Pastaigas zāles

Vienkārša pastaiga ne tikai uzlabo veselību un palīdz samazināt svaru, bet arī sagādā prieku!

Staigāšana ir viena no cilvēka dabiskākajām nodarbēm, tikpat neatņemama ikdienas sastāvdaļā kā elpošana, ēšana vai gulēšana. Spert soli pēc soļa – tas nesaraujami sasaistās ne tikai ar mūsu ķermeni, bet arī psihi un dvēseli.

"Solvitur ambulando" – jau 4. gs. Katoļu mūks Svētais Žeroms aicināja cilvēkus, risināt problēmas, dodoties pastaigā. Teju 14 gadsimtus vēlāk franču filosofs Žans Žaks Ruso atzinās: "Es spēju meditēt, tikai staigājot. Kad apstājos, mitējas arī domāšanas process. Mans prāts darbojas tikai vienlaicīgi ar kājām." Zigmunds Freids savu ietekmīgo darbu "Sapņu interpretācija", kas uzskatāms par modernās psiholoģijas aizsākumu, skaidro kā "iedomu pastaigu".

Lai arī cik tālredzīgi nebija šie vīri, viņi nespētu iedomāties mūsdienu pasauli, kurā staigāšana nu jau tiek uzskatīta par ko arhaisku, protams, izņemot gadījumus, kad jāpasper pāris soļi no autostāvvietas līdz birojam vai lielveikala ieejai.

Daudzviet pasaulē jaunas pilsētas tiek plānotas, neiedomājoties ierīkot gājēju celiņus un noteikt skolu vai veikalu atrašanās vietas pastaigas attālumā no cilvēku mājām. Visspilgtāk šīs šaurās domāšanas sekas izpaužas Amerikas Savienotajās Valstīs, kuru atpazīstamības zīme jau izsenis ir nebeidzamās lielceļu jūdzes un nu arī izpletušies iedzīvotāju vidukļu apkārtmēri.

2006. gada aprīlī žurnāliste Anjula Razdan veselīga dzīvesveida mēnešrakstā "Experience Life" atklāj sekojošu faktu: Amerikas bezpeļņas izpētes institūts RAND Corporation secinājis, ka cilvēki, kas dzīvo kādā no lielajām metropolēm un ir burtiski atkarīgi no auto, daudz biežāk saskaras ar tādām hroniskām veselības problēmām kā augsts asinsspiediens, galvassāpes un elpceļu saslimšana, nekā ļaudis, kas par dzīves vietu izvēlējušies rajonus, kur attālumi mērojami kājām.

Tomēr tā nav tikai ASV īpatnība. Žurnāls "Green Futures" (Jan./Feb. 2006.) vēsta, ka briti vidēji gadā kājām noiet 189 jūdzes (304 km), kas ir par 66 jūdzēm mazāk nekā 20 gadus senā pagātnē. Šeit vērojama sakritība – korpulentu cilvēku īpatsvars valstī kopš 1981. gada ir četrkāršojies.

Cilvēki visapkārt pasaulei, meklē iespējas atgriezt pastaigas savā dzīvē. Arvien lielāku popularitāti ne vien attīstītajās valstīs, bet arī, piemēram, Ķīnā gūst jaunie apkārtnes plānojumi ar pilsētas laukumiem un stūra veikaliem gluži kā sendienās. Pēdējos gados vērojama arī pastiprināta interese par iespējām atjaunot vēsturiskos rajonus, kur veikali, darba un izklaides vietas sasniedzamas pastaigājoties.

"Green Futures" apraksta kā Dings rajons Anglijas pilsētā Bristolē, piedzīvojis radikālas pārmaiņas, kļūstot par vietu, kur gājēji un transportlīdzekļi dala ceļu vienādās pusēs. No Nīderlandes aizgūtā iecere paredz likvidēt daļu automobiļiem atvēlēto ceļu un ceļa zīmju, ļaujot gājējiem, riteņbraucējiem un motociklistiem iziet ielās. "Tas izklausās neprātīgi un pilnīgi lieki," atzīst preses izdevums. "Tomēr pārsteidzošā kārtā vietās, kur tas izmēģināts zaudējumi patiesībā ir mazāki. Kad cilvēki pie tā pieraduši, viņi sāk biežāk staigāt un braukt ar divriteņiem."

Atjaunojot iespējas pārvietoties kājām, mazinās svars un uzlabojas ne tikai fiziskā, bet arī cilvēka garīgā veselība. Penija Prīsta, britu laikraksta "Resurgence" (Jan./Feb. 2006) žurnāliste, stāsta par savu pieredzi, organizējot pastaigas grupas cilvēkiem, kas ieslīguši depresijā vai saskārušies ar citām psiholoģiskām problēmām. "Vairāku nedēļu garumā mēs viens ar otru dalījāmies savos stāstos. Es sapratu, ka piederība šādai pastaigas grupai palīdz cilvēkiem justies labāk dažādos līmeņos – fiziski, psiholoģiski un dvēseliski."

Tas apstiprina Bogotas mēra, globālās kājāmgājēju kustības aizstāvja, Enrikes Penalosa bieži sacīto: "Dievs mūs ir radījis par staigājošām būtnēm – gājējiem. Tāpat kā zivīm vajag peldēt, putniem – lidot un briežiem – skriet, mums nepieciešams staigāt. Ne jau lai izdzīvotu – lai būtu laimīgi!"

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu