Dž.Dž.Džilindžers iestudē Gabrielas Vitkopas „Nekrofilu”

25. septembrī gaidāma marginālās psihes studiju „Nekrofils” pirmizrāde, kas pārstāvēs Dailes teātra Radošās laboratorijas repertuāru.

Ekscentriski indīgās, sarkastiski izsmējīgās franču rakstnieces Gabrielas Vitkopas (1920-2002) stāsts „Nekrofils” nāca klajā 1972. gadā nelielā franču erotiskajā izdevniecībā.

Pati Vitkopa uzskata, ka „Nekrofils” vēsta par mūžīgu, neiedomājamu mīlestību. Viņas radītajam varonim Lisjēnam N. visu laiku nākas šķirties no saviem mīļotajiem. Viņa mīlā pret saviem miroņiem ir milzīgs maigums. Viņš nevar skatīties uz skaistu sievieti vai patīkamu vīrieti bez tā, lai nekavējoties klusībā nevēlētos viņu nāvi. Mirušie ir pārpilni pārsteigumu un laimes priekšnojautu – zīdtauriņu nomierinošā smarža, nedzīvās ādas caurspīdīgums un ledainais maigums, miesas bālo plankumu kaskādes un tumšie zilumi, trūdēšanas drudzis sala skartu hortenziju violetajās nokrāsās un glezno orhideju mirdzošajos, blāvi dzeltenīgi brūnganajos toņos. Katru reizi viņš iemīlas no jauna. Nāve viņu aicina pie sevis pa tai vien zināmiem labirintiem. Tas ir skumjš mīlas stāsts, jo īsts mīlas romāns nevar būt jautrs: „Tagad ir pieņemts atklāti runāt par visām seksa formām, izņemot vienu vienīgo. Nekrofiliskā mīlestība ir vienīgā tīrā un nesavtīgā mīla, jo pat amor intellectualis lielā baltā roze gaida atbildes balvu. Turpretim nekrofila mīlestība vienmēr ir bez atbildes.”

Nekrofili viens otru nemeklē. Viņi ir vientuļnieki, kuri izvēlējušies kontakta neiespējamību. Viņu mīla sakņojas neizsakāmajā. Tā ir makabriski izsmalcināta. Nekrofila mīla ir tikai viena no mūžīgās mīlas formām.

Eross un Tanatoss – mīlestības un nāves nesaraujamā vienība – vēsta par vistumšākajām un briesmīgākajām cilvēka eksistences dzīlēm. Nekrofils ik uz soļa sastop nāvi tāpat kā dzērājs – pudeli vai spēlmanis – kārtis. Nāves triumfs izlīst bezgalīgā maigumā, kad miesā ielīst nakts. Nāve ir vissvarīgākais mūsu esamībā. Tas, ko cilvēks spēj pārdzīvot tikai reizi dzīvē – vai reizi nāvē.

Dž.Dž.Džilindžers stāsta: „Mani interesē pētīt marginālu psihi – kādā veidā tāds fenomens kā nekrofilija vispār var rasties un pastāvēt? Kas tas ir par fenomenu, kad dzīvs cilvēks var mīlēt mirušus cilvēkus? Tā nav vienkārši kaprīze vai izaicinājums, šis cilvēks uzskata, ka tā ir tīrākā mīlestības izpausme – tikai dot un neko neņemt pretī. Tā ir pilnīgi ārpus egoisma pastāvoša – tīri altruistiska mīlestība. Ja mēs atteiktos no civilizācijas laikā radītajiem priekšstatiem, tad filozofiski to būtu diezgan grūti apstrīdēt, šī loģika ir ļoti spēcīga. Es domāju, ka psihes izpētes studijas teatrālā formā varētu būt interesantas. Cilvēki taču skatās filmas par kanibālismu, kas arī ir pilnīga novirze no normas. Ja šāds fenomens pastāv, tad kāpēc par to nerunāt teātrī? Teātrī nevar būt tabu. Jebkurai tēmai ir tiesības pastāvēt, ja tā eksistē dzīvē. Kāpēc iebāzt galvu smiltīs un to ignorēt?”

Izrādē spēlēs Ģirts Ķesteris un jaunā aktrise Kristīne Belicka. Radošajā komandā režisors Dž.Dž.Džilindžers aicinājis scenogrāfu Kristianu Brekti, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, kustību konsultanti Ingu Krasovsku un gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani. „Nekrofila” dramatizējuma autors ir Dž.Dž.Džilindžers, tulkojusi Binnija Ārberga.