Deli Deja

Deli dejas 7 epizodes vieno 7 nāves fakti, darbības vide – uzgaidāmā telpa pilsētas slimnīcas apmeklētājiem un tēli: jauna sieviete Katrīna, viņas māte Alīna, mīļotais vīrietis Andrejs, mātes un meitas draudzene Valērija, Medmāsa, un, visbeidzot, Andreja sieva Olga.

Lugas autors Ivans Viripajevs par lugu saka: "Mūsu lielākā problēma ir tā, ka mēs kategoriski baidāmies un negribam domāt par tēmu – mūsu pašu nāve. Es vēlējos uztaisīt izrādi nevis par traģisku nāvi, bet par brīnišķīgu nāvi. Par to, ka nāve – tas nav slikti, tas ir dabiski. Un, iespējams, savā ziņā skaisti. Mēs reti sev uzdodam tādus jautājumus: "Kādu dzīvi es esmu nodzīvojis?" vai "Ko es esmu paspējis savā dzīvē?". Bet tieši tādi mirkļi mūsu attiecības ar nāvi dara stiprākus. Tie padara mūs par garīgiem cilvēkiem."

Krievijas teātra kritiķis Romāns Dolžanskis lugas anotācijā raksta: "Ivana Viripajeva luga ir par dzīves uzskatu daudzveidību un relativitāti, par to, ka apstākļi mainās atkarībā no varoņu domām par sevi un apkārtējiem, par objektīva uzskata neiespējamību. "Dejā" ir vēl viens ļoti svarīgs "personāžs" – pati deja, ko prot Katrīna un kuras aprakstīšanai pat pieredzējušiem kritiķiem nepietiek vārdu, jo lugas varonei deja radusies no pašas pārdzīvotā Indijā – netīrības, slimību un cilvēcisko ciešanu vidū..."

Deli deja piedāvā uzgaidāmo realitāti tiešā un pārnestā nozīmē. Uzgaidāmā telpa ir dīvains publiskas telpas modelis, kas patiesībā ir galēji absurds, jo tas nekad nevar būt ērts un mājīgs. Šī telpa nav domāta nekam cilvēciskam un vēl jo mazāk intīmam. Uzgaidāmās telpas mākslīgi turpina kultivēt mūsu spējas kaut ko gaidīt. Mūsu ikdienas leksikā par ieradumu kļuvis vārds "pagaidām". Vai mēs spējam vairs atšķirt, kad dzīvojam un kad nogaidām, jo iestāstām sev, ka viss būs, bet kaut kad vēlāk, pēc kāda laika? Cik bieži mēs gaidām ārējus notikumus un faktorus, kas mūs stimulētu riskēt, mīlēt vai piedot?

Deli dejā slimnīcas uzgaidāmā telpa kļūst par savādu šķīstītavu privātām tuvu cilvēku attiecībām, par vienīgo iespēju noskaidrot savā starpā nenoskaidroto, atrisināt samilzušo, mīlēt, pārmest, piedot, kad ekstremāli apstākļi piespiež lugas personāžus kaut ko būtisku savā dzīvē mainīt. Jo vienīgais īstais tabu šodien ir un paliek mūsu jūtu un slēpto domu pasaule.

Režisore Ilze Olingere: "Ivans Viripajevs ir viens no tiem mūsdienu teātra dramaturgiem, manu Maskavas studiju laikabiedriem, kura teksti teātri neatstāj vienaldzīgu. Tie kaitina un suģestē. Tie neaizmirstas un profesionāli kārdina. Ivana darbos, plašajā metafizisko zīmju un jautājumu amplitūdā, nepazūd cilvēks un viņa iekšējā pasaule. Pētīt cilvēku, rakties viņā, urķēties cilvēka iekšējo pretrunu dabā ir tas, ar ko, manuprāt, teātrī ir vērts nodarboties.
Viripajeva lugās ekstremālā intensitātē vienlīdz darbojas gan emocijas, gan prāts. Turklāt viņam piemīt absolūta valodas un skatuviskās patiesības izjūta. Un šo autoru interesē teātris kā spēles māksla, kur traģiskais un komiskais ir nesaraujami saistīts."

Izrāde notiek Talsu ielā 1, Muzeja zālē.

Režisore - Ilze Olingere
Māksliniece - Katrīna Neiburga
Skaņradis - Andris Indāns
Mūsdienu dejas elementu autore - Olga Žitluhina
Lomās: Iveta Pole, Regīna Razuma, Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Edgars Samītis

Pirmizrāde 2010.gada 10.novembrī

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu