Dzīve
Anna Auzane, 14.11.2009., 13:25Pamodos, mamma švīkstināja džinsus, velkot tos kājās. Izberzēju acis un pastiepos pēc Remarka. Uzreiz nevarēju atrast īsto lappusi. Iededzu gaismu. Mamma ieskatījās istabā un teica, ka braukšot uz Turību.
Jā. Lasīju, saģērbos, nogāju lejā, apsēdos pie virtuves galda. Tur bija šķīvītis ar saldā sieriņa maizītēm. Mammas izgudrojums. Septiņas maizītes uz trijām māsām. Ātri izrēķināju, ka tas nav godīgi, prasīju māsām, cik viņas ir apēdušas. Izcēlās skandāls; tētis nopūtās un uzsmērēja vēl dažas. ‘’Cerams, ka būs miers,’’ viņš teica. Bija. Ēdām, teicām paldies, mazgāju traukus, Paula slaucīja, Barbara skatījās, izvilka savu zīmuļu kasti un sāka zīmēt kaķi. Kaķim bija resna naba, bet es neko neteicu. Televizorā rādīja spēkavīru Bergmani, kurš gatavoja zupu un stāstīja kaut ko par savu bērnību. Sākās reklāma, uzgāju augšstāvā, izmazgāju zobus ar pastu, uz kuras bija rakstīts President, atklāju, ka nosaukumā iekļauts vārds ‘’dent’’, kas nozīmē kaut ko ar zobiem, jo zobārsts taču tas pats dentists vien ir; toties kopā sanāca prezidents. Skaloju zobus ar ūdeni, kuram bija dzelzs piegarša. Nogāju lejā, ieraudzīju, ka Paula spēlēja spēles tēta mobilajā telefonā, palūdzu, lai viņa arī man iedod paspēlēt prusakus.
Tā ir tāda spēle, kur ar pirkstu pa ekrānu jāsit nost visādus kukaiņus: gan mušas, gan vaboles, gan lielos, treknos tarakānus. Lielākie prusaki pat izdod žļurkstošas skaņas, ja tos nosit. Tētis pēc skaņām dzirdēja, ko es daru. Atnāca un teica, lai atdodu viņam, jo jāiet uz darbu. Tētis negribēja, lai iztērēju visu akumulatoru. Atdevu. Viņš izsukāja matus ar mežacūkas saru birsti, uzvilka mēteli un aizgāja, teikdams, ka būs vakarā. Paliku ar divām māsām. Prasīju, vai viņām ir kas padomā. Vidējā māsa gribēja izmācīties, jaunākā vēlējās teletūbijus. Uzslēdzu ārzemju bērnu kanālu, bet tur rādīja kaķi, kas jau bija piezadzies būrītim ar cāli, nevis teletūbijus. Barbara teica, ka būs labi. Abas brīdi skatījāmies, tad es atcerējos mūsu kaķi un iebēru viņam barību. Kaķis, dzirdēdams metālisko skaņu, kas radās, barībai iebirstot traukā, nodipināja no augšstāva pītā krēsla, kurā guļ. Tas ir viņa okupētais krēsls; žēl, ka pīts, jo no kaķa birst smiltis. Pa caurumiem, tāpēc man tās regulāri jāslauka. Mamma vienmēr tad saka, ka tas ir mans kaķis, man viņa smiltis jātīra. Tā viņa teica arī tad, kad kaķis istabā izvēma peli pa daļām. Laikam pele bija veca. Bet vakarā mincis viņai patika, tad tas atkal bija viņas mīļumiņš. Paglaudīju kaķi, teicu, lai Barbara nāk man līdzi augšā, gāju mācīties. Izmetu somas saturu uz gultas pārvalka un steidzīgi noņēmu marķierus, kas varētu to sabojāt. Vienreiz jau man izsūcās cauri segai, palagam, matracim un spilvenam; dabūju berzt ar Ace un žāvēt ar fēnu, lai izžūst ātrāk un mamma nepamana. Barbara spēlējās ar rotaļlietām un taustīja tīģera apaļās acis. Piesteidzās pie klavierēm un meistarīgi spēlēja disonanses. Es teicu, ka mācos, lai viņa iet uz Paulas istabu. Kad pabeidzu ķīmiju, atbrauca mamma. Lika man izkravāt produktus no auduma maisiņiem, kas viņai patīk, bet man gan ne. Nesot tie spiež plecus. Kefīri, pieni, biezpieni, olas, kanēlis, tomāti, doktordesa, kuru droši vien atkal neviens neēdīs, sviests, mazās austiņas, maize, hurmas, kas savelk muti čokurā, banāni un gurķi. Prasīju, vai viņa nopirka Sestdienu. Nenopirka. Mamma mūs izvaicāja, vai bija silti, varbūt vajagot paregulēt radiatorus, vai mēs esot bijušas ārā un vai kāds ir zvanījis. Stāstīja, ka tik briesmīga priekšaizstāvēšana neesot bijusi, bet no tās projektu vadītājas vispār neesot nekādas jēgas. Pēc tam gatavojām mazās ābolmaizītes; saule smējās par mūsu greizajām, kanēļainajām un miltainajām rindām cepešpannā. Mamma novilka augstpapēžu kurpes un atgūlās dīvānā. Sūkstījās par segu, kas nemaz nepiestāvot dīvānam, ka būs kaut kad jāpaskatās Jyskā uz atlaidēm. Palūdza, lai Paula noskaņai ieliek kādu disku, tikai ne tos ķīniešus vai Raimondu Paulu. Māsa ielika Ninu Simoni. Mamma sāka lasīt Brodska Ūdenszīmi. Pēc divdesmit minūtēm piecēlās, apskatījās plītī uz ābolmaizēm un nolēma, ka vēl tām jāpacepas septiņas minūtes. Kāpēc ne piecas vai desmit, bet septiņas? Izņēma kūpošas, ieslēdza ziņas sešos. Izslēdza, kad sākās novadu ziņas. Nolēmu pabeigt vēstures eseju, pirms tam iegāju draugos, kāds mani iepikoja, iztērēdams 49 santīmus. Nekā interesanta nebija, tāpēc meklēju latviešu strēlnieku nozīmi, bet puskaila tante Ziemassvētku vecīša kostīmā piedāvāja nomainīt riepas. Aizvēru tanti ar krustiņu un turpināju meklēt. Kad pabeidzu, mamma sauca ēst, prasīdama, kurš dzers tēju, kurš pienu. Es izvēlējos pienu, mamma teica, lai es pati sildot. Sildīju, ēdu. Sākās ziņas astoņos, ko mamma arī gribēja redzēt, ziņu vidū atbrauca tētis, kurš gribēja ēst. Tētis, ēzdams kūkas, smējās, vai mēs atkal skatīšoties glupās Latvijas princeses. Laikam gan, jo nekas jēdzīgs sestdienās tāpat neiet. Skatījāmies, tētis arī skatījās. Reklāmas pauzēs lasīju grāmatu, kamēr mamma to pamanīja un aizrādīja, ka tumsā lasīt nedrīkst, vēl sabojāsies acis. Noliku grāmatu, runājām, ko rīt darīsim, smējāmies, nenoskatījāmies šovu līdz galam, pārslēdzām kanālus, paskatījāmies, ko tur rāda, nolēmām neko neskatīties. Gāju augšā mazgāties, tikko biju iegājusi tualetē, Barbara brēca, ka viņai vajagot mazgāt zobus, nošņācos, bet palaidu. Pēc tam skatījos, kā viņa mazgājās – muti mazgā ar diviem pirkstiem kā tāds Karlsons, lai tik beigās nebūtu slapja. Ierādīju, kā pareizi jāmazgā, bet viņa neklausīja. Iztrencu viņu ārā, mazgājos pati, izvilku māsas matus no caurules, lai neaizdambējas. Iegāju istabā, mazliet paskatījos uz mēnesi, aizvilku aizkarus un gāju gulēt.
DimaSax
ЛАДА деталь: качественные автозапчасти, которые не подведут каталог запчастей ваз <a href=zapchasti-vaz-01.ru>zapchasti-vaz-01.ru</a> .lada_detal_vlmt
consists of the book itselfBatteriescwr