Ieskaties man acīs un es pateikšu, kas esi.

Mūžīgi slapstos apkārt. Vēroju cilvēkus, cik skaisti un reizē atbaidoši tie ir. Grūti noticēt, ka reiz biju viens no viņiem. Ka zināju, ko nozīmē just. Mana ļaunākā ienaidniece saule ir pametusi cilvēkus naktī, kurā meklēju upuri, kas man pastāstītu kāda ir sajūta pirms nāves. Es pastāstītu šim mirstīgajam par to kā ir tad, kad pieder spēks, kas reize ir lāsts un reizē bauda. Man patīk vērot savu upuri, tīksmināties par to, ka spēju viņa ķermeni sasiet neizmantojot virves. Kaut arī mirstīgā augums ir brīvs, vienīgais, ko viņš spēj ir raudāt, rāpot un lūgties.

Cilvēki šādos brīžos uzskata mani par Sātanu vai nāves eņģeli. Un cer, ka Dievs viņus izglābs, bet nesaprot, ka debesu ķēniņš nepalīdzēs. Jo no manis glābiņa nav nekur. Kāda sieviete iet pāri ielai, viņa ir perfekts upuris. Ja es spētu just, tad iemīlētu viņas skaistumu. Daba dāvājusi aristokrātisku bālumu, kas klāj kaulaino un smalko augumu, kurš ietērpts zemeņsārtā kleitā. Liekas, ka pelni pieskārušies matiem un dāvājuši tiem savu krāsu. Lūpas kvēlo kā degošas ogles. Bālo roku zilganās vēnas vilina pārklāt tās ar asiem, nežēlīgiem skūpstiem, kas remdētu manu asinskāri. Kāds cits viņu medī, lai iegūtu ķermeni neprasot atļauju. Šis vīrietis alkst tikai apmierināt sava daikta vēlmes, nevis skaistas dvēseles nozagšanu. Viņš pat nespēj novērtēt sava medījuma vērtību. Arī es esmu mednieks, bet kas novērtē un ciena upuri. Iegriežos kādā mazā ieliņā, kurā nav cilvēku. Uzlidoju uz jumta un izsekoju skaistuli. Lecu no viena jumta uz otra, laikam šobrīd atgādinu zirnekļcilvēku, nevis aristokrātisku vampīru. Skaistule iegriežas sānieliņā, bet morāli kroplais mednieks viņai seko. Tu domā, ka tavas biezās, pretīgās lūpas skūpstīs šo daiļā pasaku tēla miesu. Bet nemaz nenojaut, ka šonakt tevi gaida pamatīga mācība. Izsalkušais tuvojas savam ēdienam, izslāpušais vēro izsalkušo.
Nevainīgs jautājums par to, cik tagad ir laiks skan no šīm pretīgajām lūpām. Viņa apskatās cik ir pulkstens. Kad viņas skatiens pievērsts laikrādim, tad divas stingras rokas satver daiļo ķermeni, lai iegūtu to. Ir pienācis laiks izslāpušajām kāpt uz skatuves, lai izliktos par varoni un slēptu savus ļaunos nodomus. Es nolecu no jumta un piezemējos kā kaķis uz ielas. Izliekos par parastu garamgājēju, kas vēlas palīdzēt. Brīdī, kad miesas izsalkušais jau novilcis melnās no mežģīnēm darinātās apakšbikses saucu, lai viņš liek meiteni mierā. Skrienu viņai klāt, ne pārāk ātri, jo tad viņa saprastu, ka neesmu mirstīgais un ne pārāk lēni, lai spētu izglābt savu upuri. Pretīgais kārumnieks tiek atrauts no eņģeļa miesas. Mans sitiens viņu nogāž uz asfalta. Ar savu kāju iesperot viņam pa vēderu sadragāju iekšējos orgānus. Apskauju meiteni un vedu viņu ātrāk prom, lai neredz daudzās asinis, kas pēc minūtes sāks plūst no izsalkušā. Parastiem cilvēkiem nav tik spēcīgs sitiens, asinis mani nodotu.

Vampīrs Leonards.Vai tev viss kārtībā. Es varu pavadīt tik skaistu būtni līdz mājām?
Adrianna. Vispirms vēlos pateikties par to, ka izglābi. Un man nebūtu iebildumu, ka tu būtu mans bezmaksas miesasargs šonakt.
Bezmaksas pie sevis nosmīnu. Nu gan pateici. Ak meitenīt, ja vien tu zinātu, ka par šo pakalpojumu tu maksāsi man ar savu dzīvību.
Vampīrs Leonards. Mana samaksa būs kompānija ar tevi. Rādi ceļu uz kurieni iet. Es esmu Leonards, kā sauc tevi?
Adrianna. Mans vārds ir Adrianna. Nereti cilvēki paiet garām redzot kādu, kuram nepieciešama palīdzība. Tu esi viens no retajiem, kas nepaies garām. Labs cilvēks, kuru sūtija šovakar pats Dievs. Nespēj pat iedomāties, cik nobijusies biju, kad šis svešinieks ar mani vēlējās darīt TO.
Ja tu zinātu, kas esmu Dievam nepateiktos, drīzāk to nolādētu, ka iepazini mani.
Vampīrs Leonards. Tu esat katole? Vai vienkārši ticīgā?
Adrianna. Es neapmeklēju ne katoļu, ne citu baznīcu, jo uzskatu, ka Dievu nevar atrast vienkārši skaistā ēkā, to var atrast tikai sevī vai citā. Un tu?
Ko lai saka, Dievu saticis neesmu un par viņa eksistenci šaubos, jo novākt cilvēkus viņš netraucē. Ja tos aizstāvētu, tad varbūt ticētu. Bet varbūt viņš radījis vampīrus, lai attīrītu planētu no pārāk lielas cilvēku apdzīvotības. Eh nepatīk man šie cilvēku mūžīgie jautājumi, ar kuriem man jāiesāk saruna ar upuri.
Vampīrs Leonards. Gluži manas domas, Dievs ir visur, katrā augā, katrā cilvēka, bet tam nav speciālas vietas, kur to atrast. Viņš nav jāmeklē, viņš pats tevi atradīs.
Ak, es liekulīgais pieglaimotājs!
Adrianna. Varbūt nepiekritīsi, taču tavās acīs var redzēt to, ka Dievs tevī ir vairāk nekā citos cilvēkos. Mīlestība no tevis pilnīgi plūst.
Man ir grūti noturēties, lai neiesmietos. Tāda pati glaimotāja kā es. Ja tu redzētu to čali, kas tagad mirst, šaubos vai teiktu, ka mīlestība plūst no manis.
Vampīrs Leonards. Ko tu! Es neesmu tik labs pasaku tēls kā liekas tikai tādēļ, ka izglābu no kāda trakā.
Adrianna. Īstie varoņi nekad neizrādās ar to, cik ir labi.
Vampīrs Leonards.Varoņus tik viegli šajā mēslu pilnajā pasaulē neatrast. Es neesmu viens no tiem. Un nevēlos, jo pārāk daudzi liktu uz manis cerības.
Adrianna. Baidies no tā, ka apkārtējie uzliks pārāk augstu laktiņu un tadēļ neizmanto to mīlestības pārpilnību, kas tevī mīt?
Kāda vēl mīlestības pārpilnība? Es esmu liels, ļauns vampīrs un emocijas manī sen mirušas.
Vampīrs Leonards.Varbūt. Jā, es vēlētos kaut visi viens otru mīlētu un skūpstītu. Un ļaunums nepastāvētu, bet diemžēl tas nav iespējams, jo mēs dzīvojam samaitātā pasaulē. Un ne es un ne kāds cits to nespēj izmainīt. Ja kāds apņemtos būt varonis, tad viņu iznīcinātu, jo varoņi tikai traucētu. Cilvēks ir dīvains radījums, kas ar divām kājām stāv negatīvisma purvā un ar labo roku pieturas pie šī purva sūnām, bet tikai kreisā roka un acis sniedzas pretī gaismai.
Adrianna. Kādēļ tik negatīvs skats uz dzīvi?
Vampīrs Leonards.Es skatos realitātei acīs. Rozā brilles ir jaukas un skaistas līdz brīdim, kad tās krīt, un tad tu tiec savainots un sagrauts līdz sirds dziļumiem.
Adrianna. Sāpes tev nav svešas.
Hm, sāpes. Ko nozīmē tas, ka tev sāp? Cik dīvaini es esmu aizmirsis to kā ir kad sāp. Bet kādēļ par to satraukties? Vampīri nav radīti emocijām.
Vampīrs Leonards.Katrs zin, ko nozīmē, kad sāp.
Adrianna. Tiem, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai atvērtos citiem, sāp visvairāk. Man šķiet, ka tu savas labsirdīgās dabas dēļ esi cietis daudz.
Ak kungs! Cik var? Varbūt man viņu novākt tepat uz vietas? Satveru viņas roku un pietuvinu tai savu muti, lai kostu, bet tad pārdomāju, nē pārāk ātri. Noskūpstu to, lai izietu no situācijas un neradītu par sevi aizdomas.
Adrianna. Tas gan ir negaidīts džentelmeņa žests no tavas puses.
Vampīrs Leonards.Es taču teicu, ka man patiktu dzīvot pasaulē, kurā visi skūpsta viens otru. Vēlējos uz brīdi tur aizceļot.
Adrianna noglāsta manu vaigu un noskūpsta to.
Adrianna. Tu gribētu mainīt pasauli, taču apkārtējo ļaunums sagrauj šos sapņus. Iekšēji skumst tava sirds, bet uz āru laužas cinisms.
Varbūt tomēr ir īstais laiks nogalināt viņu. Piegrūžu Adriannu pie sienas, noglāstu matus un aizlieku tos aiz auss, atkailinot kaklu. Vēlos cirst tajā savus ilkņus. Nē pārāk strauji, man jānogaida. Es noskūpstu Adriannas kaklu. Ceru, ka viņa nepadomās, ka esmu maniaks.
Vampīrs Leonards. Atvaino man tā nevajadzēja darīt.
Adrianna. Nekas, vai tici, ka cilvēkiem ir īpašas spējas?
Vampīrs Leonards.Nē, manuprāt cilvēki ir tikai cilvēki, nevis būtnes, kurām piemistu kādas unikālas spējas.
Adrianna. Tad jau laikam neticēsi, ka es pēc skatiena spēju nolasīt cilvēku domas?
Vampīrs Leonards.Nē…
Vēlējos pateikt nē, kāda velna pēc tad apstājies un vēlējies pateikt tam izvarotājam laiku, taču atceros, ka tajā brīdī es viņu vēroju no jumta augšas.
Adrianna. Vai atceries to vīru, kas mani šovakar vēlējās izvarot? Kad pārgāju pāri ielai, tad es izlasīju viņa skatienā to, ka viņš vēļas mani izvarot. Tad nu es sāku skriet prom, bet šis vīrietis sāka mani vajāt. Tad iegriezos tajā ielā un paklupu, kad piecēlos viņš jau bija klāt.
He he he izrādās, ka ne es vienīgais protu melot, bet mazā naivā meitenīte arī!
Vampīrs Leonards.Bet tu izskatītos varen muļķīgi, ja kļūdītos.
Adrianna. Zinu, bet es paļaujas pilnībā uz saviem instinktiem. Ja man draud briesmas, tad vienmēr tās sajūtu.
Jā, jā kā tad.
Vampīrs Leonards.Mani ļoti ieinteresēja tavs teiktais. Es vēlētos ar tik labu sarunbiedru papļāpāt ilgāk. Tev taču nav jāsteidzas uz mājām, mēs varētu aiziet uz kādu skaistu vietu, piemēram parku, ja pēc temperamenta esi mierīgāka būtne. Bet mēs varētu pasākt arī ko trakāku, ko saki par ielavīšanos baznīcā?
Adrianna. Es izvēlos trakāko variantu, tas būtu aizraujošs piedzīvojums.
Malacis meitēn! Tu izvēlējies variantu, kas aizved tevi tieši uz manām mājām.
Vampīrs Leonards.Tad dosimies turp un pēc tam uz mājām. Sarunāts?
Adrianna. Jā sarunāts.
Šķiet, ka viņa uzticas, uzlūko mani ar savām lielajām zilajām acīm kā varenu aizstāvi, kas pasargās no visa. Izskatās, ka šis cilvēks ir iemīlējies manī. Cik gan mīlestība ir nežēlīga! Tā liek iemīlēt tos, kas nav tās cienīgi un kuri vairāk sāpina nekā dod. Protams gadās arī tā, ka vari iemīlēties tajā, kurš vai kura arī mīlēs un rūpēsies. Tā jūtu padarīšana cilvēkiem ir kā laimes spēle, vai nu tev paveicas, vai vienkārši neveicas. Tajā nav nekā pēc kā vadīties, lai iegūtu, ko vēlies. Un lūk šeit ir vēlviens nelaimīgas mīlestības upuris- Adrianna. Mēs atrodamies pie baznīcas, es atslēdzu tās durvis. Adrianna izbrīnīti veras manī, es pasmaidu.
Vampīrs Leonards.Viens no maniem draugiem ir mācītājs, kurš zin, ka man patīk ik pa laikam paklaiņot vienam pa baznīcu, viņš man iedeva savas atslēgas kopiju, tādēļ es šeit varu paklīst.
Adrianna. Mācītāji taču ir pret to, ka dievnamos kāds staigā nakts vidū.
Vampīrs Leonards.Viņš zina, ka es nāku šeit sakārtot sevi un ka nekādus postījumus neatstāšu aiz sevis.Mans draugs atbalsta to, ka šajā vietā nāku apdomāt dzīvi kaut vai nakts vidū. Viņš ir mācītājs ar savdabīgāku skatījumu uz ticības lietām. Piemēram baznīcas viņš uzskata par vietu, kurp cilvēks dodas ne tikai pielūgt Dievu, bet arī pabūt ar sevi.
Adrianna. Kā sauc tavu draugu?
Vampīrs Leonards. Antons.
Adrianna. Es viņu pazīstu, sakarīgs cilvēks.
Interesanti tu man tagad melo, vai arī runā patiesību. Ja tā ir patiesība, tad tas ir vieglāk par vieglu trāpīt ar īstajiem meliem.
Vampīrs Leonards. Varbūt aizdegsim sveces, lai šajā baznīcā nebūtu tik spokaina noskaņa?
Adrianna. Tie, kas ies garām nodomās, ka šeit spokojas. Cilvēkiem spoki liekas ticamāki par to, ka šeit kāds nāktu sakārtot domas.
Vēlos patīksmināties par to cik labi spēju vazāt viņu aiz deguna un tādēļ dodos uz pagraba pusi, bet Adrianna man seko. Zilajās acīs mirdz iekāres uguntiņas. Viņa vēlas, lai pavedinu. Vīrieši un sievietes nāk no dažādām planētām, bet abiem ir kopējs tas, ka kaisle uz īsāku vai garāku laika sprīdi rada prāta aptumsumu. Vieni gatavi solīt, ka atnesīs no debesīm zvaigznes, otri tam no visas sirds tic. Un lūk arī Adrianna šobrīd vairāk domā ar apakšu nekā augšu. Pieskaros viņas matiem un noskūpstu lūpas, jūtu ka maigas rokas apvijas man ap kaklu.
Vampīrs Leonards. Uzmini, ko tu man atgādini?
Adrianna. Ē…Es nezinu.
Vampīrs Leonards. Reiz es bērnībā lasīju pasaku par elfiem. Viņiem bija sava tauta un karalis. Karalim bija daiļa meita, kura pēc izskata bija ļoti līdzīga tev. Līdz šodiendienai atceros citātu, kas aprakstīja elfu princeses izskatu. No visdaiļākā un visdārgākā tumsas zīda viņas mati darināti, pār lūpām šķiet nolijusi sārtu ogu sula, kas padarījusi tās tik košas un maigas. Šķiet pats mēnesis bija nokāpis no debesīm, lai dāvātu viņas ādai tik bālu mirdzumu. Kad es ieraudzīju tevi, tu man uzreiz atgādināji šo pasaku. Tā bija mana vismīļākā pasaka.
Adrianna. Cik mīļi.
Vampīrs Leonards. Kad biju mazs zēns, es sapņoju, kā glābju elfu princesi no briesmām. Kādu laiku es biju aizmirsis par šo pasaku, bet kad ieraudzīju tevi tu man par to atgādināji.
Viņas vaigos iezogas sārtums, acīs manāms mulsums un uz lūpām parādās bikls smaids. Adrianna nezin vai ticēt, vai neticēt par pasaku varoni, kas līdzīga viņai, taču tas ir glaims, kas noņem bruņas.
Adrianna. Es nezinu, ko atbildēt.
Vampīrs Leonards. Atbilde nevienmēr ir vajadzīga. Ja tev bail no manis, mēs varam doties mājās un neturpināt vakaru. Es neko nepiespiežu, jo tā ir tava izvēle.
Adrianna. Es tev uzticos, jo tavās acīs ir ierakstīts, ka esi labs cilvēks.
Lūdzu mīļā nevajag tēlot empātu, es neesmu pat cilvēks, kur nu vēl labs. Tev vajadzētu īstenībā baidīties no manis, nevis no tā, kurš šonakt mēģināja izvarot.
Vampīrs Leonards.Vēlos tev parādīt baznīcas slepenās ejas, nāc.
Adrianna. O šai baznīcai ir arī slepenās ejas?!
Vampīrs Leonards.Jā, gan tā ir ļoti sena celtne.
Mēs atveram durvis, kas ved uz pagrabu un kāpjam lejā. Padodu viņai savu roku, lai palīdzētu nokāpt pa šaurajiem pakāpieniem. Jūtu patīkamu vēsumu, kas apņem mani. Esmu mājās, dziedi tumsa savam saimniekam, kas līdzi atnesis jaunas asinis. Viegli viņai iesitu pa galvu un Adrianna zaudē samaņu. Noķeru meiteni kritienā un aiznesu uz savu pazemes alu. Piesienu viņu pie krēsla un uzleju virsū ūdeni, lai mostas. Nevedu šurp, lai šī gulšņātu, bet gan lai runātu ar mani.
Vampīrs Leonards. Sveika, mana mīļā empāte, vai spēji izlasīt arī to, ka es plānoju tevi vest uz šejieni un novākt?
Adrianna. Patiesībā jā. Es tevi nosaucu par labu cilvēku, lai liktu pārdomāt vai tiešām vēlies mani nogalēt. Jau pašā sākumā es zināju, ka esi maniakāla slepkava. Bet es iesaistījos spēlē, jo man apnicis visu mūžu vairīties no briesmām. Es vēlos piedzīvojumus.
Vampīrs Leonards. Beidz melot, šobrīd mēs spēlējam ar atklātām kārtīm. Tu neesi nekāds empāts.
Adrianna. Bet tu neesi nekāds maniaks, vienkārši tev patīk BDSM erotiskās spēlītes, kad otrs cilvēks ir jāievilina lamatās un jāsasien. Kāda sakritība man arī patīk tādas spēlītes.
Vampīrs Leonards. Tu esi dīvaina. Tava ticība manai labajai dabai ir neizmērojama, pat ja esi sasieta kaut kāda svešinieka alā. Adrianna, vai tu tici vampīru eksistencei?
Adrianna. Vampīri eksistē tikai filmās.
Vampīrs Leonards.Neesi par to tik pārliecināta mīļā.
Es parādu savus ilkņus un uzlidoju gaisā, Adrianna to ieraugot sāk raudāt. Viņas sirds ir salauzta, mīlestība no viegla taurenīša ir pārvērtusies par asu nazi, kas spīdzina dvēseli. Ir sāpīgi ja saproti, ka pretmīlas nebūs, bet vēl sāpīgāk ir apzināties to, ka esi iemīlējies ļaunā būtnē, kura nezin, ko nozīmē vārds jūtas.
Vampīrs Leonards.Beidz taču vienreiz pīkstēt! Man vajag kādu, kurš pastāstīs kā ir kad eksistē jūtas. Saproti es jau kādus piecdesmit gadus kopš kļuvu par vampīru esmu ciets kā akmens, man nespēj pieskarties ne mīlestība, ne naids. Protams, ka beigās tāpat mirsi, bet vismaz runājot ar mani paildzināsi savu mūžu.
Adrianna. Es jūtos salauzta un vīlusies. Tas, kuru iemīlēju no pirmā acu uzmetiena izrādās mani patiesībā vēlas novākt. Manas empāta spējas galīgi šodien nestrādā.
Vampīrs Leonards. Par empāta spējām nemuldi, tev nekad tās nav bijušas. Es zinu, ka tu par to bēgšanu man meloji, patiesībā neko nenojauzdama vēlējies viņam pateikt cik ir pulkstens.
Adrianna. Kā tu zini?
Vampīrs Leonards.Es tevi izsekoju un novēroju no jumta. Bet tagad lūdzu pastāsti, kā ir kad ienīsti.
Adrianna. Es nespēju šajā mirklī to pateikt, par daudz sāpju.
Vampīrs Leonards.Saki, man nospļauties uz tavām sāpēm.
Adrianna. Sāpes pārvēršas par naidu. Emociju, kas ir daudz šausmīgāka par sāpēm. Tā var arī iznīcināt, ja neproti to apstādināt. Kad tā ir manī, tad es katru dienu domāju un runāju par sava naida objektu. Fantazēju par to kā ieriebt.
Vampīrs Leonards.Kā ir tad, kad mīli?
Adrianna. Kad esmu iemīlējusies un ar kādu kopā, tad vēlos būt uzmanīga. Tad ir vēlme rūpēties. Kad nokļūstu pie mīļotā, tad manī parādās siltums. Es sāku momentāli uzticēties viņam…Un ja viņš ir tinis ap pirkstu, tad nāvīgi sāp par to, cik muļķīga esi.
Vampīrs Leonards.Nomierinies tu neesi vienīgā, kas tā uzķeras. Dažas meitenes ir vēl naivākas par tevi. Pie tam pati arī neesi nekāda godīgā, tev arī patīk melot. Katru nakti es pielavos klāt kādam cilvēkam un uzreiz nogalinu. Tu esi īpaša, ar tevi es vēlējos runāt. Man apnicis dzirdēt tikai vaidus no sava upura puses. Apnicis dzīvot klusumā ar savām domām. Es vēlos nakti, kurā kāds klausīsies manī. Nakti, kurā kāds mani mīlēs. Tādēļ šobrīd esi sasieta, nevis mirusi.
Adrianna. Kādēļ mēs nevaram būt kopā, tad es mūžīgi būšu līdzās un ieklausīšos tevi. Pārvēt mani par to, kas esi. Es labprāt pieņemšu šo tumsas dāvanu.
Vampīrs Leonards.Tu domā, ka spēju tevi tā vienkārši pārvērst par vampīru? Kādēļ man to vajadzētu darīt, ja nevēlos sev sabiedroto.
Adrianna. Bet kādēļ tu čīksti par to, ka esi vientuļš, ja nevienu nevēlies ņemt sev līdzi uz šo tumsas pasauli?
Vampīrs Leonards.Paklausies es jau kādus piecdesmit gadus klīstu apkārt nogalinādams un neiesaistoties nevienā sarunā. Man līdz šai naktij nebija vēlmes pēc sarunām ar cilvēkiem. Tas ka vēlos sarunbiedru uz vienu nakti nenozīmē, ka man viņš vajadzīgs mūžīgi.
Adrianna. Ak, līdz šai naktij? Varbūt tu esi vienkārši iemīlējies manī un tad pēkšņi vēlējies ar mani aprunāties.
Vampīrs Leonards. Mīļā sirds, vampīri no cilvēkiem atšķiras ar to, ka viņiem nav jūtu. Bet to vietā ir dots pārcilvēcisks spēks un mūžīgā dzīve. Kā gan es tevi spētu iemīlēt, ja mana sirds ir auksta kā ledus?
Es vēroju viņas acis, asaras ir noskalojušas tušu un acuzīmuli. Ja es zinātu, ko nozīmē jūtas, labprāt dalītu ar viņu šo nelielo, bet drošo mitekli. Katru rītu viņu ar savām rokām zārkā guldītu, lai vakarā noskūpstot uz lūpām piemodinātu. Ja vien viss būtu tik vienkārši, bet tā nav. Adrianna nesaprot, ka kļūstot par vampīru viņa zaudēs šo mīlestību pret mani un vēlēsies būt cilvēks, jo dzīvot bez jūtām ir grūti. Šī sieviete to neizturētu un aizietu no manis, nožēlojot, ka ir izvēlējusies sev šo dzīvi, kas lēnām padara par tukšumu. Hm, vai manī ir iezagusies atbildība?
Adrianna. Kādēļ tad tu nevari mani vienkārši atlaist?
Vampīrs Leonards.Es vēlos dzert, tavas asinis ir mana dzīvības un jaunības dzira. Katru nakti man jānogalina viens cilvēks, lai dzīvotu. Vampīram ir jāpieņem svešas asinis vai jāmirst. Adriann, tā nav pati vislabākā dzīve, kas man dota.
Adrianna. Neredzu nekādu vaini tā dzīvot, nav ne slimību, ne noveco, pārtikai arī nav jātērējas, jo var novākt kādu cilvēku.
Vampīrs Leonards.Ak, kāmdēļ tu uz to skaties tik sekli? Es vēlētos būt tavā vietā. Vēlos spēt raudāt, dusmoties, mīlēt, skumt, grimt kaislībā un priecāties. Iespējams, ka tieši emocijas liek cilvēkiem mirt. Labāk mirsti kā cilvēks, nevis dzīvo kā vampīrs.
Adrianna. Labi, es sapratu. Es vēlos būt cilvēks. Lūdzu palaid mani mājās, es neteikšu nevienam par tevi. Nekad nedošos uz šejieni, lai uzmeklētu, ja vien pats nemeklēsi mani. Lūdzu!
Pār vaigiem atkal sāk ritēt asaras, balā seja kļūst sarkana. Viņa sāķ šnukstēt. Es noglāstu Adriannas melnos matus. Ko gan, lai ar tevi dara? No vienas puses varu vienkārši nogalināt, no otras kaut kas mani attur to nedarīt. Šonakt izspēlēju veselu teātri, lai iegūtu šo upuri, es nevēlos tik viegli aizlaist savu maltīti vējā, kas man ir vajadzīga, lai neatstieptu kājas. Hm, bet varbūt man iejusties Sātana lomā.
Vampīrs Leonards.Es tevi varu palaist vaļā, bet tev man ir jāpalīdz iegūt šīs nakts asiņu deva.
Adrianna. Ko tas nozīmē?
Vampīrs Leonards.Tev ir jāpalīdz ievilināt kādu mirstīgo manās ķetnās
Adrianna. Ievilināt nāvē? Nē es nespēšu!!!
Vampīrs Leonards. Kā vēlies, tev tika dota iespēja dzīvot.
Adrianna. Labi, kas man jādara?
Vampīrs Leonards.Ap pieciem uz baznīcu atnāk kāds ticīgais no draudzes, kas visu šeit sagatavo pirms mises. Tavs uzdevums ir viņam likt nokāpt pagrabā. Ja tev tas izdosies dzīvosi, ja nē mirsi.
Adrianna. Tu dabūsi savas asinis.
Es atbrīvoju Adriannu. Viņa noslauka savas asaras un cenšas sevi iekšēji savest kārtībā. Pulkstens nosit pieci un viņa emocionāli gatavojas, lai atrastu kādu, kurš izglābtu viņas dzīvību. Ap kāju aplieku ķēdi, kuras gals ir man rokās, noslēpjos tumsān un gaidu. Soļi, kas dzirdami augšā ir vēstījums tam, ka izrādei ir jāsākas.
Adrianna. Vai tur kāds ir? Palīdziet man lūdzu! Es nespēju no šejienes izkļūt!
Jauneklis. Kas tur ir? Kā jūs tur nokļuvāt?
Adrianna. Man sāp! Es nespēju paiet! Lūdzu palīdziet!
Atzīšu, ka Adrianna ir perfekta aktrise, viņas raudas izklausās tik īstas, kaut arī uz vaigiem nav nevienas asariņas. Mans šodienas upuris ir viltīgāks nekā izskatās.
Jauneklis. Gaidiet, es tūlīt nākšu.
Adrianna noguļas zemē, saraujas čokuriņā un sāk raudāt ar īstām asarām. Kad jauneklis ierauga viņu, tad steidzīgi nokāpj lejā.
Jauneklis. Kur jums sāp?
Adrianna. Kājā. Paldies, ka nokāpāt lejā, jūsu skatiens vēsta, ka esat labs cilvēks.
Jauneklis. Vai pēc skatiena to var pateikt?
Adrianna. Dievs man dāvāja šo spēju- ieskatoties acīs pateikt to kāds cilvēks esi.
Tā meitene šādas pasaciņas laikam stāsta visiem.
Jauneklis. Kā jūs sasitāties?
Adrianna. Es nesasitos.
Adrianna noslauka asaras, pieceļas un noskūpsta to, kurš ir ticīgais. Tagad ir pienācis mans uznāciens. Atrauju mirstīgo no Adriannas un iekožos viņa kaklā izsūcot sārto sāļo dzīvības dziru. Kad dzīvība sāk upura ķermeni atstāt, es to nometu uz grīdas.
Vampīrs Leonards.Tu esi brīva, vienīgi tev līdzi jāņem šis līķis un jāizdomā kā no tā atbrīvoties, savādāk nākošnakt es tevi novākšu bez liekām ceremonijām.
Adrianna. Es to izdarīšu, tikai atstāj mani dzīvu.
Noņemu ķēdi no viņas kājas un vēlos doties atpakaļ savā miteklī, bet viņa piesteidzas pie manis un noskūpsta.
Adrianna. Ardievu!
Vampīrs Leonards.Nekad vairs nedari to, kas tev var maksāt dzīvību.
Es aizeju atstājot viņu pie pagraba ieejas. Šī bija interesanta nakts, vajadzēs pierakstīt notikušo. Cik gan cilvēkiem mainīga daba! Vienā brīdī viņi ir maigi jēriņi, bet jau nākošajā slepkavības līdzdalībnieki, lai spētu izglābt savu pēcpusi no briesmām.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu