Bērnības mīlestībiņas

Artūrs. Tāds nu bija, kā jau visi puikas tajā vecumā, tāds puģelis maziņš, kā teiktu mans vectēvs. Izsita vectēvam, futbōlu spēlējot, viņš ar puikām, reiz logu, virtuves.

Arī viņš uz laukiem brauca tā, pat kā vairums citu - vasarās. Prom no lielajām pilsētām, uz mazo kluso Dieva nostūrīti.

Man viņš patika, jā ļoti patika, cik nu tādam mazam skuķim var patikt. Man bija gadi seši, varbūt kādu kripatiņu vairāk vai mazāk. Vai man bija bizes, aiz kurām viņam mani raustīt, neatceros, nu dien nē. Toties atceros viņa rudzupuķu zilās acis, vēl ilgu laiku vārds "zils" man saistījās ar viņa acīm, atceros vēl ļoti garās skropstas un viņa matus, blondos. Ai, daudzām meitenēm jau viņš patika, tām vecākajām, vai viņam viņas patika, kas to lai zina. Viņi visi, mūsu Kastaņu ielas vasarnieki, bija vecāki par mani, es vienmēr esmu bijusi tas mazais ķipars, bet nekas, biju izcīnījusi tur savu vietiņu un vispār, mēs kopā draudzīgi turējāmies, jo tur visi cilvēciņi tādi - draudzīgi, nerauj viens otram aci no pieres ārā, kā gadās šeit.

Bet man viņš taču patika, tas lielais zilacainais puika. Man vienmēr patika tas, kā viņš smējās, spēlēja "kazaki i razboiņiki" vai futbōlu, tur tajā tālākajā parkā uz kuru man neļāva iet. Pagalmā sēdēju skatījos kā viņš paķer bumbu, no kāpņutelpas patrepes, uz vienas kājas nolec lejā pa kāpnēm un ap mājas stūri prom, gar kaimiņienes puķudobi, kura jau bija apmīdīta. Ziniet, mums, tur pļavā, bija tādas malkas grēdas, katlu mājai, lai ziemā siltums mājās turas. Zēni tur bija sev štābiņus noslēpuši, izveidojuši starp malkas pagalēm ejas un alas, mājiņas, tagad domāju, bīstami tak. Bet tolaik tas viss jau bija forši, bērnības bezrūpība, jo nekas slikts ar mums tur taču nevarēja notikt. Mums, meitenēm, nekad neizdevās tos štābiņus atrast, bet mēs zinājām, ka tie ir, kaut vai tāpēc, ka viņi staigāja pa malkas grēdu augšpusi, gāja bieži tur un nenāc ilgi atpakaļ. Man bija bumba, tāda ar kuru spēlēt "ģimenes" spēli, kur tev piešķir vārdu un uzvārdu, bērnu skaitu un visas pārējās ģimenei vajadzīgās lietas, bumba, ar kuru spēlēt tautasbumbu. Reiz viņš man to bumbu atņēma, nedeva atpakaļ, ilgi ķīvējāmies, lai viņš man to atdotu. Lielās meitenes jau zināja, ka man viņš patīk, bieži kaitināja, bet tā labestīgi kaitināja, jo pašām jau viņš arī patika. Tā mēs tur braucām, uz mazo pilsētiņu, vasarās un peldēties arī braucām, zilo ezeru zeme, tomēr. Gadu no gada braucām, ziemās arī braucām, ziemās vēl no kalna braucām. Tad mani vecvecāki, ōmīte un vecaistēvs, pārvācās dzīvot citur, pie mums. Vairs tur vasarās nebraucu, nav jau kur vairs palikties.

Tāpēc es nezinu, vai viņš tur brauca un brauc joprojām, vai spēlē futbōlu un iet aiz stūra slepus smēķēt, smaida un zina, ka mums, visām meitenēm, patika viņa zilās acis, es nezinu.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu