Ray Bradbury „Something wicked this way comes”

Deniss Fedotovs (deni2s), 26.07.2006., 21:46

Šis ir stāsts par diviem zēniem, kuri ir dzimuši vienā laikā ar dažu minūšu starpību, kuri viens otru papildina un nevar iztikt viens bez otra. Stāsts par Laiku, no kura nevar izbēgt neviens. Stāsts par nopietnām lietām. Stāsts, kurš sastāv no sajūtām. Stāsts par bailēm, novecošanos, pieaugšanu, slēptiem sapņiem, laimi, bērnības nerātnībām, dzīves smagumu un cilvēku cerībām. Stāsts par rudens noskaņu.

Autors izmanto brīnišķīgus epitetus, lai radītu tādu stāsta pasaules noskaņu, kas vēl ilgi jūs nepametīs. Ja gribat aizmirsties un kādu brīdi padzīvot raibā rudens pasaulē, kurā atrodas kāda neliela pilsētiņa, kurā dzīvo cilvēki ar savām rūpēm, sapņiem, fantāzijām un skarbo dzīvi, šis stāsts ir domāts jums.

Rejs Bredberijs lieliski zina, ka zēni naktī iziet uz lieveņa paelpot svaigu gaisu tikai tāpēc, ka viņi kāro piedzīvojumus, kuri paši no sevis neatnāk...

Tēvs apdomājās minūti.

- Ja jums atļautu klaiņot apkārt pa naktīm, tas visu izbojātu, vai ne? Galvenais - paklusām no visiem zagties vasaras naktī uz ezeru, uz kapiem, pie dzelzceļa sliedēm, uz persiku dārziem - lūk kas ir saistoši.

- Ak Dievs, mister Helovej, vai tiešām arī jūs...

- Jā, jā. Bet tikai nesakiet par to mammai...

Un tad tie atnāk. Atnāk dīvaini, palēnām, tā ka citi tos pat nemana. Tos var sajust gaisā, zālē, rudenī un dīvainos ciemiņos. Elpu aizraujoši, šausminoši, kuros var zaudēt vistuvākos cilvēkus. Tādus, kuri notiek tikai vienreiz mūžā, un kurus nekad vairs negribētos piedzīvot, kuriem neviens neticēs. Kuru laikā, kā par nelaimi piepildās slēptās vēlēšanas...

-Bet tēti, kāpēc tu tomēr neesi laimīgs?

-Zini, ārā ir... tūlīt apskatīsimies... pusdivi... Tagad nav laiks filozofiskām sarunām...

-Es gribu zināt tikai to.

Iestājās ilgs klusums. Tēvs nopūtās.

Pēc tam viņš paņēma Villiju aiz rokas, pieveda pie lieveņa, apsēdināja uz pakāpiena un aizdedzināja savu pīpi. Pukšķinot pīpi viņš teica:

-Labi, mamma cieši guļ. Viņa nezin, ka mums te ir slepena saruna. Mēs varam aprunāties. Bet tagad apskatīsimies, kāpēc tu uzskati, ka būt labam cilvēkam nozīmē būt laimīgam?

-Es vienmēr tā esmu domājis.

Ray Bradbury "Something wicked this way comes"

Ray Bradbury "Something wicked this way comes"

-Bet tagad mācies domāt savādāk. Dažreiz cilvēks, kas visu laiku smaida un izskatās pats laimīgākais visā pilsētā, patiesībā ir smagas grēku nastas nospiests. Ir smaidi un ir smaidi. Smejošais jautrītis, visu-gar-ausīm-laidējs tikai izskatās tāds, bet pārējā laikā viņš slēpjas no visiem. Viņam ir sava jautrība un sava vaina. Cilvēki, Villij, mīl grēku, eh, kā viņi mīl grēku jebkurā paskatā, izmērā, krāsā un smaržā. Pienāk laiki, kad mums vairāk par galdiem piestāv siles. Citreiz klausies cilvēkā, kurš pārāk skaļi slavē citus, un domā, vai nav viņš tikko iznācis no kūts, kur stāv viņa sile. No otras puses, nelaimīgais, bālais, apkrāptais cilvēks, kurš iet līdzās, cilvēks, kurš redz visu apkārtējo vainu un grēku - viņš bieži vien arī ir tas pats labais cilvēks ar lielo burtu, Villij. Būt labam - tas taču ir šausmīgi grūti; cilvēki piepūlas no visa spēka un reizēm salūst. Es pazinu tādus. Tu strādā dubultā, un tev ir tik smagi, it kā tu būtu fermeris un vienlaicīgi viņa cūka. Es domāju, ka pūlēties būt labam - tas ir tas pats kas pamēģināt vienreiz naktī uzskriet pa sienu. Cilvēks ar augstām prasībām dažreiz zaudē dūšu dēļ niecīgas pūciņas, kas tam uzkrīt. Viņš nevar atļauties rūpes par sevi, viņš nesāks atsvabināties no lamatām, kurās iekļuvis lūgšanas laikā.

Cik brīnišķīgi būtu, ja tu varētu vienkārši būt skaists, rīkoties skaisti, vienkārši tāpat, nedomājot. Bet tas ir grūti, vai nav tiesa? Mēdz taču gadīties, ka ledusskapī paliek pēdējais citronu tortes gabals, taču tas nav tavs, un tu guli nakts vidū viss sakarsis, un tev šausmīgi gribas to apēst, vai ir vērts par to runāt? Vai - karsta pavasara diena, bet tu piekalts pie skolas sola, tālumā tek upe, tik vēsa, ar ūdenskritumu šalcoša. Puišeļi dzird viņas saucienu jūdzēm tālu... Minūti pēc minūtes, stundu pēc stundas, visu dzīvi, tas nekad nebeidzas un nekad nepārstāj, un katru sekundi tev ir jāizvēlas, un nākamajā, un arī nākamajā, būt labam vai būt sliktam - tas arī ir tas par ko tikšķ pulksteņi, tas, par ko viņi runā mums. Nu taču, peldies vai sēdi karstumā, ēd tortes gabalu vai guli izsalcis un godīgs. Tātad, tu paliec uz vietas, bet, pateikt tev, kur te ir noslēpums? Vienreiz, paliekot uz vietas, nedomā par upi vai tortes gabalu. Jo savādāk tu sajuksi prātā. Saskaiti visas upes, kurās neesi nekad peldējies, visas neapēstās kūkas, un tu dabūsi manu vecumu, Villij, dabūsi, to, kas pagājis garām. Bet tu vari mierināt sevi, padomājot par bīstamām situācijām, no kurām tu izvairījies - tu taču vairākas reizes varētu noslīkt upēs vai nāvīgi sasaldēties no sasaldētas citronu tortes. Un pārvarot muļķīgo mazdūšību, var būt, ka tu atturēsies no vēlmes izmantot visu, kas vien ir iespējams, un apstāsies, pagaidīsi; spēlē šo spēli, bet tikai uzmanīgi.

Paskaties uz mani: esmu apprecējies, kad man bija trīsdesmit deviņi, Villij, saproti, trīsdesmit deviņi! Bet es biju tik pārņemts cīnoties ar sevi, es taču trīs soļos divreiz paklupu, ka nolēmu neprecēties, kamēr netikšu ar sevi galā un nepalikšu labs uz visiem laikiem. Pārāk vēlu es pārliecinājos, ka nevar gaidīt, kamēr sasniegsi pilnību, vajag vienkārši izskriet uz ielas, krist un celties, un lai blakus būtu vēl kāds... Un tā, vienreiz vakarā es atrāvos no varenās divkaujas ar sevi, un kad tava mamma atnāca uz bibliotēku pēc grāmatas, tad grāmatas vietā saņēma mani. Un es ieraudzīju tad, bet tu redzi tagad, uz pusi sliktu vīrieti un uz pusi sliktu sievieti, kuru labās pusītes saliekot, iegūsti vienu cilvēku ar visu to labo, kas kādreiz bija abiem. Tas arī esi tu, Villij. Un dīvaina lieta, dēliņ, un bēdīga. Tu vienmēr aizbēdz tālu, bet es sēžu uz jumta un mēģinu pielāgot grāmatas dakstiņu vietā un es diezgan ātri sapratu, ka tu, Villij, esi prātīgāks, labāks un ātrāks, nekā es jebkad būšu.

Tēva pīpe nodzisa. Viņš apklusa, lai to izdauzītu un no jauna piepildītu ar tabaku.