Ko, jūsuprāt, nozīmē piedot?

neturēt ļaunu prātu par kaut kādiem pāridarījumiem, bet tas tik tāds vispārējs definējums.

skatoties ko piedot + piedod jau tu vairāk sev, lai spētu dzīvot pats ar sevi mierā..kā ari tāpat laiku atpakaļ nepatīsi un izdarīto nelabosi..un jā..

piedot - palikt mierā pašam ar sevi un neļaunoties uz visu pasauli vai kādu konkrēti..

arī es domāju kaut kā līdzīgi bet tad tā padomāju - cik bieži mēs sakām, ka kādam piedodam un cik bieži mēs patiesībā pēc tam to notikumu patiešām aizmirstam un patiešām dziļākajā apziņas nostūrī nepieļaujam ne mazāko nosodījumu drusku.

piedot jau nav aizmirst ;)

"piedot" nozīmē sadzīvot ar kādu pāridarījumu, tb, izslēgt no savas apziņas gan notikumu, gan dusmas uz cilvēku, kurš to ir izdarījis. (nez vai uz citām raībām vai lietam ir domāts šis vārds. kaut gan var jau arī piedot sunim par to, ka šams iekoda kājā) manuprāt, visgrūtāk ir piedot pašam sev.

es personīgi piedodu vienreiz visiem, nu tā, ka varu aizmirst pilnībā. pārējās reizes varu piedot, bet aizmirst nekad (labi, nedrīkst teikt "nekad", tā vietā jālieto "ne tagad") jo neticu, ka cilvēki mainās.

taču reizēs, kad gribas kaut ko loti ļoti nepiedot, atceros, ka nespēju daudz ko piedot pati sev, bet toties man tika piedots. un lietas, ko es pati jau nu tik ātri vien neaizmirstu.. bet no otras puses, es bargi samaksāju par savām kļūdām, kāpēc gan lai man būtu jāatlaiž grēki citiem?

katrā ziņā-
rezumē: piedot vajag, bet to izdarīt nav viegli, jo īpaši ja runa ir pašam par sevi.

tas tā- pirmajā acumirklī iešāvās prātā, bet diskutēt par piedošanas tēmu var daudz un dikti.

Varbūt pārmaiņas pēc nepiedot un nenonivilēt šo frāzi līdz pašai zemei?

iespējams, ja nebūtu ~piedošanas~ tad mēs pieļautu daudz mazāk kļūdu, jo zinātu - otras iespējas nebūs.

Ja visu vienmēr piedos, tad kas notiks ar piedošanu kā tādu? Kam pie vellna būs vajadzīgs to prasīt un kam piedot?

Samierināties ar notikušo.

Es tā cenšos nedarīt.

un mācīties no kļūdām.

Piedot nozīmē samierināties

samierināšanās būtu tad, ja attiecīgais izdzimtenis vai attiecīgā izdzimtene darīt tos pašus sūdus konstanti, bet tad arī, manuprāt, par piedošanu nevar būt ne runas.

Piedot nozīmē saprast, ka notikušajam varu pārkāpt pāri un vairs negrauzt pats sevi, par to ko Tev nodarījis kāds cits.
Un reizēm tas, PIEDODU, ir jāpasaka pāri darītājam, lai viņš zin, ka esi spēcīgāks par viņa radīto sāpi.

Iepriekšējais "piedod" skaidrojums pēc tāda čīkstiena izklausījās. Es labāk parādu, ka esmu pārāks otram atdarot tikpat sāpīgi un pēc tam smejos sejā. Sajūta ir brīnišķīga, un arī citi pirms kaut ko man darīs, to pārdomās.

Nav jādzīvo ilūzijās, ka kaut ko aizmirstot, tas izdziest no pagātnes, ir jārīkojas jebkurā situācijā domājot par to, kas var notikt turpmāk (tāpēc arī ar atdarīšanu nevajag pārspīlēt), jo cilvēks galu galā ir pats pretīgākais no zvēriem.

Visu laiku esmu uzskatījusi, ka piedošana priekš manis nozīmē pārkāpt pašai sev un pateikt - lai gan tu to izdarīji, tas mani nesāpināja un es dzīvoju tālāk.
Piedot ne vienmēr nozīmē aizmirst.
Arī es gribētu piedošanu pielīdzināt vārdam samierināsanās, jo, ja tu lieliski zini, ka cilvēks ir kretīns, tad nav jēgas turēt uz viņu ļaunu prātu, jo jebkurā gadījumā viņam tas nāks atpakaļ [pat nav vajadzības atriebties vai bojāt viņam dzīvi] :)

Kā nāks atpakaļ? Uzkritīs uz galvas klavieres vai zilonis?

kaut vai zilonis. visi mani pāridarījumi man atnāk momentali atpakaļ un pat gandrīz identiskā veidā. tieši tapēc necenšos speciāli kādam atriebties- tava atriebība vēlreiz atriebsies tev pašam, bet tie, kuri dara ko sliktu, tāpat jau no citiem saņems atpakaļ to pašu. tāds spirālveidīgs scenārijs. tici vai nē- katrs saņem pēc nopelniem..

kas to zin- moš Šlesers to dārgo pulksteni tiešām ir nopelnījis..

Tad jau Ķeņģa atriebība man ar vēl atmaksāsies vai jau atmaksājas:(

Kur Šlesers to pulksteni no pelnīja? Fizkultūras institūta sporta zālē???

Ja kampy ir taisnība, tad drīz avīzēs jāparādas rakstam, ka Šleseram aizstiepti 30k :)
P.S. Lai gan es tiešām ticu, ka viņš to pulksteni godīgi nopelnīja-gan jau uz līzinga paņēma un tagad nevar galus savilkt kopā :)

Šīs tēmas vadīts, es iepazīstos par un ap jau minēto portālā.

ko var un ko vajag piedot otram cilveekam? --> http://www.hc.lv/forums/parejais/351/ ;
Tu nebiji patiess --> http://www.hc.lv/literatura/dzeja/tu-nebiji-patiess-8803/ ;
vai mēs esam neiecietīgi? --> http://www.hc.lv/forums/parejais/617/ ;
Tas, kas var notikt nākotnē, ir atkarīgs no lēmuma tagadnē. --> http://www.hc.lv/kampy/ikdiena/nakotne-tagadne-8662/ ;
kā vislabāk atvainoties? --> http://www.hc.lv/forums/nejedzibas/1122/ ;
vai darbojas " nekad nav par velu atvainoties" ? --> http://www.hc.lv/forums/parejais/1180/ ;
es atvainojos,labdien --> http://www.hc.lv/literatura/stasti/es-atvainojoslabdien/ ;
cik stipra ir īsta draudzība? --> http://www.hc.lv/forums/parejais/866/ ;
Mēs atkal varam nonākt kruscelēs --> http://www.hc.lv/literatura/dzeja/mes-atkal-varam-nonakt-krustceles/ .

Ziniet kam visgrūtāk piedot? Sev...Joprojām neesu piedevis un iespējams nekad nepiedošu.

ka man pa seju ar bumbu meti?

labs, agony_!
veel joprojām esmu šokā [lai arī ko tas pēdējais vārds nozīmētu]! [šokā par to, ja, protams, tā ir tā viena reize ko tu piemini! vai varbūt viņš tev vairāk kārt ir 'devis piespēles'?]

un, ko tad TAS nozīmē?

varbūt TAS nozīmē: "Ja tu piedod vai atvainojies, tad tu atzīsti sevi par muļķi?"
Mēs darbojamies. Un es saprotu, ka tās [piedošana un atvainošanās] ir kaut kādas darbības, kas izriet no kaut kādu citu darbību sekām. Un ja kaut kāda darbība tevi noved līdz piedošanas vai atvainošanās darbībai, tad tas nozīmē, ka tu esi kļūdījies. Kļūdīties it kā esot cilvēcīgi. Un cilvēki ir muļķīgi. Tātad atvainojoties vai piedodot, cilvēks (nu da jebkas) sevi atzīst par muļķi.

tie iepriekšējie skaidrojumu arī ir "labie"! haha'!

"neturēt ļaunu prātu" hahaha'! vai tas nav muļķīgi??! [un es biezji vien tā daru!]

""piedot" nozīmē sadzīvot ar kādu pāridarījumu". ak jūs nabadziņi! hahaha'! NAAT! tas arī ir muļķīgi, kas protams pastiprina muļķību ar [iespējams kārtējo] nulles punkta atlikšanu. kam tas ir vajadzīgs? vai ir noderiigi ignoreet pieredzi?

kļūdas rodas no nezinjas? aizmaashiiba ir nezinja? lai vai kaa muljkjiigi tas toch ir. un piedoshana toch neattaisno kljuudu. iespeejams veido izpratni [labaakajaa gadiijumaa, kas, pieljauju, ir biezjaak rets gadiijums]. un tas vareetu noziimeet, ka nebuutu bez piedoshanas mazaak kljuudu.

es biju izmisis, bet dogs varēja mani tak piekaut par to- es nebūtu iebildis..es esmu emo /;(

hepatits, nevar saprast, vai tev nepatīk "neturēt ļaunu prātu" skaidrojums vai pati piedošana kā tāda.

a moš neko nepiedodam un iesitam viens otram? deru, ka stulbākais komentārs no manas puses, bet bik abidna.. tikpat labi varētu jautāt- a pirmais pasaules karš bij piedodams vai nē? un otrais? un kam der vārds piedod, ja tas ir novazāts tikpat daudz kā "mīlestība" vai "sekss" vai "draugiem.lv" vai "es gribu daudz naudas..un līdaka man iedos pāris triljonus"...
vot , kad tev labākais draugs dunci mugurā iespraudīs, tad negribēsies prasīt- piedot vai nepiedot, bet te nu tas ir..kvešions ik uz soļa..
nekas ko tu varētu kādam piedot- nav lielāks/mazāks par to lažu, ko tu būtu pelnījis saņemt piedošanu pats.. kā jau es un te citi komentos teica: visgrūtāk ir piedot sev. un par to arī domāsim un sapņosim

evis iesitam, bet iepikojam...hc piku cīņas..diez kāds ar mani pikosies /;(

es jums piedodu pirmo sniegu!

http://www.youtube.com/watch?v=KC1Hjf6zxYQ&feature=related

Piedot = Saprast

nebūtu pēdējā komenta, iespējams nebūtu arī šī.

saprašanu pieminēja gandrīz visi, tik man kaut kā šķita, ka nepilnīgā noskaņā.
mans pēdējais koments vēlējās pateikt to, kas ir manai šķietamībai attiecībā uz iepriekšējiem skaidrojumiem nepieciešamā, papildinošā īpašība, kura, manuprāt, izceļ kolektīvo nespēju saprast.

vai tad pilnvērtīgas piedošanas gadījumā netiek rasts abpusējs kompromiss jeb izpratne par sačakarētās lietas būtību? un vai tad pasakot "piedodu" tu [aptuveni] nepasaki "es pirms tam nesapratu kādas darbības ir jāveic šādā situācijā, bet tagad man ir skaidrs. biju muļķis un ja neaizmirsīšu to, ko sapratu, tad iespējams tāda kļūda neradīsies". visdrīzāk, ka pie šāda secinājuma ir jānonāk visām iesaistītajām pusēm, lai varētu atzīt, ka ir piedots jeb SAPRASTS!

kas ir fundamentālāks jeb pamatīgāks arguments saprašana vai piedošana? vai nīdēt gribošiem un kaut kādā ziņā citu netikumu audzinošiem personāžiem būtu "vieglāk", kā jau minēja, nivilēt ar šādi izveidotu terminu pašu būtību, vai katru reizi melot, ka ir "sapratis"!?

Sakot, ka piedot= saprast, biju domājusi tā...

Runājot tikai no sava subjektīvā viedokļa un pieredzes- nav ļaunu cilvēku, ir tikai tādi, kuriem pietrūkst zināšanu. Ļaunums ceļas no tumsonības un trūkuma pēc spējas ieraudzīt cēloņus un sekas. Kad Tev ir nodarīts pāri, jāiedziļinās lietas būtībā, pāri darītāja motīvos. Bieži vien problēma ir tajā, kurš sitis, nevis piekautajā. Es spēju piedot tam kretīnam, pat tad, ja viņš nesaprot savu vainu. Es saprotu viņa vainu un arī to, kāpēc viņš līdz kaut kam tādam ir nonācis. Vienīgais, ko grūti ir saprast- kāpēc tieši man ir jācieš, bet tur jau ir runa par samierināšanos.
Ņemsim par piemēru veco, labo (??), paldies dievam mirušo Hitleru, kuru daudzi ienīst un nekad viņam nepiedos viņa noziegumus. Mazais Ādolfs, piedzimis otrās pakāpes asinsgrēkā, cietis no tēva aprobežotās nežēlības un slēpies pie mātes pārspīlētās mīlestības, pēc tēva nāves, paļaujoties uz mātes ieteikumiem un ticību izfanatzētam talantam, izdomā, ka būs baigais mākslinieks. Ādolfs, protams, pat nenojauš, kas ir māksla, tāpēc ātri vien aplaužas un sāk ciest badu. Sēžot stūrī un bomžojoties, kāds tik pat gudrs bomzis pasaka Ādolfam, ka pie visas šīs situācijas ir vainīgi ēbreji. Viņi apēd Ādolfa paiku un strādā viņa darbu. Un viss, Ādolfs izdomā visus nošaut. Atrod tik pat gudrus sekotājus, sajūk ptrātā vēl vairāk un nošauj ar. Un vai Ādolfs bija ļauns? Nē, viņš bija stulbs. Un mums atliek saprast Hitleru un samierināties ar notikušo.


Tās paliek viņa problēmas un aprobežotība. Es eju tālāk ar domu, ka ir cilvēki, kas ir stulbi, un nav manos spēkos visus izmainīt. Es nekavējos strīdoties ar muļķiem, tā vietā labāk pilnveidoju sevi.
Piedošana ir individuāla, tā ir kā atvieglojums sev, jo tas, kas nepiedots, grauž mūs pašus, jo nesaprasts.
Ja man ciest liek saprātīgs cilvēks, es ieklausos, ja muļķis- piedodu. Vien atkal nošausminoties par cilvēces (kā sugas) neizmērojamo stulbumu.

Saprast (Otra cilvēka rīcības motīvus)  Attaisnot (Otra cilvēka rīcības motīcus ar viņa rīcības cēloņiem [kas ir tā paša otra cilvēka problēmas])  Piedot (Lai pašam vieglāk)  Samierināties (ar ļaunuma esamību, kas izriet no nezināšanas un ar to, ka tu tur ne pa tēmu būdams, neko nevari padarīt)

Ja man ir jāpiedod tuvam cilvēkam, tad tas vairs nav vienpusīgi. Tad es esmu ieinteresēta izrunāt problēmu ar otru cilvēku, lai viņš saprastu savu kļūdu un tā vairs neatkrtots. Tīri savās interesēs, jo man ar šiem cilvēkiem ir jādzīvo kopā ikdienā. Tad varu piedot tikai tad, ja šis cilvēks saprot, ka viņam vajadzētu lūgt piedošanu savā vainā. Un, ja viņš ir sapratis, tad es, protams, piedodu, ja nē, tad viņš vairs nevar būt mans draugs, jo savā attīstībā kaut kur bremzē. Es nesaku, ka tikai citi kļūdās, arī es lūdzu piedošanas un saprotu savas vainas. (tas tā, lai neizklausās, ka es te baigi pareizā) . Bieži jau kļūdās abi, tad ir vispār čau, jo grūti saprast kurš vairāk, kurš mazāk un to, ka īstenībā jau abi. Te aiziet runa par konfliktu, bez kura veselīgas savstarpējās attiecības nav iespējamas.

Katrā ziņā piekrītu viedajiem vārdiem, ka spēja piedot, ir stipro īpašība. Jo tas nav viegli. Kaut kāds rūgtums tomēr paliek iekšās, kas tāds, ko nav iespējams izlādēt, ja priekšā nav konkrētas sejas. Iedziļinies, iedziļinies, visu saproti un tad kaut kur atduries. Riebums pret cilvēcci, kaut kādu mistisku eksistenci, dusmas uz kaut ko neredzamu. Paliek iekšā un grauž. Pieņemsim, ka dusmas (aizvainojums, sāpes, skumjas utt...) ir ūdens, kas vārās uz gāzes plīts. Tu piedod, nodziest uguns, atdziest ūdens, bet kaļķa nogulsnes paliek (lol).

_____________________________
Nu gan aizpļāpājos.

Iepriekšējā komentāra beigās, kur tās neloģiskās jautājuma zīmes, bija paredzētas bultiņas.

Iespējams, ka kaut kas no visa šitā mana murga jau te tika pateikts,bet PIEDODIET, dažus komentārus izlaidu.

Es nedomāju, ka Hitlers bija stulbs...Aprobežots noteikti, bet ne stulbs. Tik pat labi tava vecmāmiņa ir stulba, ka negribētu, lai tu aprecies ar afroamerikāni. Kapēc izfantazētam talantam? Piedo, atvaino, bet es to par beztalantu nevaru nosaukt (ok, nav nekāds renesances dižtalants, bet tomēr ir krietni netallantīgāki '' mākslinieceļi'')http://www.snyderstreasures.com/pages/hartworks.htm

Nepareizi izteicos. Aprobežots Hitlers. Aprobežota vecmāmiņa. (un tomēr, stulbums izriet no aprobežotības, pa manam. Relatīvs jēdziens un bla blabla, velku kaut kādas paralēles)

Ar to māsklas būšanu gan iebraucu auzās :p , bet domu tas nemaina.

Es neatceros, ka jebkurā filmā vai biogrāfijā bija kaut reizi minēts, ka HItlers būtu bijis beztalants...Un tas maina domu- neatzīšanā dzimst ļaunums pret atiecīgu sabiedrības daļu, kas gūst to atzinību. Iedomājies, kā mainītos vēstures gājums, ja Hitlers spētu sevi realizēt sirdij tuvā lietā?

No filmas "Hitlers: Ļaunuma atdzimšana (2003.)" atceros tādu ainu- Hitlers iet mācīties zīmēt (vai iestāties kaut kādā skolā, precīzi neatminos) un viņam nesanāk, viņa darbos cilvēki ir kropli un kantaini, pasniedzējs viņu izsviež pa durvīm. Nezinu cik tas ir pamatots fakts, jo tā filma ir ar māsklas filmas piesitienu. Tiešām neesmu pētījusi Hitlera māksliniecisko gaitu. Tā kā, pieļauju, ka varētu būt tā, ka iebraucu auzās, BET

pamatdomu tas vienalga NEmaina. Tu tikai atradi vēl vienu ļoti pastiprinošu attaisnojošo cēloni viņa rīcībai.
(un no šīs situācijas nerodas ļaunums, ļaunums joprojām rodas no viņa aprobežotības -vai pie tā, ka viņs ir nenovērtēts ir vainīgi tie, kas jau ir veiksmīgi izsitušies savā jomā?)

Aptuveni to filmu ar iedomājos esam par to informācijas avotu...Es neatbalstu Hitlera rīcību, jo tomēr jau problēmas var risināt mazliet savādākā variantā. Man nav pamatojuma, kapēc Hitlers netika uzņemts, jo viņa darbi ir visnotaļ augsta līmeņa. Varbūt tam ļaunumam ir pamats?

Saproties, ir skaidrs tas, ka Hitleram galīgi neveicās un pasaule viņam bija 7 reizes pārripojusi pāri, bet, ja viņš nebūtu bijis aprobežots, viņš spētu ar to tikt galā, vismaz tā, lai nemirtu masas ar cilvēkiem.

Es varbūt pateikšu širmu, bet varbūt tas bija nepieciešams un kā bridinājums tam, uz kurieni cilvēce virzās un no kā būtu jāizvairās. Kā brīdinājums, ka, lai kāds būtu cilvēks (cik kaprobežots), tajā tomēr jāmēģina ieklausīties un mēģināt saprast, jo maksa par vienaldzību un nesapratni var būt visai dārga.

piedot=saprast, nepiekrītu. es varbūt varu piedot, bet es tāpat nesaprotu kāda vellna pēc tas cilvēks ir to izdarījis un nesaprotu, kapēc man pat būtu jāpiedod.tad jau drīzāk, piedot ir tjip atlaist grēkus vai kas tamlīdzīgs. nu pēc principa, bībelē tā ir rakstīts vai mamma bērnībā tā mācīja..

tikko sāku domāt.. vai man vispār kādam ir kas jāpiedod? a moš man ņivajag? un vispār- piedot var tikai tad, ja kāds ir lūdzis piedošanu? es nevaru atcerēties, kad pēdējoreiz man kāds ir teicis: lūdzu piedod! ok, vakar uzkāpa draudzene man uz kājas un atvainojās. un atvainoties vispār ir tas pats, kas lūgt piedošanu?

īsāk sakot, es palieku pie tā, ka jāpiedod lietas, ko cilvēks ir kļūdījies: dēļ savas muļķības, stulbuma vai nezināšanas. ja tu netīšām kādam kaut ko nodari. nu, piemēram, nav jāpiedod, ja kaimiņš noindēja tavu suni (es joprojām neesmu piedevusi un nekad nepiedošu tiem izdzimteņiem. savos 24 gados vēl ne par ko neesmu tik briesmīgi raudājusi un pārdzīvojusi) bet es piedotu, ja kaimiņš manu suni nobrauktu netīšām. nu droši vien vispirms es viņu bez zobiem atstātu, bet ar laiku piedotu. no nejaušībām sastāv visa dzīve.

Atgriežamies pie hitlera motīvu izstirzāšanas, par piedošanu it kā viss būtu skaidrs- nav tur vairs ko ļurināt...

P.S. Kampy, visi pārdarījumi brālim Tev tiek piedoti- dusi saldi.

yeey. ta jau es tomēr tikšu paradīzē pie Remarka