Pārmaiņu vārti

Gubernatora rīcība bija pretrunā ar Augstākās tiesas 1954. gada lēmumu lietā «Brauns pret (Topekas) Skolu valdi», kurā bija sacīts, ka melnādainiem skolēniem ir tiesības apmeklēt integrētās skolas. Tajā pašā pēcpusdienā federālais tiesnesis pavēlēja Fobusam ļaut melnādainajiem skolēniem apmeklēt baltādaino skolu.

Nākamajā dienā, kad piecpadsmitgadīgā Elizabete Ekforda devās uz stundām, viņai uzbruka dusmīgs baltādaino pūlis, kas apspļaudīja un lamāja viņu. Kad Elizabetei beigu beigās izdevās nokļūt līdz Centra vidusskolas galvenajām kāpnēm, Nacionālās gvardes karavīri viņu padzina. Saniknotais federālais tiesnesis vēlreiz pavelēja gubernatoram ļaut šiem bērniem apmeklēt skolu.

Fobuss atsauca karavīrus, bet nenodrošināja melnādainajiem bērniem nekādu aizsardzību. Kad viņi ieradās uz pirmo stundu, viņus nācās sūtīt mājās, jo pie skolas ēkas pulcējās vardarbīgi noskaņots baltādaino pūlis.

Prezidents Eizenhauers, ar vārdiem: «Mūsu personīgais viedoklis nedrīkst ietekmēt likumprojekta realizēšanu,» beigu beigās pakļāva Nacionālo gvardi federālajai valdībai, un visu atlikušo mācību gadu karavīri pavadīja Litlrokas devītnieku no vienas stundas uz nākamo.

Tā vietā lai panāktu melnādaino bērnu integrāciju, gubernators Fobuss nākamajā gadā slēdza visas pašvaldības skolas. Pēc gada, ASV Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, «ka šādas izvairīšanās metodes», lai nepieļautu integrāciju, nedrīkst izmantot, un Litlrokas baltādaino skolas beidzot atvēra durvis arī melnādainiem skolēniem.

Tagad, pēc piecdesmit gadiem, valsts joprojām turpina cīņu pret rasu segregāciju skolās. Daži Litlrokas iedzīvotāji: Nacionālo parku dienesta brīvpratīgais, civilzinību skolotājs un bariņš piecpadsmitgadnieku, bruņojušies ar diktofoniem, no jauna apgūst pagātnes mācības, lai palīdzētu veidot labāku nākotni.

Centra vidusskola Litlrokā, Arkanzasā, aizņem divus kvartālus vienkāršā rajonā uz dienvidiem no centra un 2007. gadā izskatās gandrīz tāpat kā pirms 50 gadiem.

1957. gada septembrī deviņi drosmīgi melnādainie skolēni pārrāva bruņotu karavīru ierindu, lai pārvērstu Centra vidusskolu par integrētu pirmajā nozīmīgajā skolu desegregācijas mēģinājumā pēc tam, kad Brauna lieta bija sašķobījusi «šķirti, bet līdztiesīgi» ideālu.



Augstākajā punktā ēka paceļas piecus stāvus virs zemes, tās bagātīgi izrotātos belvederus no abām pusēm ieskauj trīsstāvīgi, dzeltenbrūnu ķieģeļu spārni. Virs parādes durvīm lejup nolūkojās četras akmens statujas. Abas kāpnes, kas vijas lejup no galvenās ieejas, tālāk pārvēršas ietvju labirintā, kas krustām šķērsām izraibina plašo, zaļojošo mauriņu. Mauriņa vidū mirdz baseins.

Lai gan šī ēka joprojām kalpo par vidusskolu, gandrīz ik dienu šeit ierodas tūristi. Viņi bariņos klīst pa skolas teritoriju, uz brīdi apstājās pie mirdzošā baseina un pavērš fotoaparātus augšup. Viņi samiedz acis spožajā saules gaismā un cenšas izlasīt zīmi ar skolas nosaukumu. Viņi pieliecas, lai atgādinātu saviem bērniem, kas reiz šeit noticis.

Šajā septembrī Litlroka godinās Litlrokas devītnieka piecdesmito gadadienu. Šī jubileja ir vairāk nekā tikai izdevība palūkoties pagātnē un godināt parastus skolēnus, kuri kļuva par varoņiem. Tā vienlaikus ir arī iespēja ielūkoties nākotnē, lai apjaustu, cik tāls ceļš vēl ejams, lai sasniegtu tos nākotnes solījumus, kurus reiz deva Brauna lieta.

«Novārtā atstātā vēsture»

1957./58. mācību gads Centra vidusskolā atstāja dziļas, lēni dzīstošas brūces. Daži baltādainie Litlrokas iedzīvotāji saka, ka jūtoties apmeloti, kad tiek stāstīts par tā gada notikumiem, turpretī citi iedzīvotāji — gan melnādainie, gan baltādainie — saka, ka pilsētai līdz integrācijai vēl tāls ceļš ejams.

«Domājot par to, kas toreiz notika, ir nevis kauns, tas nav īstais vārds — tāda kā neērtības sajūta, jo grūti saprast, kā par to lai runā», saka Laura Beta Arnolda, Liltrokas Skolu valdes administratore. «Šī tēma saistās ar nedrošību. Ja es notikušajā iedziļināšos, klasē sāksies diskusija par rasi, bet es īsti nezinu, kā ar šādu diskusiju tikt galā.»

Notikums, kas piesaistīja starptautiskās preses uzmanību un sarīdīja gubernatoru pret prezidentu, skolas pilsoņu tiesību un pienākumu mācību grāmatās tiek aprakstīts vienā rindkopā un dažās vēstures grāmatās tiek pieminēts tikai garāmejot. Tā rezultātā daudzi Centra vidusskolas skolēni un daži skolotāji pilnībā neizprata Litlrokas devītnieka stāstu. Centra vidusskolas pilsoņu tiesību un pienākumu mācības skolotājs Džordžs Vests saka, ka «tādējādi vēsture tika atstāta novārtā».

«Centra vidusskolas durvis kļuva par pārmaiņu vārtiem visai Amerikai», saka Vests. «Tomēr daudzi skolēni mūsu skolā nezināja tikpat kā neko par toreizējiem notikumiem.»

Vests māca vēsturi un civilzinības jau vairāk nekā divdesmit gadus, četrus no tiem Centra vidusskolā. Viņš uzauga Litlrokā, viņa sievastēvs bija STOP komitejas priekšsēdētājs – STOP bija masu kustība 50. gadu beigās, kas cīnījās par integrāciju. Kā profesionālu mutvārdu vēstures pētnieku Vestu satrauca viņa skolēnu nezināšana.

2005. gadā Laura Millere no Centra vidusskolas Nacionālās vēstures centra uzgrieza numuru un piezvanīja Vestam, lai piedāvātu izveidot tādu mācību programmu par Litlrokas devītnieku, kas būtu interesanta skolotājiem visā valstī. Vests nekavējoties piekrita.

«Ne tikai par Litlroku»

Pretī Centra vidusskolai, ielas otrā pusē atrodas veca «Mobil» benzīna uzpildes stacija. Ēkas ārpuse ir atjaunota 50. gadu stilā. Iekšā brīvprātīgie atbild uz apmeklētāju jautājumiem, kamēr tie klīst pa datumu, fotogrāfiju un videoekrānu labirintu. Šeit atrodas vidusskolas Nacionālās vēstures centrs. Tas tika atvērts 1997. gadā kā bezpeļņas muzejs sakarā ar Liltlrokas devītnieka 40. gadadienu; 1998. gadā Nacionālo parku dienests pārņēma īpašumtiesības. Apmeklētāju centrs katru gadu uzņem vairāk nekā 45000 cilvēku, un tas ir vienīgais muzejs visā valstī, kas ir pilnībā veltīts tikai šim pilsoņu tiesību vēstures notikumam.

«Šis stāsts nav tikai par afroamerikāņiem. Tas nav tikai par Litlroku. Tas nav stāsts par labā cīņu pret ļauno,» saka Millere, vēstures centra pārstāve. «Tas ir stāsts par to, ka mums kā amerikāņiem ir pienākums padarīt dzīvi labāku un taisnīgāku ikvienam.»

Lai paspētu uz pilsētas 50. gadadienu, kas tiks atzīmēta šī gada septembrī, Nacionālo parku dienests blakus ceļ jaunu, lielāku apmeklētāju centru, kurā atradīsies eksponāti, kas atspoguļos arī citas cilvēktiesību cīņas — sākot ar cīņu par imigrantu tiesībām līdz pat cilvēku ar īpašām vajadzībām un geju tiesību aizstāvībai, parādot to saistību ar notikumiem Centra vidusskolā.

«Lasīt šodienas avīzi ir gandrīz tas pats, kas lasīt 1957. gada avīzi,» Millere saka. «Valoda, kas tiek lietota, runājot par imigrantiem, gejiem un lesbietēm, ir tā pati, kas tika lietota, runājot par afroamerikāņiem piecdesmitajos gados.»

Atpakaļgaitā

Litlrokas devītnieka stāstu joprojām aktuālu padara neredzamās robežas, kas turpina nošķirt skolas, rajonus un pašus amerikāņus pēc to rases un šķiriskās piederības.

Pēc Hārvardas Universitātes Pilsoņu tiesību projekta datiem iespējamība, ka melnādains dienvidnieks apmeklēs skolu, kurā pārsvarā mācās baltādainie, ir 32000 reizes lielāka nekā 1954. gadā. Taču nesens pētījums, kuru publiskoja minētais projekts, atklāj ļoti satraucošu tendenci: valsts skolas šodien ir daudz sadalītākas pēc rases un šķiras nekā jebkad iepriekš pēdējo 30 gadu laikā.

2003. gada ziņojums atklāja, ka tikai 14% baltādaino skolēnu apmeklē integrētās skolas. 44% valsts vidusskolas apmeklē gandrīz tikai melnādainie skolēni. Pētnieki šo tendenci ir nodēvējuši par «resegregāciju».

Piemēram, Litlrokā 2000. gada tautas skaitīšanā baltādainie iedzīvotāji veidoja iedzīvotāju lielāko daļu, tomēr tikai 29% baltādaino jauniešu apmeklēja valsts skolas. Daži šo faktu tulko kā 50. gadu beigu paliekas, kad straujš privātskolu pieaugums slāpēja baltādaino ģimeņu nepatiku pret integrāciju.

«Iepriekšējo divdesmit gadu integrācijas progress [dienvidos] lielākoties ir zaudēts,» darbā «Atgriežoties pie pārdomām par skolām» raksta Gerijs Orfīlds, Hārvardas pētījuma līdzautors. «Dienvidi joprojām ir daudz integrētāki, nekā tie bija pirms Pilsoņu tiesību revolūcijas, bet tie tomēr aizvien pieaugošā ātrumā virzās atpakaļ.»

Primārais desegregācijas iemesls ir virkne Augstākās tiesas spriedumu 90. gadu sākumā, kas atviegloja nosacījumus integrētām skolām. Nacionālā mērogā, skolu integrācija kulmināciju sasniedza 80. gadu beigās, un kopš tā laika ir gājusi mazumā.

Resegregācijas cena ir augsta. Segregēto minoritāšu skolas ir neproporcionāli nabadzīgas, klasēs ir lielāks skolēnu skaits, tajās ir mazāk augstāko kursu, un mazāk skolēnu kā segregētajās baltādaino skolās turpina studijas koledžā.

Vairāki pētījumi ir apliecinājuši, ka integrētās skolās ir labāki pārbaužu rezultāti, vairāk skolu beidzēju tālāk dodas uz koledžu, un tās uzlabo attiecības starp dažādu rasu skolēnu grupām. Tomēr tad, kad skolu valde mēģina risināt rasu vienlīdzības jautājumus, bieži nākas sastapties ar strīdiem.

• 2006. gada aprīlī Nebraskas štata likumdevēja vara nolēma sadalīt Omahas skolu sistēmu trijos neatkarīgos apgabalos, pēc rasu iedalījuma — vienu baltādainiem skolēniem, vienu melnādainiem skolēniem un vienu latīņamerikāņiem. Projekta atbalstītāji uzsvēra, ka tas sniegtu minoritātēm lielāku kontroli pār viņu skolām. Oponenti to nosauca par segregāciju.
• 2006. gada jūnijā ASV Augstakā tiesa piekrita uzklausīt divas apelācijas no baltādainiem vecākiem Sietlā, Vašingtonas štatā, un no Džefersona apgabala, Kentukī, kuri apgalvoja, ka viņu skolu valdes, iedalot bērnus pa skolām, diskriminē baltādainos skolēnus.
• 2006. gada jūlijā Augstākā tiesa uz laiku atlika iepriekšpieņemto lēmumu, kuru pirms aiziešanas pensijā pieņēma tiesnese Sandra Deja O’Konora, tādējādi noraidot Linnā, Masačūsetā, piekoptajai politikai mesto izaicinājumu. Linnas skolu valde joprojām ņem vērā skolēnu rasi, kad apstiprina bērnu pārcelšanu uz citām skolām. Šī vecāku tiesas prāva bija pirmais izaicinājums apzinātai desegregācijai, kam izdevās nonākt līdz iztiesāšanai.

Tieslietu speciālisti apgalvo, ka vairāk nekā 1000 līdzīgi, uz rasi balstīti lēmumi ir atrodami visā valstī. Pretinieki norāda, ka šāda attieksme kļūdaini māca skolēniem, ka rasei joprojām ir nozīme. Atbalstītāji savukārt uzskata, ka tieši tā ir lietas būtība — rasei joprojām ir nozīme un tieši tāpēc ļoti nepieciešama tāda politika, kas sniegtu visiem vienādas iespējas.

Augstākajai tiesai — tagad ar jaunu, konservatīvi noskaņotu tiesnesi, kurš nepiedalījās Linna lietā — pagājušajā rudenī bija paredzēts uzklausīt argumentus Vašingtonas un Kentukī lietās. Spriedumam, kas gaidāms šogad, varētu būt būtiskas atskaņas visā valstī.

«Milzīga stāsta daļa»

Pulcējoties pie datoriem Džordža Vesta klases pēdējos solos, trīs skolēni pagājušajā vasarā pavadīja daudz laika, veidojot Centra vidusskolas Atmiņu projekta interneta mājas lapu.

Mācību programma, kuru Vests izveidoja kopā ar skolēniem, runā par demokrātijas saknēm un par to, ka daudziem vēsturēs gaitā ir bijuši liegti tās dāvātie labumi. Skolēni runā par to, ko nozīmē rīkoties varonīgi, par to, kas ir nepieciešams, lai mainītu sabiedrību. Viņi mācās, kā attēlot sabiedriskā taisnīguma kustības. Lai padarītu projektu starpdisciplināru, Vests piesaistīja angļu valodas skolotāju, kurš vadīja skolēnu diskusiju par Melbas Pattillo Bīlas, vienas no Litlrokas devītnieka, memuāriem «Karavīri neraud».

Un tad skolēni izvilka diktafonus.

Pēc intervēšanas prasmju apgūšanas — skolēni mācījās ņemt vērā intonācijas izmaiņas runātāja balsī, pievērst uzmanību intervējamā ķermeņa valodai, atzīmēt apkārtējās vides detaļas, skolēni devās intervēt vecākos radiniekus par viņu Pilsoņu tiesību kustības atmiņām. Skolēni ierakstīja intervijas magnetofona lentēs un pēc tam pārvērta tās sacerējumos.

12. klases skolniece Verdija Abramsa intervēja savu tēvu, kurš uzauga afroamerikāņu rajonā netālu no Centra vidusskolas.

«Kad viņam bija 10 vai 11 gadi, viņš strādāja par avīžpuiku,» stāsta Verdija. «Pāris dienu pēc Mārtina Lutera Kinga slepkavības Litlrokā bija noteikta komandanta stunda, bet viņam nācās to pārkāpt, lai piegādātu avīzes. Kravas automašīna ar bruņotiem karavīriem apstādināja viņu, nomērķēja šautenes un prasīja, kurp viņš dodas. Viņi sauca puiku par «nigeru». Viņi teica: «Ja tu bēgsi, mēs šausim.» Beigu beigās viņi ļāva viņam iet, un viņš skrēja mājās.

«Es nodomāju: «Ak, Dievs!» Es nekad nebiju iedomājusies, ka viņam patiešām bija kas tāds jāpiedzīvo. Es toreiz vēl nebiju piedzimusi, tāpēc man šķita, ka tas uz mani neattiecas. Bet nu, zinot, ka kas tāds notika ar manu tēti un cilvēkiem, kurus es mīlu, es to uztvēru pilnīgi savādāk.»

Kāds skolēns uzzināja, ka viņa vectēvs Montgomerijas gājiena laikā bija «New York Times» korespondents Selmā, Alabamā. Kāda cita skolniece uzzināja, ka viņas vecvecāki «mazgāja galvu» viņas mātei pēc tam, kad viņa vidusskolas deju vakarā bija dejojusi ar melnādainu skolēnu. Vēl kāds cits skolēns intervēja baltādaino vīrieti, kurš bija atradies sadusmotā segregācijas atbalstītāju pūlī, kurš protestēja pret Centra vidusskolas integrēšanu.

Vests cerēja, ka intervēšana un sacerējumu rakstīšana palīdzēs skolēniem apzināties Pilsoņu tiesību kustības nozīmi. Viņš domāja, ka tas palīdzēs skolēniem sajust saikni ar pagātni un labāk izprast to, ka arī atsevišķi indivīdi var sekmēt liela mēroga, sabiedriskās taisnības kustības. Bet Vests nebija domājis, ka sacerējumi būs nozīmīgi ne tikai skolēniem, bet arī vēl kādam citam.

«Man nebija taisnība,» viņš saka. «Nozīmīgi ir uzklausīt šodienas piecpadsmitgadnieka attieksmi par to, kas ir svarīgs sešdesmitpiecgadnieka atmiņās. Tas parāda, kā idejas, vērtības un cīņas apziņa tiek nodota tālāk.»

Tā skolēni un Vests nolēma radīt interneta mājas lapu. Līdz 2006. gada vasarai viņi bija savākuši jau 250 sacerējumus. Līdz 50. gadadienai, katrs sacerējums būs pieejams interneta arhīvā, sakārtotā pēc tēmas un laika posma.

«Mana apņemšanās ir mudināt skolotājus citās pilsētās pielāgot šo programmu tiem vēstures notikumiem, kas ir veidojuši viņu kopienas, tā var būt, piemēram, dzelzceļa parādīšanās vai tērauda fabriku pazušana,» Vests saka. «Vēsturē ir notikumi, kas izmainīja cilvēku dzīves... Jo vairāk mēs par tiem zinām, jo labāk mēs izprotam mūsu vēsturi un bagātāki esam.»

Projekts palīdzējā Centra vidusskolas skolēniem un skolotājiem uzsākt sarunu par rasu jautājumiem.

«Ģimenēs notika linčošanas,» stāsta Maiks Džonsons, vēl viens Centra vidusskolas pilsoņu tiesību un pienākumu mācības skolotājs, kura skolēni arī piedalās Atmiņu projektā. «Lija asaras. Šie stāsti patiešām atdara acis.»

12. klases skolnieks Tafi Makanjadzi piemetina: «Tu saproti, ka neesi cilvēks, kas viens pats staigā pa šo pasauli. Tu esi daļa no milzīga stāsta. Mums visiem ir ģimenes locekļi, kuriem bija kāds stāsts par Pilsoņu tiesību kustību. Tādējādi mēs visi esam ar to saistīti.»

«Tā esmu es»

Ielas pretējā pusē vēsturiskajā vietā divi duči pamatskolas skolēnu vienādos purpura krāsas kreklos klejo starp eksponātiem. Viņi stāv bariņos, fotogrāfiju savaldzināti, pieliecas uz priekšu, lai izlasītu uz sienas uzrakstītos datumus.

Viņi ieradušies šeit ekskursijā no vasaras nometnes Emobā, Arkanzasā — viena no trijām šodien paredzētajām grupām. Visi bērni grupā ir afroamerikāņi, iepriekšējā grupā bija gandrīz tikai baltādainie bērni.

Kad ekskursija tuvojas noslēgumam, telpā ienāk sieviete. Viņas vārds ir Karlote Volsa-Leinere un viņa ir iegriezusies apmeklētāju centrā, jo šajā nedēļā apciemo Litlroku.

Slaida un eleganta, Volsa-Leinere iejūk skolēnu bariņā un apber viņus ar jautājumiem: «Vai jūs jūtaties labi?», «Vai ir kādi jautājumi?» Sākumā skolēni šķiet pārsteigti — kas ir šī svešiniece un kādēļ gan viņa uzdod mums jautājumus? Tad Volsa-Leinere norāda uz fotogrāfiju, kas karājās pie sienas.

«Tā esmu es,» viņa saka.

Kāds skolēns pārsteigts vaicā: «Vai jūs esat viena no Litlrokas devītnieka?»

«Tieši tā,» viņa atbildot pamāj ar galvu.

Tad viņa norāda uz kādu citu attēlu, kurā Litlrokas devītnieks redzams sēžam uz Augstākās tiesas ēkas kāpnēm, bet starp viņiem — Targuds Māršals («Nacionālās asociācijas par krāsaino cilvēku progresu» cilvēktiesību aizstāvis, kura nopelns ir Brauna lietas izskatīšana Augstākajā Tiesā — dialogi.lv). Viņa dalās atmiņās par to, kā bija vērot Māršalu aizstāvam viņu lietu tiesā. «Viņš,» Volsa-Leinere skolēniem stāsta, pārlaizdama skatienu telpai, «bija mans varonis».

Tad viņa vaicā skolēniem, vai tiem ir kādi jautājumi. No sākuma neviens neatbild. Beidzot, pēc dažām sekundēm, kāda skolniece paceļ roku.

«Kāda bija jūsu pirmā skolas diena?» viņa vaicā.

Nekavējoties jautājumi sāk plūst straumēm, skolēnu balsis pārmāc cita citu, uzdodot jautājumus tik ātri, ka Volsa-Leinere nespēj uz visiem atbildēt.

«Ko jūs domājāt tajā dienā?»

«Vai jūs katru dienu pārspriedāt cits ar citu, to, kas ar jums notika?»

«Vai kāds jūs pamācīja, kā tikt galā ar pūli?»

«Paga, paga,» Volsa-Leinere smejoties saka.

Skolēni pierimst. Un viņa sāk savu stāstu...



Wikipedia: Litlrokas devītnieka vesture (EN)

Šis teksts ir iegūts Tolerances bibliotēkā internetā www.iecietiba.lv un tā tulkošanu latviešu valodā finansējusi Eiropas Komisija pretdiskriminācijas darbības programmas ietvaros.