Otrā vizīte pie stilistes

Iepriekš rakstīju par pirmo vizīti pie stilistes, kur izstāstīju savas vēlmes. Otrajā- tika plānota praktiska darbošanās, proti, drēbju laikošana. Un par to tad stāsts!

Jāsaka, ka man sanāca kavēt tikšanos sastrēgumu dēļ, taču neskatoties, ka atstāju stilistei kontakttālruni, viņa neiedomājās sazvanīt mani, un jau grasījās doties prom. "Hei, un kur tad lojalitāte, tolerance pret klientu, augstais apkalpošanas līmenis?" iešāvās man prātā. Viņa, pilnīgi noskaitusies, ka būs jāvelta man viņas dārgais laiks. Tālāk sekoja skeptiskais un neticīgais, vai es TIEŠĀM vēlos ko pirkt? (lasi - "Vai man vispār ir jēga te ar tevi ņemties? Es gribu doties mājās.") Izbrīnam, mijoties ar smiekliem, sparīgi māju ar galvu. Iesākums intriģējošs, bet radās sajūta, ka atrodos ballītē ar neprofesionāliem aktieriem. Mani, protams, ieskaitot.

"Smagā darba" nojautās stiliste sāka kaut ko vārsmot par to, ka īsti neko nav sagatavojusi no drēbēm, jo nav sapratusi, ko es vēlos. Tad ta brīnums - pēc pāris minūšu dzirdētā apģērbt cilvēku ar eklektisku jeb miksētu garderobi! Turklāt - "dūdiņ, vai tik tas nav tavs darbs: apkalpot, palīdzēt un piedāvāt? Turklāt es taču esmu potenciālā kliente! Vai tiešām man NEKO "neiesmērēs"?

Lai arī es paturēju prātā viņās vārdus no pirmās tikšanās: "nu, sakiet, ko jums no manis vajag... mērat apģērbu un tad pērkat vai nē". Gāju, lai uzzinātu "savas" krāsas, garumus un fasonus. Nu kaut vai joka pēc!

Stilistei vislielākās grūtības sagādāja mana tipa noteikšana. Sākumā es biju rudens, jo viņa mani "redzēja" oranžos, sarkanos, sūnu zaļos toņos (mani asinsvadi tuvu ādai un zaļās acis protestēja). Tad es biju ziemas paveids, lai arī neesmu brunete ar bālu ādu.

Tālāk sekoja ne mazāk grandiozi atklājumi kā, ka melnas zeķubikses un melnas kurpes vizuāli pagarina kājas, tas pats ar taisna silueta drēbēm. Par svārku optimālo garumu izvēlēts "līdz celim"- kur nu bez klasikas! Arī ieteikums par šaļļu izmantošanu bija nevietā, jo mana kolekcijai vairs nav kur plesties.

Pastaigājoties pa veikalu ar mērķi atrast to, pie kā kavētos skatiens, stiliste bez maz vai čīkstēja, ka nav nekā man piemērota - viss pārāk "tantisks". Izstaigājot apģērbu džungļus, izkristalizējās arī mana vīzija - vēlos ko neparastu - ārpus tumšām drēbēm un košiem akcentiem, bet tieši tas, ko stiliste man piedāvāja - jau eksistēja manā garderobē. Pēc viņas vārdiem - varbūt tas arī ir labākais, pie kā būtu jāpieturas. Fināla akords - atgādinājums par mazo melno kleitiņu (MMK), kas manā skatījumā bija banāla klasiskas citēšana, kas izraisīja manī vemšanas refleksus, atminoties MMK skaitu manā garderobē apvienojumā ar tēla veidotājas progresīviem padomiem. Jutos pilnīgi neērti, ka sākotnēji kā man likās kompetentam cilvēkam arī vaicāju, kāds matu griezums derētu manas sejas formai. Tikpat samulsusi kā es, viņa centās ķepuroties līdz rāva vaļā: "Tad jau jums vajag iet, kur uz visu smalki izmērīs. Es jau tā..."

Ejot prom, jutos vīlusies, ka nesaņēmu gaidīto nedz attieksmē, nedz apģērbu piedāvājumā, pārsteigta par notikušo un apstulbināta, ka "stilistes" mēdz slēpties aiz "personālā šopera"* izkārtnes. Uz mēles bija tikai "mnjāāāā", bet prātā grozījās pāris neatbildēti jautājumi un atziņas:

• No kurienes tādi speciālisti rodas, kuri 1) slēpjas aiz populāras profesijas nosaukuma, bet 2) bārsta banālas patiesības un principā neorientējas modes pamatjautājumos?
• Kā šāds "specs" par savu unikālo darbu vēl saņem naudu?
• Vai attieksme pret klientu nav kā pret vislielāko dārgumu?
• Vai bezmaksas siers patiešām ir tikai peļu slazdā?
• Pat vislielākās aplamības, kas teiktas pašpārliecināti, tiek sauktas par personīgo viedokli. Nesanāk? Jāliek lietā aktiermeistarība.

* profesija, kurā aizņemtiem cilvēkiem sagādā viņu mērķiem/ statusam/ modes tendencēm atbilstošu apģērbu par atlīdzību.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu