"Uz skatuves es esmu tā, kas patiesībā esmu"

Kolorīta personas Latvijas sabiedrībā, grupas Triānas parks soliste Agnese Rakovska dod padomus baltajām vārnām un nododas pašanalītiskām refleksijām par savu ikdienas apģērbu un skatuves tēliem.

Pastāsti par visdrosmīgākajiem eksperimentiem savā ārienē!

Esmu aizrāvusies ar grimēšanām un tādam lietām tikai nesen un kaut kā sanāca tā, ka pat vidusskolā biju no tām meitenēm, kas vispār nelieto ne kosmētiku, ne meikapu, nu tāda pilnīgi nekāda. Un tad vienā brīdī es sapratu, ka man pašai tas jāsāk darīt, jo tas ir baigi interesanti. Man atklājās pavisam cita pasaule ar krāsām un kosmētiku! Un tāpēc saku- ikdienā man tas būtu bišķi par traku, jo, ja man ir iespēja darīt kaut ko uz skatuves, tad es to 100% gribu izmantot. Nesen klausījos Moloko un viņa teica, ka tā nav viņa, kas ir ikdienā, viņa- tā, kas uz skatuves. Un nevarētu teikt, ka viņa ir samākslota, jo man arī saka, ka esmu samākslota, nedabīga un varbūt tas nav labi, bet man liekas, ka tieši uz skatuves es esmu tā, kas patiesībā esmu, jo ikdienā nav jau baigi laika, ir daudzas citas darīšanas, kas jāpadara.

Vienā no intervijām tu atzinies, ka uz skatuves "kliedz" ar savu vizuālo tēlu. Bet ikdienā īpaši neatšķiries no masām, kas veiksmīgi, jo tad cilvēki neatpazīst tevi. (Šī iemesla dēļ atteicās fotografēties www.hc.lv ikdienas apstākļos- piez.) Pastāsti par šo paradoksu, kā ikdienā mazmanāma, bet uz skatuves milzu auditorijas priekšā spēj pārvarēt kompleksus, kuri bijuši stimuls, lai izmantotu parūkas!

Vienā raidījumā "SeMs" es sapratu, kas ir. Bija tā, ka man bija jābrauc uz raidījumu un tur bija zaļais raidījums, zaļa dzīvošana, un viņi saka mēs gribam, lai tu atbrauc kā viesis, tikai bez grima, natural. Varēsi nodziedāt 1 dziesmu? Es tā- hmm.. Bet it kā esmu uz skatuves, kaut arī viesis. Domāju –O.K. Aizbraucu un es tik slikti jutos! Es nevarēju iejusties, nevarēju atvērties, varbūt man ir kompleksi, katram kādi ir, neteikšu, kas man slikti, bet kaut kādas zināmas vājības un kaut kas, kas nepatīk izskatā, un uz skatuves tu nevari būt ar kompleksiem. Un tajā brīdī, kad es to nomaskēju un izdarīju, kā man patīk, tad ir baigi forši.

Tad viss, ko tu pasniedz kā vizuālos līdzekļus, ir norobežojums, bruņas?

Jā, arī. Es tā pilnveidoju sevi, man tā liekas. Un tajā raidījumā es biju ierāvusies, slēpos no kameras, sēdēju ar sānu. Tīri psiholoģiski man tā iegājies- man tas ir vajadzīgs, it kā nevaru bez tā. Es ceru, ka pēc pāris gadiem būs savādāk, bet šobrīd man ir ļoti patīkami. Šobrīd visādi fenomeni ar pingvīniem un pandām maskās, ko esmu redzējusi, ko viņi dara uz skatuves, un tad, kad tev uz sejas maska, vari atļauties darīt daudz ko.

Tātad uz skatuves un dzīvē atklājas divas tavas pretējās puses?

Ne pretējās, bet es domāju, ka uz skatuves es esmu daudz foršāka, vienmēr smaidīga, izkāpusi no kāda Triānas parka un tāda: " Helooo! Kā jums te iet?" Man pašai ļoti patīkami tā darīt. Un ir prieks, ka daudzi cilvēki sāk iecirsties tajā, ko mēs tur darām un kas atbalsta, saprot to, ko gribam izdarīt.

Varbūt pozitīvi, bet varbūt labāk- ā, tā meitene, kas dziedāja to dziesmu, nevis tā meitene ar tām skropstām. Es pat nezinu.

Kā uzskati, vai eksperimentēšana izskatā pieļaujama tikai gados jaunajiem, kad ir jāiztrakojas?

Man šķiet, ka jātrako līdz tam brīdim, kad jūti, ka tev pašam to vajag. Es teiksim arī savā laikā dzīvojusi, gan trakojusi, gan apceļojusi daudzas valstis un ieguvusi kaut kādas paziņas, iztrakojusies arī. Tā kā man liekas, tas ir tāds individuāls jautājums. Dažs saprot, ka jau 18 gados grib iet strādāt, cits- līdz 27 negrib ne ģimeni, ne bērnus, bet nu es par to, lai izdarītu maksimāli iespējamo. Parasti man šķiet, kad ir stabilas attiecības un gribas veidot ģimeni, tad tas viss beidzas, tāpēc gribu abstrahēties no tā visa. Gribu maksimāli sevi piepildīt, lai pēc tam bērniem kaut ko iemācītu. Skanēs banāli, bet bērni ir mūsu nākotne.

Tu teici, ka daudz ceļoji. Vai ceļojot esi pamanījusi kādu pilsētu vai valsti, kur jaunieši masveidā neparasti ģērbjas?

Es domāju, ka Spānijā viennozīmīgi. Man no turienes ir arī dažas mantas, zinu vienu veikalu Spānijā- Pepa Karnero (mājaslapa http://www.pepakarnero.com/ ). Kad vienmēr tur braucu, skatos, kas tur jauns. Un Francijā, protams, ir ļoti daudz vintage veikalu. Mums Latvijā tas paliek aktuāli, bet Francijā tas jau sen. Kur vēl esmu bijusi… Londona noteikti arī, nu tās tādas lielas metropoles, tur jau vienmēr vairāk opciju nekā mums Rīgā, bet noteikti, manuprāt, būtu jābrauc uz Spāniju, ja gribas eksperimentus, trakot un baudīt dzīvi. Tā laikam tāda sapņu zeme man, tur ir silts, forši, cilvēki ar sauli iekšā. Tur laikam arī ir tas Triānas parks.

Lielais noslēpums atklājās?

Nav baigais noslēpums, bet…

Mājiens?

Tāpēc es arī mūzikā cenšos ieviest aktivitāti, pozitīvismu ar ironiju, satīru. Varbūt kā teici- kliedziens- bet tas ir tāds- nu kamoon! Nu pasmejamies! Ja esmu uzvilkusi parūku, uzlikusi skropstas, nevar būt baigā nopietnā (rāda grimases). Tā ir hiperbola vai pārspīlējums. Viss, kas pārspīlēts, ir smieklīgs, tāpēc kaut kā ir jāmāk par sevi pasmieties, darīt lietas citādākas.

Bet kas tavā garderobē nekad neparādīsies?

(Aizdomājas) Noteikti man liekas stīpiņas kaut kādas. Īstenībā nevaru teikt, ka nav kaut kā. Varbūt vestes. Ikdienā esmu praktisks cilvēks- ģērbjos, lai ir ērti, izskatītos piedienīgi. Man, piemēram, nepatīk topiņi ar izgāztajiem vēderiem. Man tur it kā nav tauku, bet es nevarētu staigāt ar pliku vēderu.

Neestētiski?

Nezinu. Varbūt tas jau ārpus modes. Man nekad nav licies simpātiski. Vēl man nekad nav likušies aktuāli gari, gari svārki, teiksim no džinsa. Tas noteikti nav mans.

Runājot par taviem skatuves tērpiem, tad par tiem gādā Agnese Narņicka un Ludmila Kruglika.

Nu Kruglika vairāk vai mazāk nē. (Rāda uz aksesuāru uz manekena.) Koncertā teiksim bija šis, bet tērpi, tēli- Narņicka.

Cik ilgst sadarbība un kāpēc tieši ar viņu?

Iznāca tā, ka es viņu pamanīju Riga Fashion Week un viņas skati, un man patika tas, kas tur ir, jo viņai tāds jauneklīgs, bet diezgan askētisks. Kā jau parasti kolekcijās tur nezin kas. A viņai tāds nēsājams, tieši stilīgas mantas. Man tas likās aktuāli, un viņai piedāvāju un viņa teica: "Jā, O.K." Man patīk tas, ko viņa dara, un viņai patīk tas, ko es daru. Tas arī ir tas vienojošais.

Klau, zināms, ka sabiedrībā pastāv t.s. baltās vārnas, cilvēki, kuri ģērbjas, uzvedas, domā ne tā, kā pieņemts. Kā, tavuprāt, šiem cilvēkiem dzīvot?

Es ar to esmu saskārusies visu savu dzīvi. Skolā vienmēr biju kaut kāda Agnese, tad aizgāju uz mazu liceju. Man bija ļoti grūti, jo biju pieradusi, ka apkārt paziņas un tā. Un tad es kaut kā tiku pamanīta, un tad zvanīja manai mammai, skolotāja sūdzējās, ka bērns lieto narkotikas, kas ar viņu ir? Man tajā brīdī nelikās, ka es daru kaut ko traku. Bet es tādu esmu dzirdējusi, ka tagad skolās tiešām narkotikas, tas jau tiešām par traku. Savā laikā skolā es neko tādu neatļāvos darīt, mēs bijām tādi traki, nevis tas, ka mēs gājām un lietojām, lai tādi paliktu. Vienmēr sanāca tā, ka bija kaut kādi domubiedri, kopā tusējām.

Bet, ja tā baltā vārna principā ir viens un ir grūti atrast domubiedrus?

Jā, es piekrītu. Jā, man arī pārsvarā bija tā, ka biju individuālitāte. Man nebija grupas efekts-ā, rekur manējais bariņš, un tu esi cits bariņš. Atceros, ka tusējos ar visiem- gan ar nūģīgajiem bija labs kontakts, ar zubrīšiem, gan ar džekiem. Man patika visi tie cilvēki. Es domāju nevajag ierakties sevī.

Kad pusgadu centos mācīt mūziku, klasē visi bērni normāli, bet ir tāds metālists, nu zin’ metālists (attēlo ieslēgtu sevī depresīvu būtni). Tas jau par traku. Man šķiet viņš sevi tā arī pozicionē, ka viņš grib būt baltā vārna. Un, ja sevi tā nopozicionē, tad momentā rodas konflikti ar hiphoperiem vai DJ Tiesto faniem. Es vienmēr esmu bijusi open-minded person, viss patika. Man šķiet nevajag būt aprobežotiem, tad vienmēr atradīsi sev kādus, ar kuriem jautri, ir kontakts. Vai arī māku runāt tikai latviski, tāpēc ienīstu krievus, tas jau arī pilnīgs absurds! Par to, ka tāda vēsturiskā situācija nav jau jāienīst un nav jātaisa problēmas.
Balta vārna ir mākslinieks I. Daksis, pilnīgi out of control, biju uz viņa koncertu un domāju- kur tādi rodas? Varbūt viņš savā sirdī jūtas vientuļš, jo, ja tu esi mākslinieks, tad bieži vien esi nesaprasts līdz galam. Tomēr komercija un mūzika un šovbizness, tur nekad nevar radīt mākslu tikai mākslai, jāmeklē kompromiss.

Tātad baltai vārnai jāpaliek tāda, kāda ir, bet jābūt tendētai uz saskarsmi?

Jā, jābūt atvērtai. Nedrīksti būt aprobežots un jo vairāk zināšanu gūsi, izglītības, valodas, ģimene, kas sniedz lielu ievirzi, tam visam ļoti liela nozīme. Ja burkāns ir saldākais, ko esi ēdis, tad man liekas, ka no aprobežotības rodas visas problēmas.

Kā baltai vārnai gūt pašpārliecību, neskatoties uz apkārtējo nosodījumu, nesapratni?

Man arī nebija viegli teiksim parādīties uz skatuves, kā es biju ieplānojusi, jo daudzi teica: "Nafig pārspīlēt? Agnese, es to nevilkšu! Šitā nevajag.." Bet es biju 100% pārliecināta par to, ko daru. 200% pārliecināta. Es zināju- ja es nedarīšu tā, tad nafig vispār kaut ko darīt, ko negribi? Nu labi, par to samaksā, bet ne man.

Par tiem nesaprastajiem jauniešiem- es saku- tā ir tā aprobežotība, jo vairāk zini, bet kāds kaut ko pārmet, bet tu jau zini 2 soļus uz priekšu, varbūt tas cilvēks tikai pēc 2 gadiem saskarsies ar informāciju, kas tev jau ir, var vienkārši pasmaidīt.

Es vados pēc filozofijas - kāpēc man būtu jādomā, ko par mani padomās cilvēks, kuru redzu 1. un pēdējo reizi mūžā? Varbūt 2. Kāpēc būtu jānoslogo savas smadzenes?

Jābūt ļoti pārliecinātam par sevi, maksimāli jāizglīto sevi jomā, kas interesē, tad arī problēmas atrisināsies, nebūsi nekāds baltais zvirbulis. Īstenībā mēs visi esat balti zvirbuļi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka es sapazinos ar šiem dizaineriem un viņi vispār traki cilvēki, katrs ar kaut ko savējo. Arī ārsti, tehniskie.. Mēs visi esam ar savām fiškām. Nav tāds jēdziens- baltais zvirbulis. Svarīgi ir, kā sevi pozicionē, cik pārliecināts esi, tas, manuprāt, ir vissvarīgākais. Pārliecība rodas no darba, ko sevī ieguldi. Cik nu es varētu ieteikt, man tikai 23 gadi, pati esmu stulba kaza. Mans brālis vispār ir citplanētietis, viņš spēlēja Pent-in-dreams. Bet vecāki nekad nav teikuši, ka viņš ir jocīgs, bet akceptēja, ka esam individualitātes ģimenē visi 3.

Kā, tavuprāt, var izkopt, un galvenais nepazaudēt savu stilu, īpaši neietekmēties no glancētiem žurnāliem?

Kā dziesmā- "don’t read beauty magazines, they make you feel ugly". Kas der visiem, neder man, kas der tev- neder man. Jāmēģina apsmadzeņot visu labāko, ko vari paņemt sev, neskriet pakaļ baram, saprast, ko gribi, priekš kam tas. Kā izkopt? Jānāk uz "Paviljonu"! (Latvijas modes dizaineru jaunatklātais veikals t/c Domina, kur Agnese piestrādā par pārdevēju- piez.) Man liekas, ka stils nāk ar laiku, mode mainās, bet pati radi sava stila iezīmes, galvenais būt saskaņā ar sevi un justies ērti.

Kā tev šķiet, vai ar savu vizuālo rādi piemēru jaunām grupām piedomāt pie skatuves tēlu?

Var jau kaut ko darīt. Man ļoti svarīgs ir vizuālais. Eju uz koncertu un vēlos ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt. Nu, ja es redzu, ka cilvēks vizuāli nesimpatizē, pat negribas uz viņu skatīties un tad arī klausīties. Tajā pat laikā ir grupas, kas spēlē baigo mūziku, un es nevaru iedomāties, ka viņi iznāks nenormāli krutos tērpos, baigi pucēsies un mēģinās šokēt. Ja esi džinsās un kreklā, tad jābūt messidžam, kāpēc tu tā dari. Man, protams, kā skatītājai interesē šovs.

Bet galvenais ir uzticēties sev!

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz interviju sarakstu