Kā es spēju mainīt pasauli?

Daudzi no mums sevišķi mazotnē grib izdarīt, ko lielu, ko sataustāmu - izmainīt pasauli!

Katrs var ieguldīt savu darbu pasaules uzlabošanā, bet, cik liela tam būs nozīme? Bieži tad, ja nevar izdarīt ko grandiozu, iespaidīgu, atmet ar roku, bet dažreiz taču pietiek ar mazumiņu, un, ja katrs veltītu šo kaut vai nelielo ieguldījumu, pasaule noteikti kļūtu labāka!

Es gribētu cilvēkiem atgādināt, ka katrai viņa rīcībai būs sekas. Vispirms vajag padomāt par visu slikto, ko var izraisīt tava neapdomība un tikai pēc tam vēlreiz padomāt, vai tas tiešām ir jādara. Ja nometīsi uz ielas pudeli, vecajai, slimajai sētniecei, kura jau tā strādā par minimālo algu, būs vairāk darba, bet, ja iemetīsi atkritumus ūdenī, tādejādi sabojāsi savas pilsētas skaistumu un zivtiņām, kurām tevis dēļ būs jāpeld pa piesārņotu ūdeni, būsi nodarījis neapzinātu ļaunumu. Ja aizdedzināsi kūlu un domāsi, ka tā ātrāk padarīsi darbiņu, iespējams, nodedzināsi kopā ar to ne tikai savu māju, bet arī netālo mežu; ja izdomāsi, ka vajag piekarināt pie sienas kādu retu dzīvnieku, iespējams, ka drīz tas jau būs pavisam izmiris, un cilvēki par to vairs nevarēs priecēt savas acis. Lai gan medību ierobežojumi un sodi par nelikumīgām medībām Latvijas teritorijā pastāvēja jau kopš 14. gadsimta, tik un tā cilvēki ir pietiekami neapdomīgi, lai turpinātu savu noziedzīgo darbību, nemaz nedomājot par saviem bērniem, nākamajām paaudzēm. Lai gan ir daudzi apzinīgi cilvēki, kas domā, kā vērst par labu citu izdarīto ļaunprātību veidojot dažādus dabas parkus, atkritumu apsaimniekošanas punktus, piemērojot jaunus sodus par kūlas dedzināšanu un malumedniecību. Tomēr ir netaisni, ka citi mēslo un pēc tam nevainīgajiem, kas vienkārši vēlas, lai pasaule būtu skaistāka, ir jāvāc. Lielisks piemērs ir nemitīgās akcijas, kad jaunieši iet gar jūras malu un visu saved kārtībā, lai atkal tiem, kas par to pat neaizdomājas un neinteresējas, būtu tīra un sakopta pludmale, kur varētu atpūsties. Vienmēr būs tādi cilvēki, kas vēlēsies aizsargāt visu skaisto, dzīvo, nesabojāto un būs tādi, kas vēlēsies iegūt peļņu uz retu, aizsargātu dzīvnieku rēķina, kuriem būs vienalga, ka tiek izcirsti meži un mums pašiem vairs nebūs ko elpot.

Bērniem jau no mazotnes māca, kā vajag uzvesties, ka vajag rūpēties par mazākajiem , par dzīvniekiem, nedrīkst piesārņot apkārtējo vidi, bet tas viss pārāk ātri aizmirstas. Zemapziņā katrs no mums zina, ka vajag kopt dabu, pretējā gadījumā tā mums izrādīs savas dusmas, atriebjoties ar ļaunām vētrām, plūdiem, milzīgiem cunami, vulkānu izvirdumiem, lai mēs aizdomātos, ka kaut kas ir nepareizi, ka pārāk daudzi ir aizmirsuši vērtības, bet tikai retajam tas liekas saistīti.

Latvijā apzināti, pēc noteikta plāna veido un regulāri kopj jaunas ekosistēmas – parkus, skvērus, kapsētas un citus apstādījumus, kuros parasti liela vieta ierādīta ievestajiem svešzemju augiem. Mākslīgie biotopi tiek kopti un uzturēti ar cilvēku spēkiem. Interesanti, ka valsts tik daudz līdzekļu un darbaspēku izmanto, lai iekultivētu svešas augu sugas, bet savas, Latvijai atbilstošās, kā arī retās sugas atstāj novārtā. Finanses netiek sadalītas pēc vajadzības, tas nozīmē, ka arī valstsvīriem ir mazsvarīgs ieguldījums dabas aizsardzībā. Pārāk liela nozīme tiek pievērsta dažādām būvēm, pieminekļiem un pārāk maza visam dzīvajam.

Pasaule ir tik skaista un daba tik neaizsargāta! Katra mūsu pienākums ir to kopt un rūpēties par tās pilnveidošanu, nevis vēl vairāk to degradēt. Es vēlētos tik daudz darīt pasaules labā, bet, kas to lai zina, iespējams, ka esmu to izmainījusi, tikai ar to, ko uzrakstīju!

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

2 komentāri

Komentēšana pieejama visiem.

hepatits, 07.01.2009. 11:46:25

Komentāra reitings: 0

Aija, tu taču piekrīti, ka tādām "parku kopšanas", "par tīru mezju" talkas u.c. nevajadzētu nemaz norisināties pie nosacījuma, ja cilvēks patiesi izmanto savas rīcības brīvības iespēju?
cik tad patiesa ir rīcības brīvības iespējamība? vai varētu būt tā, ka rīcības brīvības iespējas ierobezjojuma [kā viens no] līdzeklis ir daļēja iespēju apzināšanās? tu zini variantus, pec kuriem tev ir brīva iespēja izvēlēties, kuram no variantiem sekot. bet ko darīt ar tiem variantiem, kurus tu vēl nezini, jo tādu tač arī var būt?

protams, ka šī iespēja - DOMAAT- neattiecas tikai uz apkārtējas vides, kā dabas piesārņojuma pamanāmām sekām. es vismaz uzskatu, ka tās jau ir sekas, kuru sakne ir cilvēku izveidotajās kultūru daudzveidībās. tā kā cilvēki vien paši ir izkopuši šīs idejas, tad pasaules izmainīšanas spēja [apzināta/neapzināta] tiek uztverta tiesši caur savstarpējām attiecībām.

paldies, par paardomām.

Zirx (snatupyahoo.es), 03.02.2009. 08:04:10 (ip:84.237.203.48)

Komentāra reitings: 0

Vēl es redzēju daudz slēgtu ēku, kurās bija atradušās visdažādākās institūcijas, kuru vienīgais uzdevums ir bijis kontrolēt, pārraudzīt, inspicēt, stādīt aktus un sodīt. Dažas no ēkām bija ļoti greznas, tajās reiz bijušas neskaitāmas valdes un pārvaldes, kuras, tāpat, kā inspekcijas, neskaitāmos līmeņos barojušās viena no otras, un visa šī piramīda balstās un tiem nedaudzajiem, kas kaut ko ražo. Un protams, es redzēju izmisušo kontrolieru un pārvaldnieku un iekasētāju pūļus, kuri kā utis ir palikuši bez barības, jo institūcijas, to neaptverami uzpūstajā izpausmē ir atmirušas. Nav vairs ko kontrolēt, nav no kā iekasēt- nav no kā dzīvot! Cilvēki ir iemācījušies nedarīt kaut ko caur trešajām personām, bet kontaktējas tieši. Palīdz, kam jāpalīdz, soda, ko jāsoda un pārvaldi veic tik cilvēku, cik tas ir lietderīgi. Nez vai šobrīd es maksātu veselai armijai, kas mani apsargā, institūtam, kas rēķina, cik es nopelnu, departamentam, kas kontrolē un nosaka, cik no manis padarītā nepieder man......Tās formācijas, kuras sapnī ir uzņēmušās pārvaldes funkcijas, ir radušās organiski, pēc nepieciešamības principa, ne tāpēc, ka ir iekasētā nodokļu summa, kas ļauj uzpūst jebkuru ‘’valsts’’ struktūru līdz tā jau plīst no neko nedarošiem paziņām un radiem.
Sapnis kā jau sapnis, ne visu var atcerēties, ne visas emocijas sapnī pakļaujas saprātam, bet paliek galvenās iezīmes, tā, ka redzējumu skaitu un veidus, droši vien esmu nosapņojis ne es vienīgais.


Sapnī es pamodos no šī sapņa, aukstiem sviedriem klāts, jo biju viens no neskaitāmo valsts iestāžu inspektoriem.
Sapnī es steidzos iesniegt priekšlikumus vēl pilnīgākām pārbaudēm visās iespējamās dzīves un ražošanas sfērās ar vēl iespaidīgākām soda sankcijām.
Sapnī es aicināju ar nodokli aplikt noietos soļus, ieelpoto gaisu un pašu dzīvi. Sapnī es mudināju ieviest visaptverošu kontroli vispasaules tīmekļa lietotājiem. Sapnī es vadīju sapulci, kurā lēmu par likuma sargu skaita palielināšanu, lai būtu iespējams kontrolēt ikvienu, ik brīdi, lai nepieļautu bīstamu pulcēšanos ( divi ir bars!) un domu apmaiņu. Sapnī es devu atļauju (vai pat pavēli) pārpludināt masu saziņas telpu ar dezinformāciju, reklāmu un visu, kas liktu cilvēkiem domāt tikai par iespējamību nedomāt.
Sapnī es pamodos arī no šī sapņa un, atkal biju bērns. Mani vecāki stāstīja man pasaku. Varbūt šo, varbūt kādu citu.
Šorīt es pamodos un gribēju pavaicāt: Kādi ir Tavi sapņi?

uz rakstu sarakstu