Pustraka puse

Kristīne Velkere, Persefone, 04.08.2009., 21:52

Viņa nēsāja ogles matos un iededza tās tikai, lai piešķiltu vakaram mazu degsmi. Varbūt asumu.

Viņa pati bija asa un prata radīt nokaitētu gaisu, lai smacētu pusi dzīvā. Otru pusi paturēja sev un mocīja, mocīja, mocīja… Slims gandarījums spulgoja acīs. Melni, melni kristāli ar skatienu šķīdināja pretinieku vaibstus. Viņa grieza zobus, kā to dara traki suņi, un rūca tā, lai kaklā paliek sauss un skrāpējas. Putaina siekala rotāja viņas kaklu un vēlāk rotās tavu. Viņa glūnēja ar izsalkuša vilka acīm un smaidīja ar slimas lapsas viltību. Pustraka puse no sievietes. Es teiktu, ka viņas instinkti bija pārlieku izteiksmīgi, tāpēc lika atgādināt ko vairāk par dzīvnieku. Ar asinīm viņa ir šeit, bet ar saprātu – starp viņiem. Mani kaitina viņas drosme un bravūrība, spēks un nežēlība. Un viņas mākslīgi sievišķās nianses, kas aptin ar pirkstu ikvienu, kas neseko līdzi. Nepadodies, tu māki kost pretī. Tāpat – ar putainu siekalu un indīgiem vārdiem. Un es tev parādīšu, kā tas darāms…