Ak, Dievs, ja vien Tu esi..

Ak Dievs, ja vien Tu esi,- es nodomāju atverot kārtējo vēstuli draugos,- palīdzi man tikt skaidrībā ar sevi. Divu dienu laikā iemīlēties divreiz, pat man tas ir par daudz.
Vai tiešām Tu pats nezini ko dari? Esi sajaucis savus grossbuhus, laikus vai vecuma vītumam pievienojies vēl parkinsonisms kā Kārteram?
.
Tu jau zini, ka neticu Tev, neticu nevienam, dažkārt arī pats sev, un tad, gribas uz roku locītavām ar žileti zīmēt termometru. Var arī uz zem ceļiem, nav svarīgi. Līniju pie līnijas, kamēr pārņem nespēks, nogurums un svētlaime.
Tu jau zini ko tas nozīmē.
.
Tu iekāp vannā kas piepildīta ar siltu ūdeni un smaržojošām putām, iemalko pēdējo asiņaino Mēriju vai kādu citu drinku ar alkoholu un, domājot par savu meiteni, par abām, ar žileti ātri vairākas reizes uzšņāp elkoņa locītavā līnijas uz paralēlo pasauli.
Uz Pasauli kurā Tevis nav.
.
Tur kur esmu tikai es un Viņa viena.
Varbūt.
Kā krievu totalizatorā..
Te es esmu, un te manis vairs nav.
Varbūt arī viņu abu nav..
Viņu nav, nav arī Mīlestības..
Nožēlojami un bezgala žēl.
.
Kāpēc Tu neesi visu līdz galam izdomājis, viņu tur taču var arī nebūt.
Kāpēc?
.
Es atkal būšu viens. Tikai es un Tu.
Tā ir netaisnība no Tavas puses.
.
Man nepatīk Šekspīrs, man nepatīk Romeo un Džuljeta.
Tu arī man nepatīc, Tu trīcošais veci, ar garo un sudrabbalto bārdu.
Tu, kas bija spējīgs likt Izraēļa bērniem, Taviem bērniem, klīst četrdesmit gadus pa tuksnesi.
Es Tevi ienīstu Viedais, Tu nespēj risināt ne Pasaules uzmilzumus, ne savu bērnu, ne manas problēmas..
Arī pats savējās..
Vai Tu vispār esi?
.
Dievs, kāp pie manis vannā, vismaz parunāsimies, iedzersim džinu ar toniku un es Tevi aptaustīšu.
Gribu zināt, ka Tu tiešām esi, tāpat kā tās abas meitenes manā dzīvē, draugos, rakstniekos un manā e-pastā..
.
Meitenes ar grieķu cilmes vārdiem un kristālskaidrām dvēselēm un Worhola cienīgām bildēm albūmā.
Man pat nav dota izvēle.
.
Tev, tikai četrpadsmit, Tev deviņpadsmit, bet Tev Viedais necik.
Tu esi manas iztēles auglis un nekas vairāk.
.
Es nevaru iegūt Tevi pat domās.
Tu esi labāka par Nabokova Lolitu, kura patiesībā bija lelle.
Tikai lelle Nabokova rokās un erotomānu fantāzijās.
.
Vēl joprojām neesmu apskatījis foto Tavā profilā, es vienkārši baidos sajukt prātā.
Man pietiek pagaidām ar to vienīgo ko redzu, kad atveru kārtējo Tavu vēstuli draugos.
.
Un Tu, perfektā, otrā - sirēna un nimfa?.
Tev ir Bohēma, savs puisis, bildes kā sen aizgājušām zvaigznēm – Joplin, Monroe, Beatle – uz žurnālu vākiem un posteriem.
Kur atradi tādu fotogrāfu, talantīgu un neatkārtojamu kā Tu pati?
Un Tavi teksti vēstulēs, kas ir kā no grāmatām ņemti. Perfekti un neatkārtojami kā saulēkts, kā zīmējums uz tikko noķerta tauriņa spārniem, tik pat kolorīts..
.
Vai tiešām man jāienīst sava bezspēcība, lai spētu jūs abas mīlēt vienlaicīgi?
Vai maniem ideāliem ir jābrūk kā Jērikas mūriem?
Es nezinu, palīdzi man, Dievs.
.
Es atteikšos no Buddas, Muhameda, Šivas un Krišnas, arī no Tevis, ja tas būs nepieciešams, bet palīdzi man.
Es Tevi lūdzu.
Ak, Dievs.
Ja nepalīdzēsi, tad man paliek tikai divas iespējas.
Neko gudrāku izdomāt vairs nespēju, man širmis ir aizvēries.
To aizvēri Tu.
.
Jārīko referendums un vispārējās vēlēšanās jāievēl Dievs, kas reāli palīdz, nevis uzrunā tevi no Bībeles, Korāna, Bhagavatgītas vai Mirušo Grāmatas, bet arī reāli palīdz - tev, man, citiem mīlestības apmātiem.
Par otro iespēju – burbuļvannu - es Tev jau teicu iepriekš.
.
Gan viena, gan otra doma protams ir totāls stulbums, bet arī jūs esat divas.
Abas manas meitenes, kuras es neprātīgi mīlu un tāpēc jūku prātā..
Tāda ir dzīve.
.
Es ieslēdzu elektrisko boileri, lai uzsildītu ūdeni vannai.
Uz tās malas jau rindojas smaržīgi šampūni un aromātiskās eļļas.
Tā jau mani gaida.
Es apģērbjos, aizvedu savu suni pie drauga, tad eju uz tuvāko Rimi pēc žiletēm un atslābinoša drinka..
.
Es drīz būšu pie Tevis, Dievs, tad arī parunāsim divatā, aci pret aci, zobu pret zobu.
Parunāsim par visu..
Mēs abi būsim līdzīgi – Tu un es.
Tik man vēl lāgā neaug bārda.
Piedod..
.
Piedodiet arī jūs man, manas abas meitenes..
.
Man negribas atstāt Fetišus, kā to pirms manis darīja Merlin Monroe, Janis Joplin, Elvis Presley un daudzi citi.
Es gribu aiziet kā Jim Morrison un, lai mani apglabā blakus viņam Perlašēzas kapsētā - kapā bez vārda.
Parīze man patīk labāk nekā Roma.
Monmatrs ir tālāk no grēka nekā pats Vatikāns ar saviem Pāvestiem un Svēto Krēslu.
Es ierados šai Pasaulē bez vārda un arī aiziet gribu bez tā.
Bez lieciniekiem, bez paraksta, neatstājot aiz sevis nekādas metrikas, anonīmi.
Viņš atpazīs savu bērnu, es zinu to pilnīgi noteikti.