Dzēruma naktis

Padzēros ūdeni. Saklāju gultu un apģērbos. Iegāju vannas istabā, lai iztīrītu zobus. Līdz ko mana mēle sajuta pretīgo zobu pastas garšu sāku rīstīties un atkal izvēmos. Vairs nekas nenāca ārā un es iedzēru vēl ūdeni.

Aizbraucu uz darbu. Izsmēķēju pāris cigaretes. Paņēmu kafijas krūzi un devos uz darba tualeti. Izvēmos. Pār manām lūpām gāzās saldā kafija. Ūdens, ko biju dzēris mājās un vēl kaut kāds šķidrums. Tādas kā putas. Apsēdos uz poda. Aizsmēķēju un atkal izvēmos. Izvēmu nedaudz melno balzāmu.
Manas acis bija asaru pilnas, sarkanas. Nogaidīju līdz kļūs labāk. Jutos ciešami.


Nogulēju vairākas stundas. Pamodos un aizsmēķēju. Man atkal bija parādījusies apetīte. Nogaidīju līdz iestājās tumsa un es devos uz veikalu. Iegāju lietot preču veikalā un par smiekla naudu mūsdienas nopirku džemperi.
Atkal devos mājās.
Apsēdos un aizsmēķēju. Pie durvīm kāds klauvēja. Nogriezu mūziku klusāk un ieklausījos. Tiešām klauvēja. Tā nebija nedz mana sirds, nedz paģiru halucinācijas. Pie durvīm klauvēja. Piecēlos, aizgāju līdz durvīm un atvēru tās. Tur nebija ne viena. Pēc dažām sekundes simtdaļām no tumsas iznira viņas galva un atkal šovakar es biju paglābts. Mani atkal glāba sieviete.

Kādu laiku nedzēru. Apetīte bija zudusi. Pārtiku no cigaretēm, kafijas un buljona pīrāgiem.

Kādu vakaru pēc darba iegāju veikalā. Nopirku rasolu un maizi. Kādu brīdi klīdu pa veikalu. Neizlēmīgi klīdu līdz izlēmu. Nopirku vēl lielo Sprite pudeli un šņabi. Vienkārši tāpat. Man sagribējās iedzert. Dažreiz tā notiek, kad esi noguris no cilvēkiem, ko redzi ikdienā, problēmām ar kurām mēģini sadzīvot un pats no sevis. Es biju noguris no sevis. Es biju nomocījies neskatoties uz to, ka lielāko daļu laika strādāju vai gulēju. Es biju pārstājis domāt. Es nedrīkstu domāt. Līdz ko atsāku to darīt manas smadzenes pārvēršas par bumbu ar laika degli, kas ir gatavas eksplodēt problēmu bezizejās. Es vairs nespriedelēju par dzīves jēgu. Bezjēdzību. Es vienkārši eksistēju. Iedzēris cilvēks ir vājš cilvēks, kas salūst problēmu priekšā kā sauss zars un atkal atsāk domāt. Šaustīt sevi. Skaidrā būt ir vieglāk. Redzi tikai ikdienišķo. Filozofi dzīvo paģirās.


Atnācu mājās. Uzvārīju tēju. Sasmērēju maizes. Rasols bija pretīgs. Kādu brīdi pasēdēju un nogaidīju līdz ēdiens nosēdīsies. Izsmēķēju pāris cigaretes, tad iejaucu pirmo šņabi.. Pēc pirmās glāzes palika acīm redzami vieglāk. Muskuļi un nervi atbrīvojās kā ģitāras stīgas ko, kāds atlaidis, lai nepārtrūkst.
Sēdēju dzēru un skatījos Ļeningrad koncertu Amerikā. Krievi patiešām kaut ko jēdz. Ne tikai pazaudēt un saplēst divas titāna bumbiņas slēgtā, tukšā telpā, bet arī dzert un dzejot. Viss ir asinīs, nevis grāmatās.

Pamodos. Nedaudz kaltēja. Padzēros ūdeni. Izsmēķēju cigareti un cēlos, lai dotos uz darbu.
Tajā pašā dienā sāku dzert ap pieciem vakarā. Bija paredzētas dažas novusa spēles darbā un neliela iedzeršana.
Spēles vidū pametu kolēģus. Izvēmos un atgriezos, lai uzspēlētu vēl.
Ap pusnakti jau biju mājās. Iztecināju no pudeles šņabja paliekas un ielēju tās sevī.

Pamodos ap deviņiem rītā.

Tās dienas vakarā nedzēru. Nakts bija mierīga.

Katru turpmāko vakaru piedzēros. Arī dzeršanā rodas rutīna. Es pārāk maz ēdu. Pārāk daudz smēķēju un pārāk daudz vēmu.

Nedēļas nogalē pie manis atbrauca, kāds ļoti labs, mans draugs. Mēs nopirkām kaudzi alu un cigaretes. Atnācām mājās. Es uzsildīju vakardienas saļanku un mēs paēdām. Tad devāmies uz istabu. Sēdējām, smēķējām un dzērām alu. Runājām un klausījāmies mūziku. Šis vakars bija viens no tiem, dēļ kuriem vispār ir vērts dzīvot.
Vakara otrajā pusē man palika slikti un es devos izvemties. Kuņģis rāvās krampī. Izvēmos. Atvilku nedaudz elpu. Noslaucīju seju un izvēmos vēlreiz. Es izspļāvu asinis. Bija sprāguši kaut kādi asinsvadi degunā. Nomazgāju seju un devos atpakaļ uz istabu.
- Es izspļāvu asinis.
- Tas ir normāli. Man arī tā ir.
- Ā! tad jau viss kārtībā. Iedzeram vēl.
Es biju noguris un likos gultā.
Pamodos no modinātāja. Nedaudz kaltēja. Bija jāceļas samērā agri, ņemot vērā to, ka ir brīvdiena. Man vajadzēja braukt uz Rīgu, lai atrastu dāvanu Līzai. Pirms iekāpšanas autobusā iegājām tuvākajā veikalā, kas atradās pāris simt metru no manas mājas. Nopirkām burkānu sulas koncentrāta bez konservantiem. Iebraucot Rīgā apēdām pāris hamburgerus. Es visu laiku smēķēju. Vairākas stundas mēs klīdām pa Rīgas antikvariātiem meklēdami minēto dāvanu.
Nonācām pie kāda antikvariāta Čaka ielā. Antikvariāta īpašnieks un tā pārdevēja stāvēja durvīs un smēķēja. Devāmies iekšā un viņi mums sekoja ar visām cigaretēm.
Antikvariāta īpašnieks stāvēja vēl pusvērtajās durvīs un vaicāja, ko meklēju.
- Auskarus.
- Kādus.
- Un kādi Jums ir?
- Ir bižutērijas. Ir dārgmetāla.
- Dārgmetāla.
Es atbildēju.
- Paskatīsimies.
Antikvariāta īpašnieks bija krievs.

Izvēle nebija liela. Patiesībā tā bija ļoti niecīga. Man iepatikās, kādi sudraba auskari, ar porcelānu, kas smalki apgleznots.
- Jā šie ir skaisti. Varu atlaist arī lētāk.
- Es vēl pastaigāšu. Vai šeit ir vēl kāds antikvariāts?
- Vēl uz priekšu kādi divi ir.
- Paldies. Līdz cikiem strādājiet?
- Līdz diviem būsim vaļā.

Pārējās vietās nekā jēdzīga nebija. Pārāk augstas cenas vai vispār nekāda piedāvājuma. Turklāt man bija iepatikušies antikvariāta darbinieki, kas smēķē savā darba vietā, apkalpodami mani.
Mēs devāmies atpakaļ uz Čaka ielas antikvariātu.

Nopirku auskarus. Pēc mirkļa zvanīja Līza. Mēs satikāmies, atvadījāmies no mana drauga un devāmies pie viņas uz dzīvokli. Pa ceļam veikalā nopirkām vīnu un cigaretes.

Man bija slikti.
Iegājām dzīvoklī. Noģērbāmies. Es attaisīju kokteiļa pudeli un izdzēru pusi. Tad atvilku elpu un izdzēru otro, atlikušo pusi.

Aizsmēķēju.
Pēc mirkļa atkorķēju pirmo vīna pudeli. Ielēju glāzi. Izdzēru. Ielēju. Izdzēru. Ielēju...
- Mums būs vēl jāaiziet uz veikalu. Man šķiet nepietiks.
- Tu esi pārliecināts?
- Jā.
- Labi.
Saģērbāmies un devāmies uz veikalu. Es nopirku vēl vīnu. Tad devāmies atpakaļ.
Es biju pamatīgi iereibis. Paņēmu pudeli un devos mazgāties.

- Celies. Celies. Velns pa rāvis celies. Tu krāc.
- Ko?! Es nekrācu!
- Tu krāc. Celies.
Es biju aizmidzis. Atceros mēs sēdējām uz dīvāna pie televizorā un nākamais brīdis ko atcerējos bija tas, ka viņa mani modināja. Es biju aizmidzis.
Atkorķēju divas vīna pudeles un mēs nolēmām ieiet vannā.
Vannā man palika slikti. Tur bija pārāk karsts. Mans ķermenis sāka atkal pamirt.
Iznācām no vannas, pasūtījām picu. Atceros kā mēs ēdām un dzērām attaisīto vīnu.

Es atkal pamodos.

Visapkārt bija tumša, man nepazīstama telpa. Brīdi gulēju un domāju, ka esmu miris. Tad sāka likties, ka tikai sapņoju. Sapratu, ka esmu pamodies. Visapkārt bija tumšs. Gultā es biju viens. Meitenes tur nebija. Aiz loga, kāds tālumā šāva. Pēc brīža kāds kliedza, tad viss atkal apklusa.
- Līza?
Klusums. Neviens neatbildēja. Centos atcerēties kā istaba ir iekārtota, kas kur atrodas, lai kaut kam neuzskrietu virsū ejot uz otru istabu - tumsā. Piecēlos un atvēro otrās istabas durvis. Iegāju istabā
- Līz?
Viņa neatbildēja. Es apsēdos guļošajai meitenei blakus.
- Tu dusmojies?
- Tu krāc.
Viņa bija dusmīga.
- Nekad vairs tā nedari. Ja ej, tad vismaz atstāj gaismu. Es gandrīz nomiru.
- Tev ir slikti?
- Jā. Nāc pie manis. Nāc uz gultu.
- Labi.
Mēs mīlējāmies. Es biju patīkami noguris un mēs atkal devāmies gulēt. Pulkstenis bija trīs naktī.

Es laidos miegā. Sapnī viņa slīdēja prom no manis. Es atkal uzrāvos. Biju nosvīdis. Sajutu viņu sev blakus.
- Kas ir?
- Slikts sapnis. Paģiru murgi.
- Guli.
- Mēģināšu.

Autobuss bija pretīgs. Vairums pasažieru bija piedzērušies vai vismaz mēģināja to izdarīt gaidot savu pieturu. Es dzēru zaļās tējas limonādi. Biju nolēmis šodien nedzert. Man vairs nebija naudas un jau rēķinājos ar to, ka šī nakts paliks negulēta. Ierados mājās. Paēdu un devos pie kāda drauga ar, kuru bijām norunājuši tikšanos.
Pēc laika ieradās, kāds mans bijušais klasesbiedrs. Viņš atnesa rumu.
- Dzersi?
- Protams.

Sēdējām dzērām rumu. Nedaudz uzpīpējām. Es izgāju uzsmēķēt. Nakts bija auksta. Tā nebija mātišķa.
Es vairs nespēju piedzerties. Dzēriens bija par saldu. Bija vēls un es atmetu domu par piedzeršanos. Mēs gājām mājās. Tā notiek. Pirmās divas dienas tu piedzeries. Nākamās divas tu aizmiedz no noguruma. Bet pārējās, tu vairs nespēj sevi pildīt. Alkohols vairs nedarbojas. Nedarbojās vairs tas daudzums, kas darbojās pirmajā dienā. Tagad vajag trīskāršu porciju, lai justos labi.

Sēdēju pustumsā savā istabā un vienā brīdī pazuda siena, kas atradās no manis pa kreisi. Virtuvē, kaut, kas nokrita. Bija pienākusi nakts un es jutos pietiekami slikti, lai man būtu bail iemigt. Man vajadzēja uz tualeti, bet es nespēju iziet tumsā un ieslēgt gaismu. Man bija bail.
Nolēmu mēģināt gulēt.
Atstāju to pašu pustumsu un mūziku fonam. Pamodos un nejutu sevi. Turēju acis plaši vaļā. Atmodos. Es biju dzīvs. Pēc brīža uzrāvos vēlreiz. Svīdu. Novilku kreklu, ko nometu uz grīdas, lai nezaudētu miegu.
Pamodos, kad bija rīts. Manas dzēruma naktis bija aiz muguras.

Pagaidām.