Atrodot Nemo

Dzīve bez solījumiem ir dzīve bez meliem.
Šaja stāstā neviens nepieminēs mūžību.
Jo tie divi aizmirsuši uzlikt rozā brilles.
Mūsu nākotne miglā tīta.

Nezinām kurp dosimies rīt.
Tuvāk, vai tālāk viens otram.
Nav vajadzīgi krāšņi epiteti,
jo vārdi nav jūtas.
Nav vajadzīgas metaforas.
Jo katra metafora ir tēlaina,
nevis patiesa izteiksme.
Nav nākotnes, nav pagātnes.
Esam tikai mēs un šis brīdis,
kuru baudām kā pēdējo.
Es nebaidos pazaudēt,
jo tu neesi lieta.
Pazust mēdz lietas,
bet ne cilvēki.
Nav vērts šodien kliegt,
ka mūs nešķirs pat enģeļi debesīs.
Ja nezinām pat to,kas sagaida rīt.

Tu esi manī sevi ielicis,
tāpat kā es tevī.
Var izdzist kopīgais ceļš.
Taču,
tu manī nedzisīsi.
es tevī negaisīšu.
Ne tu, ne es vairs nedzīvos,
vakardienas dzīvi.
Ne tu, ne es vairs nevēlas dzīvot
vakardienas dzīvi.
Jo pieskāriens dvēselei izmaina.

Es būšu tava slepkava šaja kapsētā.
Tu būsi mans asmeņu upuris.
Tu būsi mana slepkava šaja kapsētā.
Es būšu tavs virvju upuris.
Mēs viens otru medīsim,
līdz pagursim.
Es bēgšu, tu ķersi.
Līdz ķermeni un garu izvarosi.
Un tad manas asaras slaucīsi,
citu uzplēstās rētas dziedēsi.
Gaidīsi, kad tavā klēpī aizmigšu
un sevi atstāšu.

Tu bēgsi, es ķeršu.
Līdz ķermeni un garu izvarošu.
Un tad tavas asaras slaucīšu,
citu uzplēstās rētas dziedēšu.
Gaidīšu, kad manā klēpī aizmigsi
un sevi atstāsi.

Viens otram bīstamākā narkotika,
atkarība, kurai zāļu nav.
Un nevajag.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu