Multikulturālisms mūsdienu sabiedrībā
Deniss Fedotovs (deni2s), 01.04.2006., 23:27Mazliet par multikulturālismu Rīgā un Toronto. Rakstīju augstskolai, bet domāju, ka arī te, HC.LV, kādam būs interesanti palasīt.
Esmu dzīvojis pusgadu vienā no multikulturālākajām pilsētām pasaulē – Toronto, Kanādā. Vismaz 50% no Toronto iedzīvotājiem nav dzimuši Toronto. Praktiski lielākā daļa ir iebraucēji. Līdz ar to, tur sadzīvo ļoti daudz un dažādas kultūras kopā. Un arī valsts likumi ir veidoti tā, lai dažādas kultūras varētu pastāvēt un netraucēt viena otrai. Droši vien visvieglāk par to visu pastāstīt ir norādot tieši uz atšķirībām starp dzīvi Latvijā un Kanādā.
Toronto, iekāpjot autobusā, nav nekāds brīnums, ja šofera krēslā sēž jamaikietis, jamaikiešu košajās krāsās saģērbies, galvā viņam dredi un viņš vadot autobusu dzied dziesmu un paspēj pat pagrozīties dziesmas ritmā. Autobusā parasti kopā sēž melnie, indieši, ķīnieši, baltie un citreiz arī arābi.
Melnajiem parasti mati ir vai nu ļoti īsi, vai nu saveidoti dažādās interesantās frizūrās – pārsvarā bizītēs. Problēma ir tāda, ka viņiem ļoti čirkojas mati. 3 mm garš mats jau ir sačirkojies. Tāpēc viņiem tā ir dzīves nepieciešamība veidot šādas frizūras, kas pie mums Latvijā skaitās eksotiskas. Melnajām sievietēm savukārt skaitās stilīgi taisni mati, tāpēc uz svinīgiem gadījumiem tās parasti tos taisno. Melnie mīl saģērbties koši un spīdīgi. Viņi pat uz darbu noliktavā saģērbsies pilnīgi baltās drēbēs un uzkārs pa virsu apzeltītu ķēdi. Dažreiz man radās tāda sajūta, ka viņi visu savu algu tērē tikai uz apģērbu. Sākumā man tas likās dīvaini, bet tad es sapratu, ka tas patiesībā ir ļoti interesanti. Cilvēki izskatās daudz košāki, kā pie mums Latvijā. Vispār melnie, atšķirībā no baltajiem, ģērbās ļoti interesanti.
Indiešu sievietes savukārt izskatījās visas vienādi – indiešu drēbēs, kuras atgādina vairāk lupatas un iezīmēto punktu pierē. Vienīgais, kas spēj nodot viņu sociālo stāvokli ir apavi.
Ķīnieši vienmēr ģērbjas vai nu ļoti solīdi un kārtīgi, vai arī patiešām ekstravaganti. Ja melnie mīlēja slinkot darbā, tad ķīnieši tieši izcēlās ar savu čaklumu un laipnību. Ja gribējās labi un garšīgi paēst, tad parasti visi izvēlējās kādu ķīniešu ēstuvi, jo ķīnieši vienmēr apkalpoja ātri un lika lielas porcijas, kaut arī runāja angliski ar tādu akcentu, ka reti kurš viņus saprata.
Baltie ģērbās kā nu kurais. Daudzi bija pārņēmuši melno ģērbšanās stilu. Redzu, ka arī Latvijā tas ir līdzīgi. Taču Latvijā tas izskatās pārāk samāksloti un nevajadzīgi, jo pie mums Latvijā melno kultūra tomēr nepastāv. Patiesībā arī Kanādā baltie izskatījās dīvaini, ja viņi ģērbās kā melnie, jo košās krāsas ļoti piestāv melnai ādai, taču tās pavisam nepiestāv baltai ādai. Iespējams, ka tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis. Melnajiem ļoti svarīgi ir arī lai viņu drēbes būtu jaunas vai vismaz tādas izskatītos. Ļoti bieži šī iemesla pēc viņi nenoplēš no drēbēm un apaviem birkas, kuras mēs esam vienmēr pieraduši noplēst pirms uzvilkt ko mugurā. Tāpēc arī ja kāds Latvijā cenšas saģērbties melno stilā, tad parasti viņš izskatās nožēlojami, jo viņa drēbes bieži vien vairs nav pirmā svaiguma.
Arābiem parasti galvā bija tās dīvainās galvassegas, kurām nosaukumu, diemžēl, es neatceros.
Kā redzat, pirmās pamanāmās kultūras atšķirības ir tieši vizuālās. Un tās ir ļoti, ļoti krasas. Ja Latvijā reizēm gadās atšķirt krievus no latviešiem, arī tad es nekad nevaru būt drošs, vai es uzminēji pareizi. Mans tēvs ir krievs un māte ir latviete, tāpēc es diezgan labi pārzinu gan latviešu, gan krievu kultūru. Un tomēr es ļoti bieži kļūdos, pēc izskata nosakot, kādai nacionalitātei vai kultūrai pieder kāds cilvēks. Un, ja Latvijā katru iebraucēju melno pie mums burtiski aprij ar acīm, tad Kanādā, tā ir tik ikdienišķa aina, ka pievēršot pastiprinātu uzmanību citām kultūrām cilvēks tikai nodod savu neizglītotību, savu nespēju pieņemt citas kultūras kādas tās ir un vispār pieņemt atšķirīgo.
Arī likumi ir tā sakārtoti, lai kultūras varētu sadzīvot kopā. Piemēram viens no lielākajiem apvainojumiem, kuru cilvēks spēj tur izpelnīties ir, ja viņu nosauc par rasistu. Tikt uzskatītam par rasistu ir visnepatīkamākais, kas vien var būt. Nedrīkst prasti nosaukt melnos par „nēģeriem” vai padarīt vienas rases pārstāvjus priviliģētākus par citiem. Baltie tur patiesībā jūtās pat apspiesti šai sakarā. Bieži esmu dzirdējis runājam, ka ja darbā pieteiksies baltais, indietis un melnais, tad baltajam nav nekādas izredzes dabūt darbu, jo ja nepaņems darbā melno vai indieti, bet paņems balto, tad melnais vai indietis iesūdzēs darba devēju par rasu diskrimināciju. Protams, ka patiesībā nebija jau nemaz tik traki.
Kad es tikko ierados Kanādā, es biju iedomājies, ka tur šī rasu diskriminācija ir liela problēma. Izrādījās, ka tā nemaz nav. Vienkārši Kanādā tam piešķir ļoti lielu nozīmi, lai nebūtu šī rasu diskriminācija. Pat reklāmās cenšas parādīt dažādu rasu pārstāvjus. Latvijā diskriminācija ir liela problēma, pat starp latviešiem un krieviem, par citu ādas krāsu pārstāvjiem nemaz nerunājot. Ik pa laikam ziņās var dzirdēt, ka ir smagi piekauts kāds ārzemnieks, tikai tāpēc, ka viņš ir bijis mazliet atšķirīgs pēc izskata. Reizēm man šķiet, ka tā ir slima sabiedrība, un ir jāpaiet vairākām paaudzēm, līdz mēs kļūsim brīvāki un demokrātiskāki savos uzskatos par citiem.
To, ka Kanādā rasu diskriminācija nav problēma, es varu apgalvot diezgan droši pēc savas pieredzes. Es strādāju darbā, kur 95% manu kolēģu bija melnie. Gadījās arī daži indieši, pakistānieši un tamlīdzīgu tautību cilvēki, taču tie bija stipri mazāk. 5 mēnešus, kurus es tur nostrādāju, es ne reizes nedzirdēju, ka es tiktu kaut kādā veidā atšķirts no pārējiem dēļ savas ādas krāsas. Protams, ka tie kas mani nepazina, tie sauca mani par „white guy” (balto zēnu), bet tas bija tikai tāpēc, ka tā bija vieglāk mani atpazīt starp pārējiem. Arī mans priekšnieks bija melnais, kura priekšnieks savukārt bija baltais. Savukārt baltā priekšnieka priekšnieks arī bija melnais. Ādas krāsai tur nav nekādas nozīmes. Ādas krāsa neko nepasaka par pašu cilvēku, un tas ir pats galvenais.
Pat kriminālziņās pa TV bieži vien varēja saprast, ka kādu noziegumu izdarījuši melnie tikai pēc drēbju apraksta, jo ādas krāsa pat netika pieminēta, lai nevienu neaizvainotu un nediskriminētu kādu rasi.
Tagad, kad Latvija ir iestājusies ES, man šķiet dīvaini, ka daudzi cilvēki paziņo, kā lielas šausmas, ka „tagad sabrauks te pie mums visādi”. Pirmkārt „visādiem” Latvijā pagaidām nav ko īpaši darīt, jo citās valstīs ir daudz labāki dzīves apstākļi. Un, otrkārt, manuprāt, tas būtu tikai labi, ka pie mums uz Latviju atbrauktu vairāk arī citu kultūru pārstāvji. Katrai kultūrai taču ir kaut kas interesants, ko mēs varētu mācīties, vai vismaz ar interesi izbaudīt – līdzīgi kā mēs izbaudām japāņu ēdienus. Mums taču patīk šie ēdieni! Tad kāpēc, kad tiek ieraudzīts kāds japānis, tas obligāti ir jānosauc par „šķībacaino”? Pie tam pašiem tas liekas riktīgi labs joks. Latviešiem ir daudz tādi „joki” par cittautībniekiem: „Tere, tere traktors” par igauņiem, „šķībacainie” par ķīniešiem un japāņiem, par krievvalodīgajiem nemaz nerunājot. Nožēlojami.
Līdzīgi, kā smieties par citām valodām. Daži latvieši pat latviski nespēj skaidri izteikties (par citām valodām nerunājot), toties viņi ir gatavi pasmieties par jebko, kas neskan latviski. Smejamies par savādākiem cilvēku vārdiem, par dīvainākiem nosaukumiem – būtībā par visu, kas nav tāds, pie kā mēs esam pieraduši. Visi, kas atšķiras no mums ir smieklīgi? Sanāk jau gandrīz kā fašismā, ka cenšas noniecināt visus, kas ir atšķirīgāki. Fašismu mēs visi esam gatavi noliegt, bet to, ka paši tuvojamies fašisma idejām, to mēs vairs nepamanām.
Šāda atšķirīgā izsmiešana tikai norāda uz šauru domāšanu un nespēju pieņemt neko atšķirīgu. Domāju, ka, ja Latvijā būtu tāds multikulturālisms, kāds tas ir Kanādā vai ASV, tad Latvija kā valsts ātri vien pazustu. Mēs pat ar savas valsts krievvalodīgajiem iedzīvotājiem nespējam mierīgi sadzīvot, kur nu vēl ar citu rasu pārstāvjiem!
Toronto, iekāpjot autobusā, nav nekāds brīnums, ja šofera krēslā sēž jamaikietis, jamaikiešu košajās krāsās saģērbies, galvā viņam dredi un viņš vadot autobusu dzied dziesmu un paspēj pat pagrozīties dziesmas ritmā. Autobusā parasti kopā sēž melnie, indieši, ķīnieši, baltie un citreiz arī arābi.
Melnajiem parasti mati ir vai nu ļoti īsi, vai nu saveidoti dažādās interesantās frizūrās – pārsvarā bizītēs. Problēma ir tāda, ka viņiem ļoti čirkojas mati. 3 mm garš mats jau ir sačirkojies. Tāpēc viņiem tā ir dzīves nepieciešamība veidot šādas frizūras, kas pie mums Latvijā skaitās eksotiskas. Melnajām sievietēm savukārt skaitās stilīgi taisni mati, tāpēc uz svinīgiem gadījumiem tās parasti tos taisno. Melnie mīl saģērbties koši un spīdīgi. Viņi pat uz darbu noliktavā saģērbsies pilnīgi baltās drēbēs un uzkārs pa virsu apzeltītu ķēdi. Dažreiz man radās tāda sajūta, ka viņi visu savu algu tērē tikai uz apģērbu. Sākumā man tas likās dīvaini, bet tad es sapratu, ka tas patiesībā ir ļoti interesanti. Cilvēki izskatās daudz košāki, kā pie mums Latvijā. Vispār melnie, atšķirībā no baltajiem, ģērbās ļoti interesanti.
Indiešu sievietes savukārt izskatījās visas vienādi – indiešu drēbēs, kuras atgādina vairāk lupatas un iezīmēto punktu pierē. Vienīgais, kas spēj nodot viņu sociālo stāvokli ir apavi.
Ķīnieši vienmēr ģērbjas vai nu ļoti solīdi un kārtīgi, vai arī patiešām ekstravaganti. Ja melnie mīlēja slinkot darbā, tad ķīnieši tieši izcēlās ar savu čaklumu un laipnību. Ja gribējās labi un garšīgi paēst, tad parasti visi izvēlējās kādu ķīniešu ēstuvi, jo ķīnieši vienmēr apkalpoja ātri un lika lielas porcijas, kaut arī runāja angliski ar tādu akcentu, ka reti kurš viņus saprata.
Baltie ģērbās kā nu kurais. Daudzi bija pārņēmuši melno ģērbšanās stilu. Redzu, ka arī Latvijā tas ir līdzīgi. Taču Latvijā tas izskatās pārāk samāksloti un nevajadzīgi, jo pie mums Latvijā melno kultūra tomēr nepastāv. Patiesībā arī Kanādā baltie izskatījās dīvaini, ja viņi ģērbās kā melnie, jo košās krāsas ļoti piestāv melnai ādai, taču tās pavisam nepiestāv baltai ādai. Iespējams, ka tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis. Melnajiem ļoti svarīgi ir arī lai viņu drēbes būtu jaunas vai vismaz tādas izskatītos. Ļoti bieži šī iemesla pēc viņi nenoplēš no drēbēm un apaviem birkas, kuras mēs esam vienmēr pieraduši noplēst pirms uzvilkt ko mugurā. Tāpēc arī ja kāds Latvijā cenšas saģērbties melno stilā, tad parasti viņš izskatās nožēlojami, jo viņa drēbes bieži vien vairs nav pirmā svaiguma.
Arābiem parasti galvā bija tās dīvainās galvassegas, kurām nosaukumu, diemžēl, es neatceros.
Kā redzat, pirmās pamanāmās kultūras atšķirības ir tieši vizuālās. Un tās ir ļoti, ļoti krasas. Ja Latvijā reizēm gadās atšķirt krievus no latviešiem, arī tad es nekad nevaru būt drošs, vai es uzminēji pareizi. Mans tēvs ir krievs un māte ir latviete, tāpēc es diezgan labi pārzinu gan latviešu, gan krievu kultūru. Un tomēr es ļoti bieži kļūdos, pēc izskata nosakot, kādai nacionalitātei vai kultūrai pieder kāds cilvēks. Un, ja Latvijā katru iebraucēju melno pie mums burtiski aprij ar acīm, tad Kanādā, tā ir tik ikdienišķa aina, ka pievēršot pastiprinātu uzmanību citām kultūrām cilvēks tikai nodod savu neizglītotību, savu nespēju pieņemt citas kultūras kādas tās ir un vispār pieņemt atšķirīgo.
Arī likumi ir tā sakārtoti, lai kultūras varētu sadzīvot kopā. Piemēram viens no lielākajiem apvainojumiem, kuru cilvēks spēj tur izpelnīties ir, ja viņu nosauc par rasistu. Tikt uzskatītam par rasistu ir visnepatīkamākais, kas vien var būt. Nedrīkst prasti nosaukt melnos par „nēģeriem” vai padarīt vienas rases pārstāvjus priviliģētākus par citiem. Baltie tur patiesībā jūtās pat apspiesti šai sakarā. Bieži esmu dzirdējis runājam, ka ja darbā pieteiksies baltais, indietis un melnais, tad baltajam nav nekādas izredzes dabūt darbu, jo ja nepaņems darbā melno vai indieti, bet paņems balto, tad melnais vai indietis iesūdzēs darba devēju par rasu diskrimināciju. Protams, ka patiesībā nebija jau nemaz tik traki.
Kad es tikko ierados Kanādā, es biju iedomājies, ka tur šī rasu diskriminācija ir liela problēma. Izrādījās, ka tā nemaz nav. Vienkārši Kanādā tam piešķir ļoti lielu nozīmi, lai nebūtu šī rasu diskriminācija. Pat reklāmās cenšas parādīt dažādu rasu pārstāvjus. Latvijā diskriminācija ir liela problēma, pat starp latviešiem un krieviem, par citu ādas krāsu pārstāvjiem nemaz nerunājot. Ik pa laikam ziņās var dzirdēt, ka ir smagi piekauts kāds ārzemnieks, tikai tāpēc, ka viņš ir bijis mazliet atšķirīgs pēc izskata. Reizēm man šķiet, ka tā ir slima sabiedrība, un ir jāpaiet vairākām paaudzēm, līdz mēs kļūsim brīvāki un demokrātiskāki savos uzskatos par citiem.
To, ka Kanādā rasu diskriminācija nav problēma, es varu apgalvot diezgan droši pēc savas pieredzes. Es strādāju darbā, kur 95% manu kolēģu bija melnie. Gadījās arī daži indieši, pakistānieši un tamlīdzīgu tautību cilvēki, taču tie bija stipri mazāk. 5 mēnešus, kurus es tur nostrādāju, es ne reizes nedzirdēju, ka es tiktu kaut kādā veidā atšķirts no pārējiem dēļ savas ādas krāsas. Protams, ka tie kas mani nepazina, tie sauca mani par „white guy” (balto zēnu), bet tas bija tikai tāpēc, ka tā bija vieglāk mani atpazīt starp pārējiem. Arī mans priekšnieks bija melnais, kura priekšnieks savukārt bija baltais. Savukārt baltā priekšnieka priekšnieks arī bija melnais. Ādas krāsai tur nav nekādas nozīmes. Ādas krāsa neko nepasaka par pašu cilvēku, un tas ir pats galvenais.
Pat kriminālziņās pa TV bieži vien varēja saprast, ka kādu noziegumu izdarījuši melnie tikai pēc drēbju apraksta, jo ādas krāsa pat netika pieminēta, lai nevienu neaizvainotu un nediskriminētu kādu rasi.
Tagad, kad Latvija ir iestājusies ES, man šķiet dīvaini, ka daudzi cilvēki paziņo, kā lielas šausmas, ka „tagad sabrauks te pie mums visādi”. Pirmkārt „visādiem” Latvijā pagaidām nav ko īpaši darīt, jo citās valstīs ir daudz labāki dzīves apstākļi. Un, otrkārt, manuprāt, tas būtu tikai labi, ka pie mums uz Latviju atbrauktu vairāk arī citu kultūru pārstāvji. Katrai kultūrai taču ir kaut kas interesants, ko mēs varētu mācīties, vai vismaz ar interesi izbaudīt – līdzīgi kā mēs izbaudām japāņu ēdienus. Mums taču patīk šie ēdieni! Tad kāpēc, kad tiek ieraudzīts kāds japānis, tas obligāti ir jānosauc par „šķībacaino”? Pie tam pašiem tas liekas riktīgi labs joks. Latviešiem ir daudz tādi „joki” par cittautībniekiem: „Tere, tere traktors” par igauņiem, „šķībacainie” par ķīniešiem un japāņiem, par krievvalodīgajiem nemaz nerunājot. Nožēlojami.
Līdzīgi, kā smieties par citām valodām. Daži latvieši pat latviski nespēj skaidri izteikties (par citām valodām nerunājot), toties viņi ir gatavi pasmieties par jebko, kas neskan latviski. Smejamies par savādākiem cilvēku vārdiem, par dīvainākiem nosaukumiem – būtībā par visu, kas nav tāds, pie kā mēs esam pieraduši. Visi, kas atšķiras no mums ir smieklīgi? Sanāk jau gandrīz kā fašismā, ka cenšas noniecināt visus, kas ir atšķirīgāki. Fašismu mēs visi esam gatavi noliegt, bet to, ka paši tuvojamies fašisma idejām, to mēs vairs nepamanām.
Šāda atšķirīgā izsmiešana tikai norāda uz šauru domāšanu un nespēju pieņemt neko atšķirīgu. Domāju, ka, ja Latvijā būtu tāds multikulturālisms, kāds tas ir Kanādā vai ASV, tad Latvija kā valsts ātri vien pazustu. Mēs pat ar savas valsts krievvalodīgajiem iedzīvotājiem nespējam mierīgi sadzīvot, kur nu vēl ar citu rasu pārstāvjiem!
Reklāma
Aktualitātes forumā
Padalies priekā
Hello
Please Refund me my money i am not happy at all.
Thanks
Eileen
Dear Sir, I am interested in your services please send me more details. ThanksForest
manuscripts held ontoCandyicn