Piedzīvojums Kuldīgā

Viņš jau grasījās doties prom no vēsturiskajiem objektiem, bet tad ieraudzīja parku ar skulptūrām. Viņš nodomāja: "Ja jau esmu tik tālu atbraucis, tad arī aplūkošu skulptūras." Piebraucis klāt, viņš redzēja uzrakstu "Kuldīgas muzeja parks" .

Iebraucis parkā, braukājot gar skulptūrām, viņš pamanīja pakalniņu ar akmens velvi un aiznaglotām, vecām, salauztām durvīm. Nolicis divriteni krūmājā aiz pakalniņa, viņš mēģināja ielūkoties, kas atrodas aiz atlauztiem dēļu galiem. Tur bija ala.

Ala bija tumša, bet līdzi viņam bija šķiltavas, un viņš ielīda tajā. Pagājis dažus metrus, viņš ieraudzīja ķieģeļu sienu. Viņš jau gribēja doties atpakaļ pie sava divriteņa, tad pamanīja durvis ar veclaicīgu uzrakstu - "STĀT, NENĀKT!". Viņš, brītiņu padomājis, pieņēma lēmumu, ka dosies iekšā un apskatīsies, kas tur slēpjas, jo viņam jau tāpat šodien vairāk nebija ko darīt.

Artūrs atvēra lielās koka durvis un redzēja ar ķieģeļiem aizmūrētu sienu, daži no tiem bija pavisam izdrupuši. Pa spraugu varēja redzēt garu tuneli, kura galā spīdēja gaisma. Ziņkāres dzīts, viņš izlauza vecos ķieģeļus un pa izlauzto caurumu izlīda nākošajā koridorā.

Kādu laiciņu gājis, viņš sāka dzirdēt tādu kā ūdens šņākoņu, viņš nodomāja, ka tas ir caurvējš, kas gaudo alas velvēs. Vēl pēc kāda gabaliņa viņš jau redzēja tuneļa galu, kur bija ļoti gaišs. Tā bija dienas gaisma. Gaisma spīdēja caur ūdens priekškaru. Varēja redzēt, kā krīt ūdens, un sajūta bija tāda, it kā viņš būtu iekšā ūdenskritumā. Brīžiem ūdens pašķīrās un tad varēja ieraudzīt veco Ventas tiltu.

Tagad viņš saprata, ka atrodas zem "Rumbas". Brīžiem cauri ūdens šņākoņai varēja sadzirdēt cilvēku runas un smieklus. Lai gan laukā spīdēja vasarīga saule, gaiss bija mitrs un drēgns. Artūrs pagriezās, lai dotos atpakaļ, bet tad viņu kaut kas sagrāba aiz elkoņa. Viņš bailēs sastinga. Likās, ka apstājās pat pukstēt sirds.

Viņš pat neapjauta, cik ilgi tā nekustīgi viņš bija stāvējis, tikai nomierinājies viņš lēnām palūkojās, kas viņu ir satvēris. Kā liels, smags akmens nokrita no viņa pleciem, kad viņš ieraudzīja sarūsējušu, vecu durvju rokturi, aiz kura aizķēries viņa krekls. Viņš pavēra durvis un ar šķiltaviņu palīdzību ielūkojās tumšajā nodalījumā. Tur bija liela lāde.

Artūrs gribēja atvērt lādi, bet tā bija ciet. Visur apkārt mētājās daudz akmeņu. Viņš paņēma vienu un sāka sist lādes sarūsējušo slēdzeni. Pēc kāda laika lāde arī bija vaļā. Liela bija Artūra vilšanās, kad viņš, atverot lādi, tajā atrada sarūsējušu atslēgu un lādei otru, dubulto vāku. Atslēgu viņš paņēma, aizvēra lādi un slēdzenes vietu apkrāva ar dūņainām aļģēm. Tad Artūrs, domādams par atslēgu un noslēpumaino lādi, devās atpakaļ pie sava divriteņa.

Artūra domas un pašsajūta kļuva arvien nepatīkamāka. Ja sākumā nākot iekšā, visu laiku alas galā spīdēja neliela gaismiņa, tad tagad atpakaļceļā valdīja pilnīga tumsa. Jau vairākas vietās Artūrs bija pamanījis alas sānu ejas, kuras promejot tumsā nemaz nevarēja redzēt, jo tās bija aizmugures virzienā. Artūrs gāja tikai uz priekšu. Beidzot viņš sasniedza alas galu, bet tas nebija tas, no kura viņš bija nācis. Viņš jau pamazām sāka nervozēt.

Kas būs, ja viņš apmaldīsies un netiks ārā? Viņš gāja atpakaļ, bet viss izskatījās citādāks, Artūram likās, ka viņš atrodas tumšā labirintā. Viņš gāja tālāk. Pagriezies pa labi, viņš ieraudzīja gaismu. Un tad pēc dažām minūtēm atkal atradās pie tām pašām durvīm, aiz kurām bija lāde! Artūrs gāja atpakaļ un domāja: "Ja jau es no sākuma gāju taisni un nonācu šeit, tad man jāiet tikai uz priekšu!". Artūrs gāja taisni, viss bija tumšs, tāpēc viņš atkal aizdedza šķiltavas.

Pēc kāda laika ejot viņš ieraudzīja durvis, bet citādas. Artūrs uzreiz gāja uz durvīm, cerēdams, ka tā ir izeja virszemē. Pēkšņi viņš iegāja lielā zirnekļu tīklā un viņam priekšā nolaidās zirneklis viņa kājas lielumā. Artūrs skatījās zirnekļa lielajās acīs, izskatījās, ka zirneklis cenšas viņam kaut ko pateikt. Artūru tas nobiedēja, un viņš bailēs bēga. Viņš jau sāka just, ka šķiltavu liesma pamazām paliek mazāka. "Tātad tūlīt tās izbeigsies," viņš nodomāja. Artūrs pēkšņi zem kājām sajuta koka gabalu, viņš to aizdedzināja, un tas viņam kalpoja kā lāpa. Tagad jau viņš vismaz redzēja, kur iet.

Labu laiku nogājis, Artūrs sāka dzirdēt dobju skaņu. Tā nāca no kādas ejas pa labi, un, patiešām, skaņa sāk skanēt ar vien skaļāk. Artūrs nostājās vietā kur skaņa skanēja visskaļāk. Viņš apsēdās un sāka domāt, no kā nāk šī mūzika. Viņa nervi bija tā uzvilkti, ka viņš nevarēja padomāt, bet tomēr šī mūzika viņu nomierināja. Pēc kāda laika viņš aizmiga. Sapnī viņš redzēja, kā viņš sēž lielā baznīcā un klausās ērģeles.

Pēkšņi zēns pamodās un saprata, ka tās bija ērģeles, bet tagad vairs ērģeles neskanēja. Tad viņš saprata, ka atrodas zem Katrīnas baznīcas. Artūrs, pagājis kādu gabaliņu un nogriezies vairākas reizes, atradās pie tās pašas vietas. Pie durvīm ar lādi un rumbu. Artūram pēkšņi ienāca prātā doma, ka viņš varētu ielēkt ūdenī, vienīgi Artūrs neprata peldēt... viņš paskatījās uz ūdeni un redzēja, ka tas ir piķa melns, un viņš saprata arī to, ka viņam nav lāpas un ir nakts! Artūrs pamazām sāka dzirdēt lietus lāšu skaņu, tātad āra lija. Artūrs apsēdās un izmisumā sāka raudāt, tā nemanot viņš aizmiga.

Kad Artūrs pamodās, viņš nodomāja, ka šī ir pirmā vai arī otrā diena, kopš viņš ir šajā alā. Viņš jutās pagalam bēdīgs un arī izsalcis. Artūrs nebija ēdis krietnu laiciņu. Viņš pārbaudīja savas kabatas un kļuva ļoti priecīgs, jo kabatās viņam bija viena šokolāde. Artūrs to laimīgi notiesāja.

Viņš pat nepamanīja, ka gājis pa alām, kamēr domāja. Bet tajā ejā, kurā viņš bija, atradās liela koku kaudze. Pēkšņi viņam radās lieliska doma: ja viņš aizdedzinās to koku kaudzi, varbūt augšzemē cilvēki pamanīs dūmus un atraks viņu. Artūrs aizdedzināja. Bet, par nelaimi, dūmi neizgāja zemei cauri, tie piepludināja visu eju. Dūmi kodās Artūra acīs. Viņš aizskrēja.

Tad viņš, maldoties par labirintu, ieskrēja kādā ejā, kurā viņš atkal ieraudzīja milzīgo zirnekli. Artūrs no bailēm noģība.

Viņš sapņoja, ka guļ zem ozola un virs viņa nolaižas zirneklis, kas sāk ar viņu runāt: "noliec atslēgu atpakaļ lādīte, ja nē tu nekad netiksi ārā no šīs alas," tad zirneklis aizlaidās. Artūrs piemodās un saprata, ka viņam jānoliek atslēga atpakaļ. Artūrs gāja meklēt lādi. Pagājis dažus metrus, viņš pagriezās un ieraudzīja durvis, aiz kurām bija lāde. Un pretim durvīm bija ūdens priekškars, caur kuru saule apspīdēja durvis.

Izskatījās, ka durvis pašas aicina Artūru iekšā. Viņš atvēra durvis un ieraudzīja lādi. Lāde jau bija atvērta. Artūrs sameklēja atslēgu un ielika to atpakaļ lādē. Tad viņš aiztaisīja lādi un izgāja gaitenī. Artūrs gāja tikai taisni, un pēc dažām minūtēm viņš jau ieraudzīja ejas beigas ar durvīm, no kurām iespīdēja saules stari. Viņš atvēra ejas durvis un laimīgs iznāca laukā. Artūrs paņēma savu riteni un priecīgs aizbrauca.

Pasaka balstīta uz patiesiem notikumiem par Kuldīgas alām.

Un es neiesaku nevienam tajās alās ielīst.