Mīla, es runāju ar tevi

Mārtiņš Millers, 03.12.2007., 20:31

Mīla, es runāju ar tevi!
Ne ar tavu blāvo atblāzmu, kas katram mutē kā
rūgtensalds vīna malks mēli dedzina.

Un aklajam liek palikt arī kurlam, un
nomāktajam dzīvot beigt.
Jel, parādies man tikai nedaudz, lai
varu tevi aplūkot.
Es gribu tevi iepazīt.
"Bet uzmanies ko vēlies!" zemapziņa atkārto.
Jā, tā atruna vēl mana vienīgā, pie kuras turos.
Turos kā pie priekškara uz skatuves, lai gan
izrāde jau sākusies.
Tu prasi tikai vienu, pretī dodot visu.
Manu uzticību pret acu gaismu.
Pat manam dziestošajam "es" tā šķiet saprātīga cena.

Ak, lūk, ko centies pateikt tu man.
Tu vienmēr pretī sēdēji un manās acīs lūkojies,
ar atvērtām plaukstām, gaidot mani tās aizsniedzam.
Bet es nedzirdēju tavus maigos čukstus, mans
mazais "es" tos nomāca ar skaļiem kliedzieniem,
cenzdamies izzīlēt ko vēlies ziedojumā tu.
Taču no tevis plūda silti virmojoša dvesma, kas
teic: „"Nāc līdzi, man neko nevajag!"
Šī dvesma vijās it visā – pavasara pumpuru svaigumā,
rudens dziļajā gudrībā, vasaras pļavu bezrūpībā un
ziemas priecīgajos saullēktos.
Ik reizi, kad, man nezinot, apskāvi mani,
ģitāras stīgas skanēja savādāk – tās guva baudījumu
pašas no sevis.
Pēkšņi atžirgu no aklā miega kā dzestru ūdens
šalti acīs dabūdams.
Es steidzos kravāties un līdz tev doties, bet
tavi čuksti apturēja mani: "Neaizej, paliec šeit!"
Un es pasniedzu tev roku..