Ko jūs darījāt kad bijāt jauni?

Nespēju vēl atbildēt uz šo jautājumu pagātnes formā. Laikam vēl jāpajānoveco :D

Tā kā dzīvoju laukos savos 13, 14 gados, tad ne par kādiem festiem neko nezināju. Klausījos no pirātiem Rīgas centrāltirgū dabūtu The Offspring labāko dziesmu izlasi un apzinīgi mācījos pamatskolā un mūzikas skolā, kas reāli tagad arī ir noderējis.
Festus apmeklēju dēļ grupām nevis lai pielietos. Piekosties var katru dienu, labas grupas dzirdēt - ne katru dienu.

Šeit es domāju mazos gadus, ~ 13, 14... nu jūs sapratāt gan jau par ko es domāju.
Kā jau es vienā diskusijā minēju, proti, par Depo ielaišanu/neielaišanu, gadiem utt, es nolēmu varbūt aizsākt tādu kā diskusiju par to, kāpēc šie mazie... es tiešām teikšu bērni, precīzāk, pārsvarā EMo bērneļi piedzeras festos un vai JŪS arī tādi bijāt?

Pirmo festu apmeklēju kad jau biju pilngadīgs.
13, 14 gados ar Artemiju dalīju mācību solu mūzikas skolā, neko vairs tādu īpašu nedarījām, vienīgi nosprostojām Zvirgzdas upi un mūs senči sabāra ar Artemiju par to. xD

Tad skaidrs, kāpē artemijs tam Ķeguma HES tuvumā grozās...

13, 14 gados biju baigā repere. :D Tagad par to nāk tādi smiekli. Vēl es tajos gados dzēru- jā, bet paldies manai ģimenei un draugiem, kas iemāca ar mēru. Tagad vispār par diviem aliņiem vairāk nelietoju. Varbūt paveicās, prātiņš atgriežas. ui, baigi baigi baigi daudz muļķību sastrādāju un ar tām nav ko lepoties...Bet, ja man prasītu, vai es vēlētos to mainīt, tad atbildētu "nē", jo savā ziņā katram reizes 3 jāpiedzeras, lai saprastu, ka tā nevajag, vai arī jānopīpējas līdz vemšanai. Uz mani nostrādāja. Mamma nolika uz galda šņabi ("Baltais Gailis") Pē!, 2vas cigarešu paciņas un lika visu šo koplektu izlietot. Tad, kad līdz nemaņai ar asarām acīs biju uz beigām vēl uzkliedza: Visus bērnu, kurus uztaisiisi- dzemdēsi!!! Jā... Vēl tagad tādas bailes uznāk atceroties... Un mans brālis ar pa ausīm deva, kā smirdēju, un visiem tiem, kas man deva arī pa ausīm! Brauca man pakaļ, vilka ārā no telts un veda mājās, visu ceļu lamājoties. Liels paldies viņiem, esmu izaugusi par normālu cilvēku! :)

Par festiem- arī nav nekādu pozitīvu atsaukšmu, jo tā amatieru mūzika, kas ik pa brīdim tur ieskanējās, manām ausīm lika asiņot. :D Bet nejau visas grupas, protams... Tie mazie emo bērni, kas sapīpējušies sēdēja pļavā un bļāva, lai kāds ar viņiem parunā, vēl nebija nekas.. Vairāk tracināja tie lopi, kas ar sešiniekiem aprakstījušies, apvēmušies, spirtotais alus rokā.... brr... Un vēl lien manā teltī, visu festivāla laiku...

13, 14 gados es augu, ko neesmu beigusi joprojām.
12 gados, manuprāt, pirmo reizi iereibu no alkohola - kaut kādiem sidriņiem. "Belinda" laikam toreiz bija. Līdz ~ 14 gadu vecumam pārsvarā mīcījos pa Varakļāniem, garlaikojos kopā ar vietējo kompāniju. 14 gados sāku aktīvi čatot. Toreiz bija jauks wap čats (wapaa.net) un Okartes bezmaksas gprs. Čatos sapazinos ar cilvēkiem, braucu ciemos.
Pirmais fests man bija 15 gados "Sinepes un Medus". vecāki mani nelaida, neklausīju šos, aizbēgu. Toreiz domāju, ka braukšu uz kaut kādu koncertu. Bija sarunāts pa nakti palikt pie labākā drauga vectēva. Tā atmosfēra Sinepēs man iepatikās, satiku paziņas, nekādu vectēvu vairs negribēju. Paliku pa nakti tur pat. Nu jā, pēc tam es biežāk izbāzu deguntiņu no Varakļāniem, sapratu, ka negribu tur palikt, sāku meklēt skolu Rīgā. Atradu. Ze end.

Neko es nedarīju vispār. Kko pie kompja, 14 gadu vecumā jau laika biju kaut cik iemācijies no HTML un Frontpeidžā baigās lapas bliezu augšā, daudz ar riteni braukāju, nedaudz mācījos (nu salīdzinot % no uzdotā ar tagadējo - mācījos ļoti daudz :D)... :) Kaut kad ap to laiku laikam gāju arī pie bungu skolotāja, pusgadu kko pamācījos. Ai, toreiz vispār nebija nekādu ambīciju, viss bija baigi vienkārši...

Vai gribētu to vēlreiz? Nekādā gadījumā! Teikšanas tev tomēr nav nekādas, ar saprašanu arī tomēr tā ir kā ir... Man tomēr ir baigi svarīgi pašam lemt savu nākonti un kaut ko darīt, nevis būt atkarīgam no kāda.

Tobim par to obligāto piedzeršanos galīgi nepiekrītu. Tās nu gan ir pilnīgākās muļķības un tas audzināšnas stils man liekas brutāls un idiotisks. Es bez visas piedzeršanās un nosmēķēšanās esmu izaudzis gana labs un to, ko vajag un ko nevajag, esmu sapratis tāpat, bez visas mēģināšanas. No citu kļūdām vajag mācīties... ;)

Rxx, es gan tik asi nekritizētu tādu audzināšanu. Tas vnk ir atkarīgs no vecākiem un katra uzskatiem. Protams, man arī liekas debīli, ja tev kko nevis iemāca, bet iesit galvā, bet nu, ja citādāk nevar...

13-14 gados biju godīgs, apzinīgs, daudz lasīju. Atšķirībā no citiem šeit nedzēru, nesmēķēju. Draugu arī īpaši nebija, jo vienaudžu bija ļoti maz, kur es dzīvoju. Toties daudz ceļojām ar vecākiem pa bijušo Padomju Savienību. Aizrāvos ar burāšanu. Ak jā, dators ar bij kkad tad, pavisam piemirsu. Pat ja tajā vecumā arī bija kādi festi, tad mani tie neinteresēja. (Runājot par festiem - parasti braucu ne jau uz grupām, bet labi pavadīt laiku labā kompānijā.)

Lieliskais Kārli, es domāju, ka vecāku uzdevums ir nodrošināt tādus apstākļus, lai līdz šādai situācijai (kad, kā tu saki, citādāk nevar) nebūtu jānonāk. Audzināšana jau nesākas 13 gadu vecumā ar kaut kādu "nāc parunāsimies par seksu un alkoholu". Protams, liela nozīme ir vecāku piemēram. Ja vecais katru piektdienu (vei biežāk) kapitāli piemetas un smēķē visu laiku, varētu būt pagrūti ieskaidrot bērniem, ka to tomēr nevajadzētu atkārtot.

Arī taisnība. Bet ir tādi gadījumi, ka bērni nav atsitušies ne mātē, ne tēvā, ir psiholoģiski nenoturīgi un piedzīvojumu kāri, un nvk piekāš vecākus, un dara visu pēc kārtas un cilvēku dabu ir grūti mainīt, ne tā?

Es pieaugu ātri, ātrāk par saviem vienaudžiem... Visi mani draugi vecāki. Visu par seksu, pašai likās, ka zinu. Visi iedzēra, a es piedzēru! mamma Par to nemaz nenojauta... Vispār vinja ir sorsha mamma, vienmeer ir mani visur laidusi un ljaavusi iekljuutu un izkljuut no nepatikshanaam pašai. lai norūda mani dzīve, bet, kas jau bija nonācis līdz ārprātam, tad arī jāpaliek niknam!

tb. Forša

Vēljorpojām ir tāds spiediens uz šiem bērniem.... Ja par to stāsta, tad jāmāk stāstīt! nedrīkst par to runāt kā par aizliegto augli, loģiski, ka gribas izmēģināt! Domā,rxx, man laikus nestāstija? Jau piecos gaods visu no brāļa uzināju... Skolā ar par to runāja kā par tabu....

"Bet ir tādi gadījumi, ka bērni nav atsitušies ne mātē, ne tēvā, ir psiholoģiski nenoturīgi un piedzīvojumu kāri, un nvk piekāš vecākus, un dara visu pēc kārtas un cilvēku dabu ir grūti mainīt, ne tā?"

Vecākiem bērni ir JĀAUDZINA, nevis jāgaida, ka bērni paši "atsitīsies" kādā. Un es nerunāju par audzināšanu negatīvajā nozīmē (pēršana utt.). Ne katrs prot/grib/zin kā audzināt. Diemžēl.

13-14 gados biju ļoti labs puika, tagat jau a. Par tādu alkoholu un cigretēm, kā arī festiem neko nezināju. Gāju sporta skolā, daudz braukājos ar riteni, spridzināju petardes, ar vietējiem futeni, voļuku, strītbolu rāvu vaļā. Jopcik bija Sega, to a caurām dienām bariem spēlējām. Buņķīšus taisījām. Bet blēņas gan nedarīju. Skolā biju paraugbērns, vienīgi uz 8 gan nemācījos. Ja tā padomā baigi labi man gājis. Vot tad bija daudz draugu a tagat uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Nu es ar vecākiem vispār nekad neesmu par neko no tām standarta tēmām runājis.. :D

Nu jā, cilvēki dažādi.

13 /14 gados ar brālēnu medījām vardes (ar harpūnu)
tie tik bij laiki.

Es 14 gadu vecumā dzēru ļergu,spaidīju mazgadīgas meitenes,pīpēju kaņepes,it vienmēr iekļuvu dažādos konfliktos un biju laimīgākais cilvēks pasaulē.
Tagad gan šādam dzīvesveidam esmu atmetis ar roku,bet es joprojām ar nostaļģisku smaidu sejā atceros ''vecos labos laikus''.

13/14 gadi man nemaz nav TIK sens laiks kā jau laikam daudziem šeit esošajiem.[jo tagad 15]. bet es visu laiku esmu bijusi tiktiešām salīdzinoši labs, saprātīgs bērns. ne reizi neesmu piedzērusies vai nopīpējusies līdz vemšanai. [a bet kam to?]. katrā ziņā man vienmēr viss bijis saprāta robežās. un turpmāk tā arī visticamāk būs. jā.(:
vienīgais māte man arī bieži vien kaut ko neļauj, neļauj kaut kur braukt. viņa man uzticas, zina, ka es jau nu neesmu tā ļurbātāja, bet viņa domā, ka apkārtējā sabiedrība man varētu kaut ko kaitējošu nodarīt (piemēram, apdzērušies ļauži kādā festā). par to es niknojos , bet laikam jau arī mātes jāsaprot. uztraucas taču.

un, Marta, tiktiešām, kad Tevi pirmo reizi satiku, likās, ka Tu esi DAUDZ vecāka par mani, bet kā izrādās, nemaz tik ļoti jau arī ne. tas mani pārsteidza. tiktiktiešām.

Kautkādos 11 gados apmēram es klausījos Kasetes, dažnedažādākās. Visas tās grupas, kas jau meitenēm tajā laikā patika, nu piemēram tādas kā Aqua un Vengaboys, A - Eiropa un Britnija Spīrsa. Taisījām skolā nēēzcik popielas un visiem bija jāskatās ;D
Tad vēlāk man nāca tāda kā repa ēra, man patika Eminems. Kad tas viss pārgāja - es kļuvu ROĶĪGA, jo tas tad bija stilīgi ;D

Kādus 7 gadus atpakaļ vēl nesapratu,kas tak ir tie Reigani,bet vokāls likās pazīstams.ha.

godīgi sakot,mācijos dziedāt,un baudīju dzīvi,bezrūpīgi dzīvoju.un baudīju pamatskolas gadus.

bet stāstīt ir tik daudz ko,ka pat nezinu ar ko iesākt.

garāžā ar reperiem dzērām, gāju uz disenēm, kāvos ar brāli, bet mācījos tad labāk..
tad bija tas laiks, kad uz Zabadaku sākām braukt, atceros 'pirmo' konci tur :)
Sāku braukāt ar stopiem.

Tātad, pirms apmēram četriem gadiem... :D

Lasīju daudz grāmatu, nodarbojos ar dejošanu, braucu ar riteni, sāku smēķēt, peldēju, gāju uz ļoti "norauj jumtu" mājas tusiņiem (sidrs, lēts vīns, ūdenspīpe, neplingadīgie... :D), čatoju, konfliktēju ar draudzenēm, domāju par to cik zēni ir stulbi un nepieauguši, mulsu vidusskolēnu klātbūtnē, pildīju visus mājasdarbus UN pēc stundām spēlēju tautasbumbu.

Pirmo festu apmeklēju 15 gadu vecumā. Nedzēru, jo bija bail no visiem jēgu pārdzērušajiem vīriešiem ādas jakās. Ma tiešām bija bail. :/ Iespējams tās reizes dēļ arī diezgan tādos pasākumos esmu atrodama reti. Tur ir vai nu pārāk daudz mazu, apdzērušos bērnu vai ļoti daudz vecāku, apdzērušos... bērnu. O_o Ir arī cilvēks parastais, kurš ir mazliet iereibis un necenšas gūt da jebkādu fizisku kontaktu. :D

Jā, vopsh, tie laiki man pagāja diezgan interesanti - tagad varu pasmaidīt un aiz kauna saraukt pieri par visu, ko esmu tajā laikā sadarījusi. XD

Vecāki man arī uzticējās un zināja, ka baaaigos mēslus nesavārīšu. Dažreiz kaut kur nelaida, par ko es ļoti pārdzīvoju, bet tagad tas šķiet normāli un pareizi. :)

es pievienojos pareizajiem un godīgajiem bērneļiem. tgd ar tāda. līdz ar to esmu ieguvusi vecāku uzticību un ttd, ja man kur iegribas doties, viņi zina, ka var uz mani paļauties un ka neko traku savai veselībai vai drošībai kaitējošu nedarīšu :)
un jup piekrītu - bērni jāaudzina. vai vismaz jāiemāca viņiem ar plaši atvērtām acīm raudzīties apkārt notiekošajā un domāt...pats galvenais - domāt, nevis akli kādam pakļauties (vai tas būtu viedoklis vai cilvēks - what ever). tā lūk :)

pierakstiiju superfm topus,lai sekotu lidzi "hiiiitu dziivei", 14 gados absolveju muzikas skolu, pirmoreiz saaku fanot par P.O.D. un 15 gados apmekleeju savu pirmo festu (Baltijas Saule 2002), kur speleeja Sky Forger un kaut kas no Igaunijas. Taadi notikumi laikam iespiezas atminaa uz visu muuzu... Neko nenozeeloju.

Ai, tie tālie jaunības gadi... :D
Kas tik viss nav tajos 13/14 gados sastrādāts... :D
Īstenībā tiešām tad darīju ļoti daudz muļķību (Tagad arī daru muļķības, bet citādāka rakstura), man bija uznācis tāds stulbs periods, kāds laikam agrāk vai vēlāk (Labāk agrāk) apmeklē katru- "Ak, viņš!" ēra, jo nezkāpēc biju ieņēmusi galvā, ka cilvēkam ir nepārtraukti jāiemīlas (Tagad par to nāk smiekli, bet tad tas šķita ūbernopietni) :D
Vēl es tajā laikā gāju aktieru studijā, biju "baigā gote" (Klausījos "HIM", tad tas priekš manis bija baigais trū metāls :D ), lasīju drūmas grāmatas un speciāli krāsojos kā Arlekīns (Tas pat bija sava veida sportiņš, panākt, lai kāds katru dienu no "mietpilsoņiem" uzbrauc augumā). :)
Tagad tas viss liekas baigi stulbi, pat smieklīgi, bet tajā laikā es tam nopietni pievērsos (Apm., kas nav gots līdz mielēm, tas ir stulbenis utt). :D
Tajā vecumā uz nekādiem festiem negāju, nepiedzēros, jo man vispār bija nostāja, ka alkohols ir pē. Pirmais fests bija 16 gados "Baltijas Saule", kur arī nepielējos, tikai uzjautrinājos par tiem, kas bija tā apdzērušies, ka apmīļoja laternas stabus. :)

Man vnk liekas, ka apdzērušies sīkie izskatās stulbi. Un kāda jēga kaut kur iet tikai tāpēc, lai būtu prom no vecāku acīm un piekostos? Ok, visādi jau var gadīties, bet izvirzīt to kā mērķi, kāpēc kaut kur iet ir stulbi.

man liekas, ka man arī tas vecums bija trakākie gadi, jo briemīgākās lietas, ko esmu savā dzīvē sastrādājusi, bija tieši 12,13 gados.laikam sapinos ar neīstajiem.
vēljoprojām dzīvoju savā Līgatnē, kopā ar visiem vietējiem, kas ir tādi, kas vairāk pa LaRoccaam :D, Melnajiem kaķiem un tādām iestādēm staigā.pati protams nē.un vēl arī apbrīnoju sevi un tos citus, kuri piem. urļiku barā būdami spēj klausīties metālu un tamlīdzīgi.(tas nenozīmē, ka dzīvoju pie urļikiem, vienkārši piemērs:D) BET ir daži fooorši cilvēki te pat un daži no Siguldas, Rīgas, ar kuriem kopā no (manuprāt)14 gadu vecuma sāku apmeklēt končus, festus utt.
un nav tā ka aizbraucu piedzerties, nepavisam nē.
ja agrāk biju tāda - pa gaisu, galvenais iedzert, uzpīpēt, patusēt, tad tagad labāk paklausos sirdij tuvu mūziku, iedzeru tēju un palasu kādu labu grāmatu.:)

ufff... dullls laiks :D 13-14 biju pareizaa meiteniite, alkoholu un cigaretes vispaar nezinaaju kaa taadus... bet tad naaca Riigas skola peec 9 klases un tad nu gaaja ugunji valjaa :) saaku apzinaaties savu individualitaati deelj kaa maatei sirmi mati tagad :D
katru dienu ierodies maajaas ar kko paardurtu... pazushanas no maajaam ar bija... nebeegu no taam, bet vnk kaadu laicinju neraadiijos,, bet senchi taapat zinaaja kur esmu...
es ar nostaljgjisku smaidu to tagad atceros... :)

Es gan reiz pat paspēju aizmukt no mājām! :D
Māte piezvanīja manai klases audzinātājai un teica, ka ja es nenākšot mājās viņa paņemšot un piedzeršoties!

Uz laika periodu pirms kādiem 2,3,4 gadiem māc dalītas jūtas.

Bet tas viss bija nepieciešams, lai mēs būtu tur kur esam tagad. Un vēlāk mēs smiesimies par to kādi bijām, t.i., esam tagad!

Hmmm 13-14 gadi.. varētu teikt, ka tie bija tie gadi, kad ieraudzīju cik pasaule ir liela, cik cilvēki ir dažādi, cik daudz iespēju un cik daudz man ir jāizmēģina un jāpagūst ieraudzīt. Nebiju no tiem lielajiem dzērājiem, varbūt 13 gadu vecumā pirmo reizi.. nu labi varbūt bija arī drusku agrāk, kad pirmo reizi pagaršoju alkoholu un cigaretes, sapratu, ka tas nav nemaz tik garšīgi, bet drīzāk pretīgi..un vairs to neatkārtoju.
Cilvēki ,kas lieto alkoholu, lai justos "krutāki", "labāki","pieaugušāki" -man liekas ,ka šie cilvēki ir vāji,noslēgti,bailīgi... cilvēks, kas māk būt jautrs bez alkohola, manuprāt, ir labākais piemērs visiem tiem mazajiem emo bērniem un pārējiem, kuri savu bērnību sabojā ar alkohola lietošanu un pliki vārtās zālē ar zilumiem un saskrāpētām sejām.
Šajā vecumā es izbaidīju laiku, kad varu būt bērns. Biju paklausīga meita, bet dažreiz sadarīju visādas stulbības par kurām vēljoprojām ir kauns..taču nē,es negribētu labot to visu, no kļūdām mācās, tās vēlāk vairs nevēlās atkārtot. Gāju uz pulciņiem..uz dejām, korī :D ,labi mācījos ,pildīju gandrīz visus mājasdarbus,varētu teikt, ka visus. Aizrāvos ar grāmatu lasīšanu... vasarā zem klajas debess ar vienaudžiem līdz 11 vakarā vazājāmies pa pagalmu un stulbojāmies..spēlējām futbolu ar pagalma zēniem, volejbolu, tenisu, kvadrātus :D.. 14 gadu vecumā aizrāvos ar mūziku un zīmēšanu, bumbu nomainīju uz zīmuļiem un papīru, bet vakara pastaigas zem klajas debess nomainīju uz dzīvokli, veikaliem, izklaides vietas,piemēram , piektdienas vakars ar draugiem bowlinga centrā, vai kīno, vai vnk izbrauciens ārpus Rīgas.
Tagad jau es tiecos pēc kaut kā spēcīgāka, pēc brīvības no vecākiem, attālināties no mājām ,iepazīt jaunas, neredzētas vietas.. būtu kaut vai tagad gatava aizlaizsties līdz debess malai...
Visam ir savs laiks, nav jau nekur jāsteidzās... piedzerties, sabojāt savu dzīvi, nomirt vienmēr paspēsiet!!!

Biju gudrs, saviem gadiem pārāk "nopietns" bērns, kad mācījos sestajā klasē, lielākā daļa manu draugu bija no astotās vai devītās. Tāpēc mana māte, kura tajā laikā vēl strādāja par skolotāju lauku skolā, kurā mācījos, paklausīja manas klases audzinātājai, kura bija no Siguldas, un vienā jaukā dienā izdomāja, ka man būtu jāiegūst laba izglītība un tāpēc jādodas mācīties uz SVĢ (Siguldas Valsts ģimnāziju). Tā nu sākot no septītās klases tikpat kā vairs nedzīvoju kopā ar vecākiem. Blakus efekts - vecākiem vairs nebija neko lielā teikšana par mani, ja neskaita finansiālā ziņā. Bet nu vienalga biju labs bērns, nepīpēju (marihuānu pirmo reizi pīpēju kaut kur desmitajā klasē, cigaretes, kad man jau bija 18), pa reizei iedzēru kādu aliņu, ar citiem sētas puikām spēlēju futbōlu, diezgan nopietni nodarbojos ar orientēšanās sportu, kad nebija nekas cits, ko darīt, lasīju. Septītajā klasē pirmo reizi ieraudzīju datōru, un tad nu vajadzēja noskaidrot, kas lācitim vēderā un ko ar to visu var pasākt. Klausījos Depeche Mode, Bītlus, Rolling Stones utt (tb ko klausījās mans sencis, kurš ir izbijis hipijs), vienu brīdi bija hip-hop periods. Smagāka un alternatīvāka mūzika sākās bik vēlāk, tā kā festu man ap to laiku vēl nebija. Irōniski, bet cik atceros, tad ap to laiku, kad klausījos hipīhopī, skolā bija diezgan daudz metālistu un panku, kad pārgāju uz smago, visi metālisti un panki kļuva par reperiem.

Ā nu un vēl man bija tāda tendence brīvdienās reizēm uz visu dienu pazust mežā. Aptuveni piecus kilometrus no mājas, kurā dzīvoja mani senči, bija pirmie vecie Ādažu poligōna šlagbaumi, padomijas laikos visi cilvēki no turienes bija izdzīti (tik pēdējo pāris gadu laikā dažs labs ir sācis kko atjaunot, ja vēl ir ko) un man bija neskaitāmi kvadrātkilometri mežu un purvu, kur izvērsties.

Bet nu muļķības ar darīju, tik neviena nav tā ļoti iespiedusies atmiņā. Vispār reizēm nožēloju, ka biju tik kārtīgs un palaidos tik vidusskolā, pat nav īsti ko atcerēties no tā laika. Tagad vairs īsti nav laika muļķībām, lai gan daru tāpat, kopš 17 gadu vecuma neesmu neko daudz mainījies, tik mana plānā pūka uz vaigiem un zoda ir kļuvusi bik biezāka, bet vienalga ne tik bieza, lai man neprasītu dokumentus, kad pērku cigaretes (nu jau vairs ne) vai kkur, kur ieeja no 18.

Nemāku teikt ko darīju...līdz šim brīdim domāju, ka vēl esmu jauna, bet laikam tomēr sāku novecot :D :D

jāat(d)zīst diezgan dramatiska foruma tēma. jaunība. tas bija traks laiks, bet vēl trakāks ir priekšā.

Man tagad ir 14 gadi tā kā man nav uz ko atskatīties. Lai gan no 13 gadiem līdz šodienai esmu mainījusies diezgan. Kad sāku iet 7 klasē es spiedzu un skraidīju. Es klausījos eiropas hītu rādijo, bet es pat nezināju ko tur dzied galvenais, ka topā. Mandiezgan stipri ir mainījušās vērtības. Es neteiktu, ka tagad esmu baigi foršāka bet tagad ir ērtāk dzīvot. man vēl ir laiks kļūt par labāku cilvēku.

14 nenjeema mani pillaa! taga man vinju ir zjeel!!!

Noliedzu visu to,ko es neklausījos,jo tas,ko es neklausījos bija baigais mēsls. :)
Tusējos ,darīju sliktas lietas,kuras nožēloju,izmēģināju daudz ko jaunu,ā pirms tiem 13 gadiem es liku uz ceļa dēles un kaltēju viņas saulē ;)

Hm, ko es darīju pirms 5-4 gadiem? Jāatzīst, ka nekas daudz no tā laika nav mainījies. Ar alkoholu un smēķēšanu aizraujos tik pat daudz, cik tad - necik.
Mans pirmais apmeklētais koncerts bija pirms 6 gadiem(ajj, kā gan to var aizmirst - MTT, keep it clear, cita attieksme, pest of a child un laikam all day long), respektīvi arī mūzika nav daudz mainījusies. Respektīvi tāds pats apzinīgs kā biju pirms tam esmu arī tagad. :)
ā, vienīgi tad bija jautrākas vasaras ar vienaudžiem.

Makslas skola.
KAAARTIGUMS.
isteniba biju paraugskolens.
noslegshanas sevi.
ka ari vizuali izpaudu savu ieksejo pasauli. ( savam vecumam biju diezgan radoshi tendets )
sakari ar gados vecakiem (daljeji ari nozheloju )
tieshi 13- 14 gados saku iepazit rokmuziku ( prieks ka prieks(= )

sāku apgūt smagāku mūziku, kā man tolaik likās.. visādus linkin park utml. klausījos :D un izskatījos arī pēc ķēma..

vecāki (tētis - armijnieks) bija disciplīnas iemiesojums, biju paraugbērns, savādāk nevarēja un nemaz negribējās būt, liela daļa to gadu pagāja pie datora un neko daudz citu nedarot
ap 15 gadiem vecāki izšķīrās, viss mainījās, nebija vairs disciplīnas, daudz ko jaunu ieguvu un daudz ko zaudēju.. galu galā esmu pateicīgs vecākiem par pārlieko kontroli - sanācis labs (reti labs:) cilvēks.. pēc tam nekur nepazuda alko un cigaretes, bet vienm esmu daudz maz lietojis ar mēru
festi neinteresēja un godīgi sakot veljoprojam neinteresē:p
īsumā

visi te runā par 13-14- 15 gadiem, tagad sajutos patiešām maza.
neko īsti nevaru pateikt par saviem 14. prātā vēl jāaug daudz, no kļūdām mācos. labi, ka nepielejos, klausu vecākus. Tagad par festiem zinu visu ko, eju, viss kārtībā. esmu iemācījusies pateikt "nē". nesmēķēju. prieks
taču kad man bija 5 gadi es ar asarām acīs gāju uz bērnudārzu, jo man nepatika audzinātāja. :/ un uzpūtenis tur bija meganegaršīgs.
+ 3x gandrīz noslīku, jo ticēju brīnumam, ka bez riņķa nenoslīkšu. tagad nemāku īsti peldēt un vsp izvairos no peldēšanas upē vai ezerā bez uzraudzības.
vienmēr pirms gulētiešanas savaacu no grāmatplaukta visādas grāmatiņas, un, nemācēdama lasīt, tēloju, ka lasīt protu. man laikam vienkārši patika bildītes
bērni..

šķūrēju ventspils ielas ar skūteri, ārdījos pa bērnu parku, vandījos pa mežiem, biju apzinīga skolniece, 11 gados staigāju apkārt smieklīgā, hipijveidīgā paskatā, aizbraucu uz pirmo festu kopā ar tanti. 13 gados sāku sēdēt cf čatā, nāca lielais, ļaunais gotu bums, kas ierāva arī mani. biju pārfanā par sātanismu (bija sen, vairs nav patiesība), roku graizīšanu un citām muļķībām, pēc dažiem gadiem pieaugu prātiņā un pasaules skatījumā, tagad esmu cilvēks parastais. uz bērnu parku gan vēl mēdzu aiziet

Protestēju-pert visu un visiem,un pats dīvainākais ir tas,ka tajā laikā tas kaut ko ietekmēja,bet tagad-visi strīdās pretī-gudrāki palikuši.:p
Mācoties lauku skolā,kur pārsvarā mācijās krievu tautības pārstāvji, nereti iekūlos nepatikšanās,starbrižos grūstijos ar zēniem,gāju pie direktora-bet vecāki neko vēl līdz šai dienais nezin,jo venmēr esmu bijusi padstāvīga,savas ķibeles atrisināju, neiejaucot citus.
Biju apzinīga, pat parāk,piem. naktīs nevarēju aiziet gulēt,ja nebiju uzpildījusi uzdoto.Bet paldies mātei,kurai mainoties dzīves uztvere izdevās izmainīt manējo-tagad tik varu apteikt-chill out!
14 gados cīnijos pret tēva smēķēsanu,16 sāku smēķēt pati.līdz 16 gadiem alko gandrīz vispār nelietoju[atskaitot šampanieša glāzi kādā dzmšanasdienā] un biju katagoriski pret to.pirmais festivāls 14 gados, uz kuru mani aizveda brālis-diezgan jauki,jo viņš nekad nepameklē šādus pasākumus[stāvēja tā nostāk,un vēroja,pa laikam ko noburkšķot], bet viņš aizbrauca tikai tāpēc,lai es redētu,kas tur notiekas:)
Bet kad bij 7,kāvos ar puikām pagalmā,spēlēju paslēpes naktīs,kazakus razboiņikus, un tusējos ar vecākā brāļa draugiem :)

sāku visnotaļ pokemoniski, nu kā jau daudzi. 13 gados sāku pieņemties prātā, un dzīvoju skaisti vēl šobaltdien. :)

ap 12- 13 gadu vecumu atklaaju, ka laukos ir forshaak kaa riigaa. var braukt ar mashiinu bez tiesiibaam, peldeeties gaujaa, apmekleet estraades balles, miidiit sienu skjuunii, skrieties ar dzjeri, guleet sienaa un laviities pie kaiminju puikaam ciemos, makskjereet visu nakti, likt skjuunim jumtu, iebraukt ar zalju zapinju graavii, un meegjinaat uzpiipeet omiites teeju. iisteniibaa tas bija labaakais laiks muuzjaa. festinji naaca veelaak un tur jau viss vairaak vai mazaak aprobezojaas ar alus kalniem. gribaas atkal taa pa skaisto- lasiit seenes un ogas mezjaa, ticeet kaut kam skaistam un tiiram, naktii sajust gaujas silto uudeni- taa mazliet naivi, bet no sirds.

man nekas nebūtu pretī ja varētu kko pamainīt!

Kurš gan to negrib, kurš?

Kārli, es! ;) Varbūt dažreiz, bet tās ir muļķības..

Bija galvenokārt visādas slepenās fīres ar draugiem, buņķīši utt... tagad tas baigi pietrūkst, reizēm liekas,ka man oprojām 15 ir...

Nožēloju, ka nepaspēju tā pa īstam iemīlēties... visādas mzierēšanās ar meitenēm bija, bet pirmā mīlestība ne.Tā nu arī neticu kkā ka vispār tāda pastāv.

Protams arī mūzika palika smagāka tad - no Eminema un citiem topā uz Sum 41, Papa Roach, Alien Ant Farm, bet ar šodienu to slīdzināt nemaz nevar (Burzum, Tyr, The Berzerker)

ap 15 uzzināju par slimību, kas tad arī izmainīja domas par dzīvi, sāku meklēt mērķus, atklāsmes... emocionāli grūts posms dzīvē... no tā laika pentgramma man joprojām ir kaklā manāma

bērnībā dzīvoju augstā 1.stāva dzīvklī(kkur 2,5m no zemes līdz palodzei)
6 gadu vecumā, kad sāku iet pirmajā klasē, mamma mums ar brāli mācīja:
"ja ir ugunsgrēks, metiet spilvenus pa logu un leciet ārā".
tā nu man kādā jaukā dienā nebija ko darīt... iešāvās prātā mātes mācītais.
nu ko - visus spilvenus pa logu ārā, lecu lejā, skrienu pa kāpnēm atkal augšā.
automātiski aizslēdzu durvis, kad iegāju iekšā un pēc nākamā lēciena jau vairs netiku iekšā. :D
kaimiņu juris līda pa trepēm dzīvoklī.
paldies jurim! :D

man kkā vēl jaunība turpinās...studēju,strādāju, atpūšos un mīlu mūziku....bohēme :)

tas bij sen un bij citi laiki. loģiski ka pa končiem nestaigāju, jo līdz manīm info par tādiem sāka aiziet tikai 90'to beigās. arī tas ka neuzskatiju par lielu vajadzību dabūt nazi ribās kādā tumšā šķērsieliņā. jā 90'to vidus bij īstais gop-stop plaukuma periods. ''pacan dai pjatj kapeik'' bij baigi topā, un tādi kretīni bij uz katra stūra. končus sāku apmeklēt tikai no 2000.g. sinepēm&medus, pašmāju gust of anger un igauņu no big silence pamatīgi iespārdija.

biju jauns, esmu jauns...varsshu atbildeet uz shito tikai peec 60 !

gāju uz laroku jo tur spēlēja HIM.

nepīpēju,nedzēru.
nelietoju gaļu.

nezināju par Denisu.

Gaaju Jaunsargos :) daudz sportoju, dziivoju veseliigu dziivesveidu...

klausījos dimmu borgir, urskumug utt.- ne jau tādēļ ka stilīgi, bet man patika. Uz končiem gan negāju, jo tas nelikās nemaz tik vajadzīgi.dzejoju, o jā, palasu tā laika dzejoļus un tie liek pasmaidīt, jo tās pašas sajūtas ir vēlaizvien tepat.
Pīpēju! wāāāā!

ko jūs darijāt, kad bijāt ļauni?

es savos 13 klausījos ruki vverh un draudzenes mājās rīkojām popielas :DDD