Modes blogeris- kas tas par zvēru?

Ko tur liegties- latviešu modes blogeri nav unikāla parādība kā ziemeļblāzma vai saules aptumsums. Nu jau popularitāti ieguvušie Maija un Deniss jeb kā viņi sevi piesaka savā blogā- Girl un Boy, stāsta par savu sirdslietu un arī komentē latviešu modes dizaineru veikumus.

- Runājot par jūsu blogu- jums tas ir hobijs, izklaide, saistīts ar darbu?
D.: Ar darbu tas pavisam nav saistīts.
M.: Vienīgi mūsu darbs saistīts ar modes industriju, mums abiem tā ir tuva vēl pirms sākām strādāt. Tad- izklaide, hobijs.
D.: Sanāca, ka mums bija samērā daudz brīva laika un mēs izdomājām, ka mums vajag veidot blogu par modi.
M.: Un Latvijā arī nekā tāda specializēta nebija ko palasīt, kas notiek. Žurnālos rāda vairāk kādas slavenības atnākšanu, bet nerunā, piemēram, kādas bijušas kolekcijas. Mums likās, ka mums ir ko teikt un mēs to varam pateikt.
- Jau pagājis pusgads kopš jūs sākāt blogot. Kā vērtējat blogosfēru Latvijā?
D.: Es varu patiesi pateikt, ka mēs esam trendsetteri (smejas). Mēs sākām rakstīt angļu valodā, tas skaidrojams ar to, ka mūsu misija ir popularizēt Latvijas dizainerus ārpus Latvijas, tādēļ loģiska izvēle- rakstīt angliski.
- Vai jums ir sekotāji arī ārzemēs?
M.: Jā, mums pat ir tādi cilvēki, kuri raksta un prasa, piemēram, "es rakstu bakalaura darbu par Austrumeiropas modi 90-tajos, vai varat palīdzēt un atsūtīt kaut ko?" Vai "meklēju dizainerus, kas tieši nodarbojas ar adījumiem Latvijā". Principā tāda informācija nav pieejama internetā, vienīgi angļu valodā, tāpēc mūs šādā veidā ir sameklējuši vairāki cilvēki.
- Cik liela vispār ir jūsu bloga statistika?
D: Aptuveni trīssimts dienā.
M.: Man šķiet tas arī no pasākumiem atkarīgs, jo vairāk kaut ko iepostojuši- jo lielāka.
Forši, ka mums arī ir pastāvīgie lasītāji, viņi visu laiku atgriežas, var vairākas reizes dienā čekot saitu, nevis tādi, kas apskatās bildes un viss.
D.: Mēs neuzstādam mērķi, kļūt par super-duper blogu, mums ir citi uzdevumi.
M.: Un nevis, lai izrādītu sevi, bet tā- informatīvi rakstīt.
- Kā jūs redzat personu, kurai rakstāt? Kam un kādēļ?
M.: Pirmkārt, tas ir kā atskats, varam salīdzināt paši savus viedokļus, varam ilgi diskutēt, bet beigās kādi secinājumi mums būs. Manuprāt, tas ir tādiem cilvēkiem, kas netiek uz Rīgas Modes nedēļu. Mums ir labi tas, ka varam nebaidīties no sava viedokļa, ko teikt, mums nav jāiegūst draugi.
- Arī neatkarīgi no kāda medija politikas, ja tādā jūs darbotos.
M.: Tieši tā. Un arī Latvijas modes industrija tomēr ir mazliet tāda drāma pasaule, viens ar otru strīdas, mums tajā nav jāiesaistās. Mēs sakām savu viedokli, bet tajā pat laikā mēs nepretendējam būt par nenormālajiem kritiķiem un analītiķiem.
D.: Un arī ir tik maz informācijas par mūsu latviešu dizaineriem, mēs cenšamies vismaz to ielikt tīmeklī, lai informācija būtu pieejama.
M.: Tieši tā. Ja iegūglē "Latvian designers", es nezinu, ko tur izmet ārā… Stuff’ n’ style blog! (smaida).
D.: Un vispār mums [ latviešiem- piez.] ir ko rādīt un ko lepoties. Ir kvalitatīvi dizaineri.
- Es zinu, ka jūs biedrojaties ar tādiem žurnāliem kā Люблю, Суббота, ЖЗЛ. Kā jums notiek komunikācija?
D.: Viņi vienkārši mūs mīl! (Abi smejas).
M.: Vispār mēs nebiedrojamies.
- Bet kaut kā viņi iegūst informāciju, ka tādi blogeri pastāv un lūdz jūs kā ekspertus kaut ko komentēt!
M.: Es pat nezinu, kurā brīdī kaut kas notika, ka mūs nobildēja.
D.: Nē nu, mēs taču apmeklējam vienus un tos pašus pasākumus, laikam pamanīja…
M.: Kādā brīdī viņus sāka interesēt, kas tad tu esi, ko dari?
D.: Tas tā ir, pasaule ir tik maza…Bet pēdējā laikā interese par mūsu blogu palielinājās.
- Varbūt tas tieši pateicoties publikācijām ārpusē?
(Abi piekrītoši māj).
M.: Bet mēs jau tam īpaši nepretojamies, tas nāk tikai par labu blogam! (Smejas).
- Vai neesat apsvēruši ideju pelnīt ar blogu kā to dara ārzemju blogeri?
M.: Var jau par to domāt, bet Latvijā, manuprāt, blogu industriju neuztver tik nopietni kā patstāvīgu mediju. Bet ceru, ka mēs būsim tie, kas to pacels.
D.: Ja būs tādi piedāvājumi, mēs to noteikti izmantosim, tas palīdzēs veidot mūsu materiālus interesantākus.
M.: Domāju- tā ir industrija, kas vēl augs. Cilvēki vairāk uzticas personīgam viedoklim, nevis, ko žurnāla redaktors izrediģējis.
D.: Un vēl mēs cenšamies būt vieni no pirmajiem, kas kaut ko ieposto par notikušu pasākumu. Protams, ir blogeri, kas reizēm ir ātrāki par mums, bet atšķirība ir tāda, ka ir blogeri- žurnālisti, un ir grūti saprast, kur beidzas darbs un kur sākas privāts blogs? Un ir pilna laika blogeri, kuriem ko citu darīt, kā blogot. Un vēl- mums nav fotogrāfu!
M.: Mums pašiem jāpaspēj apskatīt kolekcijas, sabildēt, ietvītot, tāpēc ir tik interesanti, ka mēs zinām no A līdz Z.
D.: Un vēl- kad skaties tiešajā modes skati un nepatīk kolekcija, bet, piem., nebija laika iepostot, skaties bildes nākošajā dienā, un tās izskatās ļoti labi, tāds fenomens! Bet atceries, ka nepatika, bet tad nezini, ko rakstīt?
- Kā vispār gūstat informāciju par pasākumiem?
M.: Strādājam modes industrijā plus mīnus 5 gadus, tā informācija ir apkārt un to vienkārši nevar palaist garām.
- Kā ir ar iespējām apmeklēt modes pasākumus ārzemēs?
D.: O! Īstenībā mēs gribējām aizbraukt uz Kopenhāgenas modes nedēļu, bet pagājušajā gadā viņi neakreditēja modes blogerus, viņi ieteica vienu shēmu, bet tas bija pārāk sarežģīti. Tur blogeri ir ļoti ietekmīgi, un tas bija pārsteigums, ka viņi tā attiecas pret blogeriem.
- Vai jums blogojot ir kādi principi, ko ievērojat?
D.: Jā! Mēs nerakstam par mūsu klientiem. Protams, visi fakti ir pārbaudīti, mēs nemelojam.
M.: Mēs arī nebaumojam. Mēs negribam izplatīt to, ko cilvēki mums stāsta, nevēlamies būt kāda pusē.
D.: Mēs neliekam neglītas bildes.(Smejas).
- Runājot par fotogrāfijām, tad pazīstamā rakstniece Sūzena Sontāga apgalvo, ka fotogrāfija ir kā apliecinošs dokuments- nofotografējos uz pieminekļa fona- lūk, es tur biju. Cik nozīmīgs vizuālais jūsu blogā?
M.: Fotogrāfija ir ļoti nozīmīga blogam, pirmkārt, psiholoģiski, nevar visu laiku lasīt tekstu. Ja ir bilde-teksts-bilde-teksts, tad cilvēks lasīs. Mums ir "person at stuff ’n’style" lapiņa, un var redzēt, ka to bildi neesam nekur nozaguši.
D.: Nu un tagad jau cilvēkiem ļoti patīk, baigā atrakcija sanāk.
M.: Tā ir mūsu bloga zīmīgā lieta.
- Vērojot, ka pasaulē aizvien vairāk ir modes blogu, ar ko tieši jūsu ir atšķirīgs vai inovatīvs?
D.: Mēs esam divi, cenšamies vienu pasākumu apskatīt no divām pusēm. Cenšamies rakstīt par Latvijas notikumiem par modi un stilu.
M.: Kaut arī drīz būs vasara, notikumu vakuums, tad arī būs jāizdomā, ko rakstīt.
D.: Bet mums ir viena ļoti laba ideja, bet par to nestāstīsim, konkurence ir liela! (Smejas)
- Tā ka neteiksiet, bet būs jāseko jaunumiem blogā! Bet ar ko saistīts?
D.: Tas būs saistīts ar modes latviešu modes dizaineru virzīšanu. Teikšu vēlreiz, mums ir ko rādīt pasaulei un ir tik žēl, ka cilvēkiem trūkst bišķi finanšu, vēlamies informatīvi palīdzēt. Gribas lepoties ar kaut ko, ne tikai rupjmaizi un dainām, bet arī ar dizainu.
- Ko jūs varētu īpaši izcelt?
M.: Rīgas modes nedēļas laikā bija mūsu ballīte, kur bija QooQoo brends, ar kuru mēs sadarbojāmies.
D.: Tas principā ir viens no retajiem Latvijas zīmoliem, kur nepārdod par 300- 400 latiem kādus dīvainus izstrādājumus, kurus nevar saprast, kā vilkt. Šis brendam ir arī normālas cenās. Vēl arī tāds Stanislavs Katz, kurš taisa mēbeles un interjerus. Man šķiet, ka Latvijā par viņu maz zina, bet ārzemēs viņam ir ļoti laba publicitāte un viņš piedalās dažādos konkursos. Viņam ir kaut kas vērtīgs un unikāls.
M.: Man šķiet, ka pie mums cilvēki neinteresējas par tādām lietām. Kaut, ja dizains ir super labs, cilvēkiem tāda padomju domāšana, ka gribas kaut ko importa.
- Māksla ir elitāra…
M.: Jā, ja paskatās, piem., latviešu modes dizaineru preces- 400 lati par svārkiem, var jau nopirkt, bet vai ir vērts? Vai dizaineris vēlas radīt savai tautai iespaidu, ka māksla ir kaut kas šausmīgi elitārs, ja lielākā daļa to nevar atļauties? Tāpēc dizaineriem būtu jāpārskata tas, ko viņi dara.
D.: Vai arī grib visu uzreiz, bet tas nekad nebūs. Cilvēki vēl neredz pievienoto vērtību, par ko jāmaksā.
M.: Var arī aiziet pie šuvējas un uzšūt kaut ko līdzīgu…
- Kā, jūsuprāt, varētu mainīt esošo situāciju?
M.: Man liekas veiksmīgas bija latviešu dizaineru dienas Stockmann- vari apskatīt un piemērīt, nav jāiet uz kaut kādu saloniņu, kur bail ieiet, bet tur bija latviešu dizaineri vienuviet.
D.: Tikai pēdējā laikā parādās dizaineri, kuri piedāvā kaut ko pietuvinātu dzīvei. Un cenas ir pieejamas, manuprāt, ar to arī jāsāk.
- Mazliet atslēdzoties no problemātiskiem jautājumiem šajā jomā, kādas 2 slavenības- vīrieti un sievieti- jūs aicinātu uz savu sapņu ballīti?
(Seko ilga pauze)
D.: Atkarīgs, kāda ballīte. Es piemēram labprāt tusētos ar Lindsiju Loenu, jo viņa māk to darīt! (Smejas)
- Es pieļauju, ka skaļa un jautra ballīte..
M.: Jābūt kādam party people…Piemēram, Lagerfeldu neaicinātu, jo viņš nav party (smejas)
D.: Bryanboy un Tavi Gevinson! [ pasaulslaveni jaunieši blogeri- piez.] (histēriski smejas) Es labprāt redzētu modeli Vilu Čālkeru. Kāds no Sašas Barona Koena tēliem un Lindsija Loena!
- Un kādu tieši jūs iztēlojaties šo pasākumu?
M.: Kaut ko psihodēliski krāsainu, disko, varētu ar skrituļslidām braukt.
D.: Un lētu tehno!
M.: Kaut ko tādu, uz ko parasti skatās "ak, šausmas, cik briesmīgi!"
D.: Un lētu šmigu, crazy kokteiļus. Tas būtu jautri.
- Lai izdodas kaut ko tādu īstenot dzīvē!

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz interviju sarakstu