Ceturtā vara

Laikraksti šodien mazliet tukši, es lasu starp rindām, svītroju komatus un liekus semikolus. Izķēpāta tinte un dažas drukas kļūdas. Tu esi man mīļš, rakstniek. Man patīk tava koķetā nevīžība. Un prieks - par to, kas vēl palicis.

Es nokaru galvu, kad dzīve mani sit, bet tu palecies mazliet augstāk un ieķēpā vēl vienu švīku pirmajā lapā. To lasīs simtiem tādi paši kā es. Simtiem nogurušo. Tas, ko tu nejauši nosauc par virsrakstu ir mūsu dienas vadmotīvs. Es sāku dzīvot tikai pēc trešās slejas. Tur lejā jābūt parakstam, vismaz vārdam vai nojausmai, ka sacītais ir īsts. Un viņi ,muļķi, tic. Nodrukā , lūdzu, recepti, kas māca brūvēt taisnību, mazliet īstu. Es neceru uz objektīvu, bet vismaz tuvāku.

Eh, rakstniek, pāršķirot lappusi, es jūtu visu, kas ar tevi noticis. Ja laika ziņas man stāsta par tavu sāpošo muguru un izlieto kafiju, vai man nogaidīt un jautāt par laiku tev rīt? Es nevainoju to, ka esi cilvēks, es nevainoju to, ka tas tavs darbs. Man tikai sāp, cik naivi mani līdzinieki tic tev uz vārda, cik sekli aizstāv visu, ko tu pamet. Nevaino augstāko, kas maksā tavus rēķinus un sievas iegribas, vaino sevi, salauz vecos rakstāmrīkus un sāc no jauna.

Tu esi mums mīļš, rakstniek. Mēs jūtam tevi ik katrā lapā. Kāda daļa par postiem, kariem, nekrietnībām un varas labdariem, ja patiesība palikusi melnrakstos? Es gribu lasīt tīri, bez piejaukumiem, ar savām acīm, ne vairs tavām. Man tavas sejas nu jau gana, tā kā rēgs šūpojas caur rindkopām, piezemējas uz fotoattēlu stūriem un dažreiz paklūp. Es jau sen pazīstu teju katru nospiedumu, kuru tu ieguvi ,triecoties ar seju pret tintes punktiem. Es redzu visu aizgājušās desmitgades politikas eliti tavās rokās un to ,kā tu ,viegli žūžinot pildspalvu, izpatīc , kā vien mācēdams.

Cik bezjēdzīgi bija ticēt, ka mēs zinām un redzam visu. Nebija nevienas nokavētas ziņu pārraides, nevienas izlaistas lappuses, bet mēs joprojām esam muļķi un nezinām ne pusi no puses. Neko no tā, kas ieslēgts aiz divviru metāla durvīm, aiz sliekšņa un detektora. Ak, rakstniek, tik vien prasu kā mazliet taisnības, mazliet vairāk tiesas un patiesības rītdienas rindās un tavā sejā. Tavs ik rīta sauklis padara mūs tik zinošus un viedus. Eh, kādi vientieši, kādi muļķi mēs esam, ka tavi vārdi, tava seja mums tik gļēvi mīļa.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu