Kādas rētas stāsts

Diemžēl romāna nosaukums latviešu valodā nav iztulkojams, saglabājot oriģinālā ietverto vārdu spēli, kurā „Misery” apzīmē gan kāda personāža īpašvārdu, gan sugas vārdu ar nozīmi „ilgstošas ciešanas”. Romāns patiesi vismaz vienā līmenī vēsta par šķietami nebeidzamām fiziskām un psiholoģiskām ciešanām, ko piedzīvo vājprātīgas viņa „talanta cienītājas”, patiesībā maniakālas slepkavas – medmāsas Annijas gūstā nonākušais avārijā cietušais bestselleru rakstnieks Pols Šeldons. Taču izsmalcinātajiem arvien briestošās baismu atmosfēras un patiesi šaušalīgo notikumu aprakstiem, ko Stīvens Kings sev tipiskajā bezkaislīgajā manierē apraksta brīžiem pat šķebinoši detalizēti, pāri slāņojas vēl cits lasījums, kas rāmi postmodernā garā vēsta par literatūras, lasītāja un rakstnieka attiecībām tekstā un ārpus tā. Romānā daudzkārt piesaukta analoģija – rakstnieks kā Austrumu pasaku mūza Šeherezāde, kas vērpj stāstus, pūloties paildzināt no klausītāja – valdnieka – puses savai dzīvībai atvēlēto laiku, jo stāstnieks jau pastāv tikai tik ilgi, kamēr risinās viņa vēstījums. Gluži tāpat Kinga romāna varonis dzīvos tikai tik ilgi, kamēr turpinās rakstīt gotiski sentimentālu lubeni ar nosaukumu „Mizerija” par savas mocītājas iemīļotās varones – klasiskas 19. gadsimta romantiskās atradenes – likteņgaitām. Taču arī pats rakstnieks pamazām kļūst atkarīgs no šīs savas grāmatas, beigu beigās zinādams, ka, pat spēdams izbēgt no gūsta, to nedarītu, jo viņu nomoka ziņkāre, ar ko beigsies paša sacerējums. Līdz ar to Polu gūstā tur vairs ne tik daudz trakā pielūdzēja kā paša iztēle, talants, rakstīšanas kaislība, galu galā – melodramatiskā Mizerija ne mazāk kā paranoiskā Annija.

Romānā iestarpinātie rakstnieka un maniakālās lasītājas dialogi par teksta būtību un „ticamību”, kā arī plašās topošā romāna – Mizerijas piedzīvojumu epizodes brīžiem rosina ziņkāri arī pašā lasītājā, tāpēc vēl jo baismāks kļūst kontrasts starp Pola iztēlotajām šausmām, kas piemeklē viņa varoni (esot apraktai dzīvai vai tiekot kādas mežonīgas cilts sagatavotai nežēlīgam upurēšanas rituālam) un tām šausmām, kas realitātē piemeklē pašu rakstnieku – arī viņš nomaļajā lauku mājā ir, burtiski, dzīvs apbedīts, piekalts gultai, un sajukusī medmāsa Annija Vilksa ar viņu apietas kā ar nokaušanai sagatavotu jēru, ko upurēt uz visvarenās dievības – Literatūras altāra. Romāna laikā mums ir pieeja tikai paša Pola domām, viņa apziņa ir tā šaurā telpa, kurā viņš ir iesprostots – garīgi vai fiziski? Attiecībā uz to autors nekādus mājienus nesniedz, tomēr nav izslēgts, ka sprosts un tā radītās šausmas rodas tikai rakstnieka iztēlē, kurš pārāk dziļi iegremdējies savā daiļradē, un kur brutālā medmāsa kā pārdabisks, monstra apmērus un iedabu ieguvis Lasītājs, izrīkojas ar viņa kreativitāti pēc sava prāta – liekot, piemēram, sadedzināt, viņasprāt, neizdevušos „nopietnā” romāna manuskriptu un paģērot jaunā tekstā augšāmcelt sentimentālo un viņam jau sen apnikušo varoni Mizeriju, kas iepriekšējā romānā tikusi veiksmīgi apbērēta. Lasītājs vienmēr darbojas kā rakstnieka korektors – tas pieprasa, uzstāj, tincina, lūdzas noslēpumu atrisinājumu, pukojas, kad notikumi nerisinās pēc viņa prāta, noskaišas, kad pamana rakstnieka manipulācijas ar viņa izpratni, tikai šeit Annijas Vilksas tēlā tas viss hiperbolizēts un iztriepts maksimāli sabiezinātās, pārspilgtinātās krāsās. Tomēr tas joprojām ir dzīvs lasītāja un rakstnieka attiecību modelis, vien novietots zem lupas tūkstoškārtīgā palielinājumā – lasītājs arī valodas līmenī vienādots ar dievību, bet rakstnieks ir upuris, no kura pamazām tiek izsūkta dzīvība (romānā to attēlo trakās medmāsas „soda veidi”, par dažādiem rakstnieka „pārkāpumiem” pamazām atbrīvojot Polu no dažām, viņasprāt, gluži liekām ķermeņa daļām). Līdz ar to romāns zaudē virspusējo lēta „šermuļprozas darba” auru un pārvēršas par sāpīgu un patiesu rakstnieka pašpreparācijas mēģinājumu, iesaistot šai vivisekcijā arī lasītāju un piespiežot to apcerēt ļauno un labo, ko literatūra nodara gan vienam, gan otram.

Pats Pols šo savstarpējo atkarību nodēvē par Šeherezādes kompleksu un apcer neskaitāmus gadījumus, kad literāra varoņa emocijas un pārdzīvojumi pārkāpuši trauslo teksta robežu un ielauzušies arī lasītāja realitātē, piespiežot, piemēram, visu viktoriānisko Angliju niknoties par Šerloka Holmsa nāvi vai jaunietim atveseļoties no komas priekšā lasīta „Gredzenu Pavēlnieka” pavadījumā. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar „Mizeriju”, kur vienā kamolā savijas gan attiecības starp Polu Šeldonu un viņa iztēlotajiem varoņiem, gan Stīvenu Kingu un viņa izdomāto Polu un fanātisko Anniju, gan „īsto” lasītāju, kurš tur rokās sējumu un lasa par visiem pārējiem. Tomēr caurcaurēm ieturēts reālpsiholoģiskā garā, tikai noslēgumā īsu brīdi noplīvo Kingam raksturīgā mistiskā gaisotne – Pols nogalina savu mocītāju (tiesa, netieši – par Annijas nāves cēloni simboliski kļūst nekas cits kā … pa kājām nomestā rakstāmmašīna), bet līķis noslēpumaini izgaist, lai vēlāk atkal šausminošos tēlos parādītos rakstnieka apziņā – vietā, kurā „dievība” visticamāk, mājojusi arī visa pārējā teksta garumā. Protams, vēlāk noslēpums tiek atšifrēts, neatstājot ne kripatiņas pārdabiskā, vien pārliecību, ka autora-lasītāja attiecībās tomēr ir kaut kas zināmā mērā maģisks.

„Mazs talants ir jauka lietiņa, ja tu vēlies būt rakstnieks. Bet tikai spēja atcerēties katras rētas stāstu norāda uz īstas dievišķās dzirksts esamību,” romānā prāto nomocītais rakstnieks. Stīvena Kinga romānu plašo popularitāti acīmredzot spējis radīt tikai unikālais talants – atcerēties izdzīvotās – vienalga, īstenībā vai iztēlē, - rētas un meistarīgi dokumentēt paša dvēseles dzīlēs dziļi ieslēptās bailes un šausmas, ko rada pat pašam sava talanta aprijošais spēks.


Recenzija  publicēta HC.LV pateicoties literatūras un filosofijas portālam ¼ Satori.