Piedzīvojumi Tuvajos austrumos

Jūlija pirmo nedēļu pavadīju Turcijā, lielāko daļu Bursā, bet nedaudz arī Stambulā.
1. daļa- Rīga-Stambula- Bursa.

No Rīgas uz Stambulu lidojām ar tiešo reisu, par ko jāpateicas aviokompānijai- Turkish Airlaines. Nedaudz pareklamēšu šo aviokompāniju. Iepriekš biju lidojis tikai un vienīgi ar Ryanair un teikšu atklāti- šīs kompānijas ir kā diena pret nakti. Stjuartes smaidīgas, laipnas kā arī atsaucīgas. Pēc pacelšanās virs galvām nolaidās ekrāni, kuros bija iespējams vērot ar kādu ātrumu, kādā augstumā un virs kuras valsts galu galā tu atrodies patreiz. Biju dzirdējis, ka aviokompānija piedāvā pusdienas, kas, protams, jau ir ierēķinātas biļetes cenā. Bet jā- pusdienas bija lieliskas, pastāvēja iespēja izvēlēties starp 2 ēdieniem, kā arī klāt nāca salāti un deserts. Un tam visam pa virsu es izvēlējos turku alu. Ja man būtu To Do grāmatiņa, tad pie "Iedzert alu 11 000m augstumā" es ieliktu ķeksīti. Pēc pusdienām tika piedāvāta tēja/kafija kā arī dažādi našķi. Vienkārši lieliski!!

Ņemot vērā to, ka no Rīgas izlidojām ar 1 stundas nokavēšanos, tad pavisam skaidrs, ka Stambulā arī ieradāmies vēlāk nekā bija paredzēts. Lieta bija tāda, ka mums pašiem no lidostas nācās kulties uz Stambulas autoostu, lai tālāk ceļotu uz Bursu ar autobusu. Visstulbākais bija tas, ka pēdējais autobus jau bija aizgājis, nākamais bija tikai no rīta. Protams, letiņi nebija ar mieru tik ilgi gaidīt. Tā nu vārds pa vārdam un vietējais taksists solīja dabūt draugu, kuram ir draugs, kurš pazīst čali, kuram ir autobuss, kurā var sasēsties 16 cilvēTalsu "delegācija" un mūsu šoferiki. Vārds pa vārdam un beidzot esam busiņā un pat kustamies uz priekšu. Bet pēc kilometriem 5, vietējo pavadītāju/turku/ kompānija vairs nav ar mieru ar "ceļojuma" nosacījumiem, ka mēs naudu maksāsim tikai galapunktā. Autobuss tiek apstādināts degvielas uzpildes stacijā un turki paaugstinātā tonī bļaustās viens uz otru. Pēc neverbālās komunikācijas ir saprotams, ka 2 no viņiem vairs nav ar mieru braukt tālāk, tie vēlas saņemt naudu un doties savās gaitās. Par laimi, šoferis mums uzticējās un no mums naudu neprasīja- 2 izlecējiem samaksāja no savas kabatas un ceļojums varēja turpināties.

Sapratām, ka viņiem tur ir savas shēmas- naudu dabū tas, kas sarunāja mūs, tas, kas sarunāja busiņu un sazin kas vēl. Jāpiebilst, ka visa ceļa laikā ar šoferi un viņa pārinieku nācās sazināties ar neverbālo komunikāciju kā arī dažādiem zīmējumiem, jo angļu valodā viņi pilnīgi neko nesaprata. Pateicoties tam, nonācām daudzās komiskās situācijās. Ak jā...oficiālās kompānijas šo maršrutu/ Stambula- Bursa/ veic ap 3 stundām, bet mēs to izdarījām nepilnās 7 stundās!!! :D Tikai pavisam nedaudz vairāk!

Par turku ceļa satiksmi varētu sarakstīt grāmatu ar, vismaz, 9 sējumiem. Viņu braukšanas kultūra ir kaut kāds unikums un to vajadzētu iekļaut UNESCO mantojuma listē. Ak jā, sapratu, ka tu Turcijā neskaitīsies pietiekami kvalificēts autovadītājs,ja vismaz 20 reizes stundā nenospiedīsi skaņas tauri.

Braucām pāri arī Marmora jūrai. Biju sadomājies, ka redzēšu dies sazin ko, bet nu tāda parasta jūra jau vien ir. Uz mini prāmīti, sanāca vismaz izlocīt kājas un tā kārtīgi ieelpot Turcijas gaisu.

Turpinājums sekos...

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu