Paldies! ;)

Vairu Vīķi-Freibergu, toreiz Latvijas Institūta direktori, par prezidenti uz četriem gadiem 1999. gada 17. jūnijā ievēlēja Latvijas Republikas Saeima, vēlāk, 2003. gadā Saeima viņas pilnvaras pagarināja arī uz otro termiņu, kas noslēdzas 2007. gada 7. jūlijā.

Vīķe-Freiberga bija otrā Latvijas atjaunotās republikas prezidente, kura pārņēma pilnvaras no sava priekšteča Gunta Ulmaņa.

Laiks, kuru mēs pavadījām kopā ar prezidenti paliks atmiņā, kā ļoti interesants un savā ziņā arī garš un sarežģīts, taču skaists posms valsts dzīvē. 1999. gadā atjaunotajai Latvijas Republikai bija tikai astoņi gadi, kas valstij ir ļoti maz. Mēs visi mācījāmies, ko nozīmē dzīvot demokrātijā, mācījāmies, kas ir tirgus ekonomika, mācījāmies būt saimnieki savā valstī. Šobrīd mēs turpinām šo ceļu un tas, cik ātri un tālu mēs tiksim, ir atkarīgs tikai no mums pašiem.

Arī no prezidenta viedokļa šis laiks bija ļoti sarežģīts, jo Latvijai bija jāattīstās un jāsasniedz jau nospraustie mērķi – iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Kopā mēs to sasniedzām. Protams, kā jau katrā procesā, arī šajā ir savi ieguvēji un zaudētāji, taču vislielākie ieguvēji esam mēs – jaunieši. Kādēļ? Tādēļ, ka mums tiek dotas iespējas mācīties un strādāt visā Eiropā, veidot tur savus uzņēmumus, atrast draugus, un, pats galvenais, brīvi ceļot. Atcerieties, ko kādreiz nozīmēja gaidīt garajā rindā pie „Eiropas vārtiem” – Polijas-Vācijas robežas?

Būt prezidentam Latvijā nav viegli. Gan tādēļ, ka Saeimas deputāti un Ministru Kabineta locekļi bieži vien iekļūst dažādos skandālos, kas šūpo politisko situāciju valstī, gan tādēļ, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju mīl vairāk kritizēt un čīkstēt nekā darīt, taču, ja čīkstēs visa valsts, tā nekur tālu netiks, tāpēc ir jāatrodas kādam, kas saliedē tautu, spēj uz to nedusmoties un pieņemt, iespējams, nepopulārus, bet vajadzīgus lēmumus. Ir vajadzīgs cilvēks, kurš nebaidās būt pret dažādiem politiķu konfliktiem un saglabāt neitrālu, valstisku pozīciju. Vaira Vīķe-Freiberga bija un ir šāds cilvēks.

Atmiņā paliks arī prezidentes smaids, kas viņu pavadīja klātesot tautai nozīmīgos notikumos – Dziesmusvētkos, hokeja čempionātā, „Prāta vētras” koncertā un daudz kur citur, tur, kur bijām mēs visi. Likās, ka viņa ir daļa no mums, jo ne reizi neizskatījās, ka viņa kādu pasākumu apmeklētu tikai pienākuma pēc, Vaira bija un paliks mums tāda kā laba krustmāte, kas dzīvo kaut kur citur, bet gandrīz atrod laiku atbraukt uz dzimšanas dienu vai kādu citu ģimenisku pasākumu... :)