Sapnis

Kristīne Blaua, 05.11.2007., 15:29

Uzmini, kas ir mana sirds sastāvdaļa?
Ne jau vēna vai artērija,
Bet Tu, tikai Tu, kas man blakus bija.

Tu pat zvaigznes izskaitīji un aprakstīji,
Bet cik, es nedzirdēju, jo vēroju Tevi, tikai Tevi!
Tu spīdēji mēnesgaismā,
Kā jāņtārpiņš tumsā, Jāņu nakts melnumā!
Tavas acis bija kā kalna kristāliņi,
Kas kustās kā ūdens avotiņi....
Tavas lūpas, ak Tavas lūpas...
Saldākas par medu, siltākas par ledu.
Es pat neredzēju kā risina kārtējo kņadu,
Tikai jutu katru Tavu sirds pukstu.
Bet Tavas siltās, maigās rokas,
Sasilda mani kā akmeni oglēs!
Es domāju, ka sirds neizturēs un bēgs,
Bet kur gan tā muks, ja sirds pieder Tev?
Tā tepat vien būs, un liekas, tā gluži kūst!
Bet pēkšņi - Tik, Tak... Kāds nāk...
Auksti paliek man, sirds smagi skan.
Kas noticis, vai viss jau aizgājis?
Tik ātri, tik pagriezos un apmaldījos.
Visur tukšs un tumšs, ne dzirksts no Tevis,
Kaut kur mūzika klusi skan, un bēdīgi paliek man!
Jo saprotu, ka no sapņa nebūs gana,
Jo sirds tagad man tukša un maza!