No rīta līdz Ziepniekkalnam
Deniss Fedotovs (deni2s), 19.11.2005., 17:22Dažas pārdomas pa ceļam.
Atbildība
18. novembrī pieceļos vēlu - svētki tak! Puspliks paveros pa logu. Viss sasnidzis! Kaut kas starp slapju sniegu un krusu. Paveru logu un paķeru pilnu sauju sniega no palodzes. Mani draugi, baloži, pamanījuši mani, tūlīt pat pielido klāt. Pabaroju viņus no rokas ar maizes šķēli. Patīkami redzēt,ka baloži vairs nebaidās knābāt maizi no manas rokas, kā tas bija vēl tikai paaris dienas atpakaļ - vai nu vainīgs sals, kas pastiprina bada sajūtu vai arī pamazām esmu viņus pieradinājis. Tātad man tagad būs jābūt atbildīgam par viņiem. Par baložiem tomēr ir vieglāk būt atbildīgam kā par savu mājdzīvnieku. Var būt, ka es pat esmu spējīgs to uzņemties, jo citādi man labāk viņus nepieradināt pie barošanas. Atstāju baložiem vēl vienu maizes šķēli un taisu logu ciet.
Draudzība
Izskatās, ka esmu vienīgais mājās, kam gribās pavadīt svētku dienu neko nedarot. Visi citi aktīvi izmanto brīvo svētku dienu, lai padarītu darbus, kuriem parasti nesanāk laiks. Izstaigāju visas istabas un saprotu, ka es šo darboņu vidū jūtos lieks ar savu vēlmi nedarīt neko.
Labi, ka pazvana Edgars un uzaicina pie sevis ciemos Ziepniekkalnā. Tā man ir iespēja aizbēgt no mājas kņadas, pasēdēt mierīgi ar savām domām trolejbusā un izdarīt to, kam man sen neatlika laiks - satikt kādu draugu.
Labi tomēr, ka svētku dienās ir iespēja padarīt to, ko citās dienās nedaram!
Nevienaldzība
Pienāk 8.trolejbuss. Cilvēki kāpj ārā, es steidzos klāt. Man tieši zem kājām, slapjajā sniegā kādam izkāpušajam izkrīt mobilais. Aši paceļu, kamēr tas vēl nav samircis vai kāds uzkāpis virsū un apjucis veros apkārt, jo nemanīju, kuram tieši tas izkrita. Negribas jau arī kādam svešam viņu iedāvināt. Un vienlaicīgi negribas arī palaist garām šo trolejbusu. Izskatās, ka kāds tomēr redzējis, kam izkrita tālrunis. Jauns puisis sasauc kādu vīrieti ar lielu somu, kurš jau ir diezgan patālu. Visi jau ir sakāpuši trolejbusā, tādēļ tikai pamaju ar mobilo, lai pievērstu vīrieša ar lielo somu uzmanību, nolieku mobilo turpat uz pieturas soliņa un ielecu trolejbusā.
Trolejbusā sēžot nospriežu, ka labi vien ir, ka atradās īpašnieks. Pat, ja viņš uzreiz nepieteiktos, es tāpat sagaidītu īpašnieka zvanu un atgrieztu mobilo. Un cik labi, ka ir tādi cilvēki, kā tas puisis, kuram nebija vienalga.
Žēl, ka steigā nesaskatīju viņa seju. Bet tam tak nav nozīmes.
Vientuļās salas
Veros pa trolejbusa logu uz slapjo sniegu uz zemes un ieslīgstu atmiņās, sapņos un pārdomās. Jūtos tik omulīgi! Ārā jau ir satumsis. Cilvēki satinušies šallēs un lakatos brien pa pelķēm.
Vēl nesen es atcerējos brīvību pie jūras vasarā un bēdājos, ka košās rudens lapas jau visas ir sakaltušas brūngani dzeltenā tonī. Taču tagad es saprotu, kāpēc man patīk ziema. Tā dod iespēju sapņot par vasaras brīvību un neatkarību. Ziemā mēs paliekam atkarīgi no aukstuma. Cilvēki ir satuntuļojušies un viņiem ir grūti paraudzīties apkārt. Taču arī tam ir savs skaistums. Mēs vairāk uzmanības pievēršam savām domām.
Visi cilvēki pāris metru attalumā ir tāli svešinieki - neaizsniedzamas salas, kurus šķir sals, sniegs, vējš un mitrums.Taču, ja kāda šāda sala uzdrošinās paarvarēt sniegu, mitrumu, vēju un salu un pietuvojas citai salai, tās satuvinās, atsalst un negrib šķirties. Mēs izpētam jauno salu un nepievēršam uzmanību tam, kas trako apkārt. Mēs jūtamies patīkami siltuma saistīti un atkarīgi viens no otra un no ziemas.
Tāpēc man patīk ziema!
Nožēla
Tiko ar trolejbusu tiku Pārdaugavas pusē, kad pazvanīju Edgaram un samelojos, ka esmu jau uz Vienības gatves - lai nākot sagaidīt galapunktā. Pasažieru bija maz, trolejbuss brauca ātri un likās, ka Edgars tāpat kavēs. Vēl pie sevis papriecājos, cik es attapīgs. Kad atbraucu viņš izskatās tik ļoti nosalis, ka man pat kauns pajautāt, vai viņš jau sen te stāv...
Piedod, draugs!
Eileen
Dear Sir, I am interested in your services please send me more details. ThanksForest
manuscripts held ontoCandyicn