Lupatas bēres

Herberts Hosē, 08.03.2008., 17:19

Saskābis piens glāzē uz galda.
Pilošs krāns un izlietne tek.
Galda virsma netīrumos, jo
trauku lupata pakārusies.

Šodien bēres, sanāciet, kretīni,
glabāsim, pļāpāsim, iedzersim!
Šodien bēres, sanāciet, kretīni,
lupatas godu slacīsim.

Lielā karote tostu sauc pirmā,
noklepojusies, gatava sākt:
„Mani dārgie, mīļie un pārējie!
Esmu skumju brīdī ar jums”
Mani dārgie, mīļie un pārējie!
Sažņaudzas sirds, vai no bēdām lūst nost!”

Kaunīgas acis augšup tiek paceltas,
tosti vienotā līnijā.
Šņabja glāzes pie lūpām tiek pieliktas,
saviebjas, iztukšo, nopurinās.

Karote nostājas galda galā vēl reizi,
paceļ roku un noskremšķinās:
„Mani dārgie, mīļie un pārējie!
Liksim glāzes vēlreiz uz krūts,
Mani dārgie, mīļie un pārējie!
Gan jau lupatai labāk kļūs!”

„Nekļūs gan,”
nazis aplaiza domu,
„tas vien iemesls pietempties!”

„Nekļūs gan,”
nazi mierina mamma,
„tādēļ dzer un aizveries!”