē nesadedzinās manas gleznas. Nezinu, kāda būs vērtība maniem darbiem. Čigāniete spēj paredzēt visu, vienīgi mākslas kaprīzes viņas stikla bumbā ir tikai necaurskatāma migla. Taču es ziedoju sevi mākslas dēļ, jo uzskatu, ka tā ir pareizi. Jo zinu, ka tas ir mans ceļš. Nu gan esam darba alkoholiķi, runājam vienīgi par savu darbu!
-Sapnis nav darbs. Sapnis ir bauda.
-Cilvēki skrien pakaļ lietām, kas viņiem sagādās baudu. Bauda mūs padara par vergiem un atkarīgajiem.
-Bauda- tas ir tas, kas neļauj mums atmest smēķēšanu, pārstāt dzert. Ja nebūtu baudas, nebutu atkarības- cik vienkārši!
-Bauda-lieta, kura nav ne pozitīva, ne negatīva. Tā reizē vajadzīga un reizē traucējoša. Cikos tev beidzas darba laiks?
-Veikals drīz tiks slēgts un es vairs nebūšu sveču pādevējs.
-Es vēlos tevi iemest mākslas valdzinājumā un vīna smaržā. Nevēlies doties man līdzi sveču pārdevēj?
-Labprāt izgaismošu tavu ceļu tumsā, lai nokļūtu pie mākslas.