Ronalds Hjū Morisons "Putnubiedēklis"

forsaken, 23.09.2005., 12:10

Ja es pavisam nesen esmu lasījusi grāmatu, kas būtu mani izklaidējusi vēl labāk par šo, es atļauju sevi labot, bet man šķiet, ka neesmu vis. Grāmata sākas ar vārdiem: Tajā nedēļā, kad tika nozagtas mūsu vistas, Dafnei Morenai pārgrieza rīkli.

Nākamajā lappusē galvenais personāžs - Nedijs Poindeksters - raksta: Man patīk vārdi no Bagātību salas: Vecais Pjū zaudēja savus iluminatorus pie tā paša borta, pie kura es zaudēju savu kāju. Uzsākdams rakstīt, biju domājis izteikties tieši tādā pašā stilā. Tas ir grūtāk, nekā šķiet. Pirmais teikums bija labākais, ko varēju izdomāt.
Par ko tad vēsta šis Putnubiedēklis? Par jaunu puisi, par viņa draugu Lesu un viņu abu vistām, par Nedija skaisto māsu Prūdensu, par apbedīšanas biroja īpašnieku, par policistu, par Nedija tēvoci - dzērāju un tēvu, lāga cilvēku, bet arī - dzērāju, par viesnīcas īpašnieku un par seksuālo maniaku, kurš izklaidējas, pārgriežot sešpadsmitgadīgām meitenēm rīkles no vienas auss līdz otrai un tad darot, nu, tu jau pats zini, ko.
Nedijs stāsta to visu tik dzīvelīgi, ka šausmas aizmirstas, lai gan.. trijos naktī lasot par šaurām ieliņām un septiņu pēdu gariem stāviem ar ziliem deguniem prāts nenesas kārt kājas pār gultas malu.

Kad biju pārcēlies uz gultu, kas atradās pie sienas, Prūdensa turpināja savu stāstu:- Nu, kad es ieraudzīju to ģīmi raugāmies uz mani, es tik briesmīgi pārbijos, ka vai no ādas izlēcu.
- Kur tad viņš bija - vai šķūnī?
- Jā, bet pagaidi, tu vēl neko neesi dzirdējis. Pēkšņi es saklausīju kādu balsi tā kā čukstam Prū-ū-densa, Prū-ū-densa, zini, tādā klusā balsī, Prū-ū-densa, Prū-ū-densa...
- Apklusti, - es šausmās iebrēcos, tad piebildu: - Tālāk, tālāk.

Jāpiebilst, ka notikumu laikā Nedijam ir četrpadsmit gadu, bet stāsta viņš kādu kripatu gadus vēlāk, tāpēc dažviet jāpiedomā, vai to saka Nedijs-Nedijs vai Edvards Kliftons Poindeksters.

Nogurušam prātam vai ne tik nogurušam. Lasīt gribošam prātam. Gribu-pasmaidīt-lasot prātam.