Starptautiskā animācijas diena Latvijā

No 26. līdz 28. oktobrim Starptautiskās animācijas dienas Latvijā ietvaros kino Rīga notiks Animācijas filmu seansi bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem.

Kā viena no izteiksmīgākajām - klasiķa Pola Grimo 1948.gadā uzsāktā un tikai 1980.gadā pabeigtā filma "Karalis un putns", kuras scenārija autors ir Žaks Prevērs.

Sestdien, 27.oktobrī
Svētdien, 28.oktobrī  
plkst. 11:00 "Karalis un putns", "Le Roi et l'oiseau", režisors Pols Grimo, 1980, Francija.

Scenārijs veidots pēc Hansa Kristiāna Andersena pasakas „Gane un skursteņslauķis” motīviem. 

„Animācijas pasaulē Pols Grimo bija pēdējais no lielo meistaru paaudzes, kas pārstāvēja Francija animācijas sirdsapziņu.” Jean-paul Pagliano
“Izcila animācija, pārsteidzoši skaisti attēli, filma, kas pilna izgudrojumu un var sacensties ar vislabākajām Volta Disneja filmām.” Le Point

Karalis Šarls ir viens no visu laiku negodīgākajiem, tirāniskākajiem un nekrietnākajiem Francijas valdniekiem, kurš tuksneša vidū radījis savu mikrokosmu – milzīgu pili ar neskaitāmiem torņiem, kāpnēm, labirintiem un pagrabiem. Viņš ir pārliecināts, ka vienmēr iegūs to, ko vēlas. Taču, kad Šarls aizgājis gulēt pie sava nupat uzgleznotā portreta, sākas brīnumi: viens pēc otra atdzīvojas sienu gleznojumos iemūžinātie varoņi, un viņu vidū – arī Šarls, kurš acumirklī iemīlas skaistajā ganē, taču meitenes sirds jau pieder skursteņslauķim. Nevarēdams samierināties ar šādu pazemojumu, viņš uzsāk pakaļdzīšanos, mīlētājiem likdams pārdzīvot nāves briesmas. Ja ne gudrais Putns, tad Šarla varā pils iedzīvotāji atrastos līdz pasaules galam...

Pols Grimo (1905-1994) ir viens no nozīmīgākajiem franču animatoriem, kurš filmas veidoja tradicionālā tehnikā, scenārijam piešķirot satīriskas un liriskas notis, bet vizuālajam tēlam – īpašu izsmalcinātību, par ko izpelnījās apzīmējumu – „franču Disnejs”. Savu karjeru Grimo sāka 1930.gados kā reklāmists un animācijas īsfilmu autors. 1948.gadā ar īsmetrāžas animācijas filmu „Alvas zaldātiņš” viņš triumfēja Venēcijas kinofestivālā.
Viņa slavenākā filma ir „Karalis un putns”, ko Pols Grimo uzsāka 1948.gadā cerībā, ka tā būs pirmā pilnmetrāžas filma, kas tapusi Francijā. Pirmā versija – „Gane un skursteņslauķis” – savu pirmizrādi piedzīvoja pēc četriem gadiem, kad režisora partneris Andrē Sarū to demonstrēja ļaužu pārpildītās zālēs, neskatoties uz režisora iebildumiem. Tas arī bija iemesls, kāpēc viņi abi gāja katrs savu ceļu. Tomēr Grimo nepadevās, un 1967.gadā režisors ar jaunu sparu ķērās klāt tā arī nerealizētajai idejai, kas pilnībā tika pabeigta 1980.gadā.
Tagad filma „Karalis un putns” pieder animācijas klasikai, kas atjaunotā versijā ceļo pa kinoteātriem un animācijas filmu festivāliem, ir tikusi atjaunota un izdota Dvd. Filmas popularitāte īpaši vērojama Japānā, un tā bijusi iedvesmas avots vairāku paaudžu „Uzlecošās Saules zemes” animatoriem.
Pols Grimo savas karjeras sākumā bija arī aktieris – epizodiskās lomās viņš piedalījies Žana Vigo „Atalantā”, 1934, un Žana Renuāra krimināldrāmā „Lānža kunga noziegums”, 1936.

Viens no scenāristiem ir dzejnieks un dziesmu autors Žaks Prevērs (1900-77), kurš strādājis kopā ar Marselu Karnē (filmas „Miglu krastmala”, 1938, „Cilvēki no galerijas”, 1945), bijis viens no scenāristiem „Parīzes Dievmātes katedrālei”, 1956, kur galvenās lomas nospēlēja Entonijs Kvinns un Džīna Lolobridžida. Par scenāriju „Cilvēkiem no galerijas” Žaks Prevērs bija nominēts „Oskaram”.

Piektdien, 26.oktobrī

plkst. 19:00 "Mežonīgā planēta", "La Planète sauvage",  režisors Renē Lalū, 1973. 

Vienā vienīgā seansā kinoteātrī Rīga tiks demonstrēta Francijas un Čehoslovākijas kopražojuma animācijas filma "Mežonīgā Planēta", kas jau sen ir atzīta par vienu no nozīmīgākajiem pasaules kinovēstures animācijas darbiem.

Kannu kinofestivālā Renē Lalū saņēma īpašo balvu; filma bija nominēta „Zelta Palmas zaram”.

Stāsts veidots kā vēsturiska līdzība, par pamatu izmantojot Padomju okupāciju Čehoslovākijā. Milži Drāgi ir pilnībā pārņēmuši varu sirreālistiskā pasaulē, kurā cilvēkveidīgajiem Omiem nav vietas. Viņu skaits rūk ar katru mirkli, un Drāgu izklaidēs ietilpst Omu iznīcināšana un pielīdzināšana pēc sava ģīmja un līdzības. Terrs ir viens no bērniem, kurš ir palicis bārenis un nonācis Drāgu mājās. Taču, gadiem ritot, viņš ir iemācījies daudzas milžu gudrības, un, izmucis no gūsta, spēj stāties tiem pretī, izmantojot pašu Drāgu konstruētās tehnoloģijas. Un Terrs apzinās, ka šajā cīņā nav viens, kaut arī – daudzi savu dzīvību nevienlīdzīgajā cīņā zaudēs...

Režisors Renē Lalū (1929-2004) ir ļoti nozīmīga figūra franču animācijā. Viņa bērnība pagāja, sajūsminoties par kinofilmām un paslēpjoties sirreālajā, fantastiskajā kustīgo bilžu pasaulē. Eskeipisma deva jaunā puiša ikdienā nāca arī no komiksiem, pasakām, ko pilnībā pārtrauca Ii Pasaules karš un tēva dalība atbrīvošanas kustības rindās. Pēc kara Holivudas kino un Donalda Daka piedzīvojumi nebūt nebija tas, par ko Lalū interesējās, jo viņa prioritātes bija māksla tās klasiskajā izpratnē. Jau trīspadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt, lai papildinātu ģimenes trūcīgo budžetu, un nonāca sava tēvoča, kokgriezēja, paspārnē. Beidzot viņš varēja ļaut vaļu savai iztēlei, un vēl ilgi pēc tam, kad darbnīca bija slēgta, greba arvien jaunus varoņus arvien jauniem stāstiem. Renē Lalū atklāja teātri, literatūru un gleznošanu un, protams, kinomākslu, taču to viņš saprata ne tā kā tajā laikā valdošie animatori Makss Fleišers un Volts Disnejs. Lalū iedvesmas avots bija nīkulīgi kinoklubi un diskusijas, ko vadīja Žaks Bekers un Žoržs Saduls. Viņš pameta mājas un sāka pastāvīgu dzīvi, algu pelnīdams galdnieka darbnīcā. Pirmoreiz iemīlējās, iepazinās ar komunistiem un kopā ar draugiem uzveda Moljēra lugas, un sāka iepazīt lelles. Vēlāk Lalū strādāja psihiatriskajā klīnikā, kā vienu no pacientu izprašanas metodēm izmantodams zīmēšanu.

„Mežonīgā planēta” ir Renē Lalū slavenākā filma, kas tapusi sadarbībā ar Rolandu Toporu un kurā savijušies gan politiski, gan sociāli, gan fantastiski motīvi, tiesa, zinātniskās fantastikas elementi vairāk piederas šī žanra klišejām. Tomēr it kā vienkāršie zīmējumi un skaidri noprotamais emocionālais vēstījums iekļauj gan psihoanalīzes motīvus, gan paša režisora izpratni par skaistumu, gan zināmu devu parodijas par sava laika komiskiem un bērnu grāmatām, tas viss „Mežonīgo planētu” padarīja par kulta filmu, kurai publicitātes bonusus deva uzvara Kannu kinofestivālā.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu