Kas ir zaļais dzīvesveids?

Istenībā mēs patiesi neaptveram, ka mūsu neapdomātais dzīvesveids izraisa nopietnas problēmas videi, kurā mēs dzīvojam, līdz ar to mums pašiem. Problēmas, kuras pēc tam atrisināt ir daudz laikietilpigāk, grūtāk un lielus līdzekļus prasošs laika posms. Uzskats: es esmu zaļais. Es protestēju pret celulozes rūpnīcas celtniecību, pret kāda jauna HES uzbūvi vai kāpu apbūvi. Tieši tāds paviršs uzskats ir daudziem cilvēkiem, kas bieži vien sastāv arī no mūsu un apkārtesošajiem stereotipiem, labiem vai sliktiem, tas gan ir pēc mūsu pašu brīvas izvēles un sirdsapziņas. Tomēr daudzi neinteresējās par pārtikas produktu patieso izcelsmi, pārvietojas biežāk ar auto, kā ar velosipēdiem, izmet izlietotās spuldzītes sadzīves atkritumos, nevis nodod bīstamo atkritumu apsaimniekotājiem.

Tomēr iedziļinoties zaļā dzīvesveida būtībā - tas ir dzīvesveids, kuru nebūt nav neizbēgami jāreklamē un jācīnās par to. Tas vienkārši ir dzīvesveids, ko diktē mūsu dabiskā lietu uztvere un sirdsizjūta. Gluži vienkārši, cilvēks, kurš pēc piknika kaut kur laukos, atstāj izlietotās pārtikas iesaiņojumus, vienreizlietojamos traukus, šķietami tik vienaldzīgi visu pamet. Tomēr iekšēji balss čukst:tā nav labi, nav labi! Bet viņš to cenšas apspiest, neieklausīties šajā balsī un mēģinot citiem teikt, ka nekas briesmīgs jau tas nav. Tomēr pats neapzinās, ka grib pārliecināt savu iekšējo, dabisko, nesamaitāto apziņu.

Sadzirdēt šo balsi, paklausīt tai – apgūt zaļo dzīvesveidu, domāšanu – atļaut sev pašam būt tam, kas esi – dabas sastāvdaļai!

Ar laiku daudzas mūsu spējas būt zaļiem ir vai nu degradējušās, vai arī dzīve mūs piespiež  tās apslāpēt. Kā piemērus varu minēt sadzīves higiēnas preces un pārtikas produktus. Retais zina, ka liellopu trakumsērga, liellopu un cūku mutes un nagu sērga, putnu salmoneloze un citas cilvēkam bīstamas sērgas ir intensīvās un ķimizētās lauksaimniecības rezultāts. Vai tādēļ cilvēki ir sākuši attapties? Vai saprotam to, ka ķīmiskie savienojumi, kuri tiek izmantoti lielākajā daļā intensīvajās lauksaimniecībās, saglabājās pārstrādes procesos un neizzūd vēl ilgu laiku pēc to lietošanas. Reāli to iedarbība uz cilvekiem izpaužas pēc vairākiem desmitiem gadu. Vai apdomājam to, kā tas ietekme mūs un mūsu bērnus. Atliek tik cilvēkiem noticēt, ka viņu apātiskās un depresīvās pašsajūtas cēlonis ir tas kā viņi ēd, un viņi bariņā metīsies pēc glabiņa. Un pie kā gan? Ne jau uz lielveikaliem, kur īstā produktu izcelsme lielākoties tiek slēpta, bet gan pie Zaļajiem zemniekiem.

Tomēr patreizējā situācija nav tik drūma, kā varētu domāt. Cilvēki ir ļoti noilgojušies pēc dabiskas ekoprodukcijas. Un cilvēki pat labprāt iegādājās Zaļo zemnieku produktus, pat neraugoties uz to, ka tie ir par 15% - 25% dārgāki nekā intensīvās lauksaimniecības produkti. Cenu starpība ir neizbēgama, jo audzēt ekoloģiski tīrus augus un dzīvniekus, t.i., nelietojot ķīmiskos pesticīdus un minerālmēslus, antibiotikas, dažādus augšanas stimulatorus, ir darbietilpīgāk, turklāt ražas nav tik labas.

Neviens neiedomājas, kas tiek nodarīts dabai, lai saražotu to visu. Arī to ko mēs iegādājamies aptiekās. Neviens neiedomājas, kas tiek nodarīts cilveka organismam, lietojot to visu. Kādēļ pēdējos gados ir pastiprinājušās bīstamās anomālijas – tādas, kas izraisa dabas katastrofas, klimata izmaiņas.

Mazināt kaitīgo piesārņojumu un likvidēt jau esošo – tā vienlaikus ir arī vienīgā iespēja cilvēcei izdzīvot.

Zaļais dzivesveids, dzīvot nenodarot pāri sev, citiem un videi kurā dzīvo!