Un desertā garšīgas rotaslietas!

Divas jaunietes no Liepājas stāsta par vaļasprieku, kas viņas nodarbinājis jau no mazotnes līdz tagad galvaspilsētā patīkamu laika kavēkli māsas Zane Stocka un Ilze Šupstika pārvērtušas par biznesu, kas interneta plašumos veiksmīgi dreifē aptuveni mēnesi.

Tāpat māsas dalās pārdomās, kas glābs skaistumu.

Koko: Meitenes no Liepājas, bet izlēmāt vairīties no dzīvesvietas uzspiestā "štampa" par muzicēšanu. Kā radās ideja par "stocksisters"? Un kāpēc tieši brošas?

I. Š.: Cik sevi atceros, vienmēr kaut ko veidoju un taisīju (rotas), šuvu drēbes, veidoju aksesuārus. Vēlāk iestājos Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, lai studētu datordizainu, tad arī sāku nodarboties ar reklāmu un interjeru, taču mana sirdslieta joprojām ir aksesuāri, jo īpaši brošas, arī savā bakalaura darbā veidoju rotas lietu kolekciju.

Z.S.: Kopš bērnības jau ir šis tas rokām taisīts: rotaļām, piemēram, kases aparāts no šokolādes konfekšu asorti kastes līdz pērlīšu vēršanai - krellēm. Liepājā mācījos bērnu mākslas skolā 4 gadus, tur šo to piņķerējot un veidot vēlāk gribējās arī kaut ko sev pagatavot...
Ideja par ''stocksisters'' - kaut kur jau tas viss kādam ir arī jāredz.

I. Š.: Parasti visas rotu skices top galvā, tad uz papīra lapas, jo bieži vien to ir pārāk daudz, bet arī datorā tiek veidots dizains rotām, kas tiek apdrukātas, šādi arī pielietoju savas grafiskās zināšanas.

Koko: Cik noprotu, tad Ilze bija lielais iniciators?

Z.S.: Nu jā, patiesībā Ilze bija tā mākslinieka roka, kas iesāka šo ideju un realizēja sākumā. Es redzēju kā un ko viņa dara un vienu vakaru abas sākām šūdināt un taisīt rotas. Viena otrai kaut ko iesakot, jautājot un palīdzot!

I.Š.: Patiesībā vienmēr šujot sev kleitas, citas drēbes, aksesuārus, veidojot brošas, auskarus un krelles, vienmēr ir bijis kāds, kuram vajag tieši to pašu, vai ko līdzīgu, tā arī, kad veidoju modeļus savām kleitām, radās arī meitenes, kuras vēlējās, lai arī viņām uzšuj kādu interesantu kleitu, līdzīgi tagad ar brošām.

I.Š.: Zanei ir vairāk tādas organizatora spējas, tāpēc arī pēc viņas iniciatīvas, es izveidoju mūsu blogu stocksisters, taču šis ir tikai pagaidām vienīgais blogs, ir padomā arī citi.

Koko: Sanāk, jums jau ir pastāvīgie klienti?

Z.S.: Klienti patstāvīgi - grūti spriest, jo tad viņam ir jābūt krietni uzticīgam tikai, tā teikt, mūsu veidotajam, taisītajam. Ir tā, ka ir cilvēki, kuri jā - iegādājas no mums šīs lietas, taču nav tā, ka viņi regulāri cenšas no katra jaunuma ko nopirkt! Klientu loks vēl tikai veidojas! Un arī mājaslapa darbojas neilgi, kā arī ideja ir ''svaiga''.

I.Š.: Protams, iegādājoties vienu lietu, gribas nākošo, taču priecē arī cilvēki, kuri par mums uzzina no mūsu draugiem un paziņām, ir cilvēki, kuri grib to pašu, ko draugam, bet lielāku vai citādās krāsās.

Z.S.: Labākā reklāma taču ir no cilvēka cilvēkam!!!

Koko: Bet ka jūs vispār uztverat to, ko darat - tas ir bizness, radoša izklaide? Un kā jūs sevi pozicionējat - radoša apvienība, komersantes vai kas cits?

Z. S.: Tagad tas ir sākums iespējams kam nopietnākam! Radot ideju dzīvajā ir forša sajūta, ka ir kaut kas, kas nav vēl nevienam.

I.Š.: Šobrīd tas noteikti nav bizness, vaļasprieks.

Z.S.: Vaļasprieks, kas priecē arī citus! Un lieliska dāvana svētkos!

I.Š: Liela mīlestība pret to, ko darām. Nākotnē varētu būt arī radošā apvienība

I.Š.: šobrīd Latvijā cilvēki lēnām sāk apjaust, ka roku darbs var būt arī stilīgs, interesants, kvalitatīvs, tomēr vairums tomēr iegādājas masu produkciju.

Runājot par mūsu darinājumiem - cenas ir diezgan demokrātiskas, lai cilvēki mūs iepazīstu un novērtētu.

Koko: Skaidrs. Pāriesim pie nākamā jautājuma. Atskatoties uz tendencēm rotu pasaulē, tad pirms kāda laiciņa sāka dominēt pašdarinātas rotas. No sākuma krelles, tad sākās "pērļošanas bums". Kā jūs domājat, kādi iemesli tam varētu būt?

I.Š.: Varbūt tāpēc, ka ir pieejami materiāli rotu veidošanai, vismaz noteikti daudz pieejamāki kā kādreiz.

Z.S.: Daļēji jau tas, ka cilvēki radoši izpaužas.

I.Š.: Vienā eksemplārā radīta lieta maksā dārgāk kā 1000 eksemplāros radīta, roku darbs ir vērtīgāks.

Koko: Domāju jābūt arī sava veida drosmei nebaidīties atklāt savu "ne-tādu-kā-visību", uzmeistarojot kaut ko, lai ari varbūt no sākuma nemākulīgi un atļauties to uzvilkt.

I.Š.: Tieši tā, man patīk, ja citiem radītās lietas patīk viņiem, taču sev radītās lietas ir svarīgi ,lai patiktu man, un, protams, liels prieks, ja patīk citiem.

I.Š.: Parasti visu veidoto "atrādu māsai", tad arī novērtējam izvērtējam, pārrunājam dizainu, materiālus utt..

Z.S. Līdz pat sīkākajai niansei!

I.Š.: jo viens sīkums var visu sabojāt.

Koko: Tāds radošais tandēms bez strikta darba dalījuma?

Z.S.: Vairāk jau jā!

I.Š.: Patiešām visas nianses tiek pārrunātas, veidojas darbietilpīgs process.

Z.S.: Viena otras darbu mēdzam papildināt, ja ne ķeroties klāt ar adatu vai zīmuli, tad idejiski - noteikti!

Koko: Nu kā jau māsas!

I.Š.: Es vairāk realizēju idejas, veidoju arī vizītkartes, darbojos blogā, Zane dibina kontaktus un virza.

Z.S.: Šim tam arī radoši pielieku savu roku - veidojot un šujot vai taisot, taču manas mācības LU prasa arī savu laiku, līdz ar to adatu rokās paņemt sanāk retāk nekā Ilzei. Taču šīs vasaras pēdējos mēnešus ceru nopietni ķerties klāt radīšanai! Lai pašai prieks!

I.Š.: Esam kritiskas viena pret otras darbu un piesienamies detaļām, bet no tā nerodas strīdi, tas ir pašsaprotami,jo gribas, lai arī rotas valkātājs nevarētu sevis izvēlētai rotai piesieties. Nereti prasu sava vīra viedokli, bet ne vienmēr ņemu vērā! (Smejas)

Koko: Līdzīgi, kā pajautā sievietes viedokli un izdari pavisam pretējo!

Z.S.: Mamma par daudz ko "šķauda", bet beigās ir atzinības no citiem, un vēlāk mamma pasaka: "Jā, tā neko - smuki jau, jā! "

Koko: Veidojot savus darbiņus, kādus materiālus vai kā attēlojumu jūs noteikti neatļautos izmantot?

I.Š.: Patiesībā... uj... (aizdomājas)

Z.S.: Dzīvnieku ādu.

I.Š.: Patiesībā nekam nesaku nē, liela nozīme ir tam, kā ideja tiek izpausta, nevaru tā pateikt, ko neattēlotu uz savām brošām.

Z.S.: Taču, ja ir lieliska ideja, tad attēlojums var būt dažnedažāds! Ja lieliski izskatās, tad kāpēc gan ne?

Koko: Bet kā jūs iztēlojaties personu, kam domātas vai kas labprāt izmantotu jūsu rotas?

Z.S.: Vecumam, vizuālajam izskatam nav ierobežojuma!

I.Š: Mūsu rotu valkātāja - dāmīte, kurai patīk pucēties.

Koko: Tomēr šāda tāda nevienprātība jūsu uzskatos…

Z.S.: Dāmīte jau var būt arī 4 gadu vecumā, kā arī 65 gadu vecumā! Liekas, ka nebūs vis nevienprātība!

Koko: Jā, patiesi, kā to uztver! Bet vai nav iezagusies doma par aksesuāriem vīriešiem?

Z.S.: Bija doma par aksesuāriem bērniem, bet vīriešiem - nē, vēl nav gan!

I.Š.: Vīrieši ir visai atturīgi pret aksesuāriem.

Koko: Vēl viens jautājums par nākotnes iecerēm. Skatos jums tagad no brošām sāk attīstīties plašāks piedāvājums - krelles, auskari... Varbūt nākotnē no jums varēs sagaidīt ari somiņas, cepurītes kaut ko tamlīdzīgu?

I.Š.: Cepures ir viena no lietām, kas noteikti nodarbina Zanes prātu un arī manējo. Tīri radoši, cepures un dažādi galvas aksesuāri - ļoti iespējams…

Z.S.: Par galvas aksesuāriem - jā, varētu arī būt! :)

I.Š.: Somas esmu veidojusi, lai arī viena no manām vājībām ir somas, tās tuvākajā nākotnē plānotas nav.

Koko: Hm.. kā tā? Tas, kas patīk pašai, to arī gribas veidot, kā jūs minējāt. Vai ar realizēšanu nav tik viegli?

Z.S.: Vairāk jau tā arī varētu būt, jo tad rodas tas prieks un lieliska ideja, kā arī vairāk ieguldīts laika jau tiek tam, kas patīk!

I.Š.: Varbūt šodien prātā ienāks kāda lieliska somas skice.

Z.S.: Varbūt arī nē... (smejas)

Koko: Bieži ir tā, ka autors savos darbos "ieliek" sevi. Cik daudz jūsu darbos esat jūs pašas, cik - piedomāts par klientu?

Z.S.: Viscaur esam mēs pašas. Katrā darbā ir tā gaumes sajūta, ko izjūtam pašas sevī.

I.Š.: Ir ļoti daudz ideju, piemēram, man ļoti gribētos veidot kurpes, arī restaurēt un veidot mēbeles. Maz lietu, ko negribētos pamēģināt.

Z.S.: Tās jau ir idejas, kuras, lai realizētu, vajag ļoti daudz laika un spēcīgu apņēmību. Visi darbi prasa laiku. Taču ik dienas ir kāds pienākums, kā dēļ adata un papīra lapa ir jāatliek malā.

Koko: Tātad varētu teikt, ka jūsu mīļākie motīvi atklājas tieši jūsu darbos?

Z.S.: Varētu vilkt kādas paralēles, jā, bet ne vienmēr!

I.Š.: Visādi romantiski motīvi, sievišķīgi, ziedi. Man mājās vienmēr pa rokai ir klade, kurā skicēju savas idejas, lai neaizmirstas.

Koko: Nevaru nepajautāt par jūsu bloga sākumu, kur minat, ka jūsu mērķis nav izraisīt oniomāniju (uzmācīgu vēlmi iepirkties), tātad jūs paredzējāt, ka produkcija izraisīs interesi?

Z.S.: No draudzeņu - paziņu loka radās interese, kad pašas sev kaut ko bijām uztaisījušas un sevi "izrotājušas". Dāmām bija vēlme, lai arī tādu uztaisa viņām utt.. Līdz beidzot, kāpēc ne - kāpēc gan nevarētu taisīt, lai ir arī citiem, bet ne kvantitātei!

I.Š.: Kvantitāte noteikti nav mūsu mērķis.

Koko: Varētu secināt, ka tā oniomānija piepīta tā teikt "prikolam"?

I.Š.: Varbūt tāpēc, ka Zane nopirka svešvārdu vārdnīcu nesen (smejas).

Z.S.: Tas jau ir blogs - kurā ir ne tikai bildes ar uztaisīto, bet arī šis tas pierakstīts klāt - kā komentārs, jo teiktais (šajā gadījumā rakstītais) rada personīgāku un lielāku interesi citiem!Tā ir mūsu attieksme pret cilvēkiem, kuriem interesē tas, ko radam.

Koko: Bet, ja kāds prasa padomu, kā pagatavot pašam līdzīgu mantu, jūs sakāt vai neizpaužat firmas noslēpumu?

Z.S.: Neviens nav vēl prasījis! Un katra recepte taču ir sava veida noslēpums... Cilvēki nevis prasa kā to taisa, bet vai to var iegūt savā īpašumā!

I.Š.: Man ir jautājuši, tomēr ir lietas, ko neizpaužu. Pat galvenos norādījumus, kas arī ir darba noslēpums.

Koko: Taču pensijā esot "lielām stārēm" domāju jūsu fanu pulciņš labprāt pirktu arī receptes…

Z.S.: Mūsdienās cilvēki dalās diva veida kategorijās: aizņemti un slinki! Tu droši vien jautāsi - pie kuras piederam mēs: pie aizņemti slinkajiem... Bet mazāk pie slinkajiem.

Koko: Vai ir īstenojusies ideja par tirdziņu Vecrīga?

Z.S.: Jā - sadarbojāmies ar vienu meiteni, kura realizēja ideju par tirdziņu Vecrīgā, tirgojot dažādus rokdarbus. Arī par galerijām esam domājušas, un šinī vasarā realizēsimies!

Koko: Izskatās, ka plāni grandiozi!

I.Š.: Varbūt ne grandiozi, bet domājam, kā mūsu darbiņus padarīt pieejamus tiem, kuriem tas interesē.

Koko: Vai teiksim vienā no radošākajām - "Istaba" stocksisters arī var atrast?

Z.S.: Nē, pašlaik vēl nē. Galerijā "Istaba" ir sava politika, kura iespējams mums vēl nav pilnībā pieņemama! Labāk jau ir pašam "uz sevi" darboties.

Koko: Bet kā jūs ikdienā realizējat produkciju- pircēji ar jums sazinās, un jūs sarunājat  tikšanos?

Z.S.:Caur paziņu paziņām, draugu paziņām - norunājam tikšanos, lai lietiņu nogādātu saimniekam. Bet vispirms, protams, ir sazināšanās process.

Koko: Bet principā - stocksisters- "māsu krājumi", ja pareizi saprotu?

Z.S.: Latviskais tulkojums varētu būt skaidrojams ar to, ka tas ir mūsu divu māsu radošā izpausme, tāpēc arī stock un sisters!

Koko: Un stock "māsas" nav pazīstamā stock "vīra" radošā filiāle?
Z.S.: Nē! Un nebūs gan! (smejas)

Koko: Labi beigsim diskusiju ar mazliet filozofiskas dabas jautājumu. Atskatoties uz pasaulē un Latvijā daudzkārt maltajām problēmām, mazliet apokaliptiski un baisi, - ir slavens teiciens, ka pasauli glābs skaistums, bet, ja pasaulei draudēs briesmas, kas glābs skaistumu?

I.Š.: Kalvītis! (Abas smejas) Nē, diez vai viņš.

I.Š.: Leduslaikmets visu sasaldēs un vajadzīgā brīdī atkusīs atkal viss skaistais, lai to novērtētu pa jaunam.

Z.S.: Nekas nav mūžīgs - varbūt tad arī būs tas, ka skaistumu tad neglābs neviens un nekas!

Koko: Beigsim sarunu uz neviennozīmīgas nots, jo iespējams ne mums zināt, ka notiks pēc tūkstoš gadiem. Milzīgs gracias, ka piekritāt sarunai!

Z.S.: Paldies par sadarbību! Visu jauku!

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

2 komentāri

Komentēšana pieejama visiem.

dzēsts lietotājs, 13.07.2009. 06:46:52

Komentāra reitings: 4.304

diemžēl nekā oriģināla

Edite (eupeinbox.lv), 17.07.2009. 11:11:32 (ip:92.49.23.218)

Komentāra reitings: 0

Malachi, meitenes! Lai jums veicas!

uz interviju sarakstu