Ātrumā no Kazbeka līdz Melnajai jūrai
Ansis Bērziņš , 06.11.2007., 06:49Vēl pirms 20 gadiem šo valsti bija apmeklējis teju vai katrs latvietis. Šobrīd Gruzija vairumam šķiet tāla un eksotiska zeme, kur laikam rit karš un valda tikai nabadzība. Bet nav tiesa!
Mani jau pirms vairākiem gadiem ieinteresēja Kaukāza reģions — tieši ar neparasto svešumu, citu kultūru, un patiesi — ir vērts turp doties, kad Eiropas «augstā civilizācija» un sterilā, līdz pilnībai sakārtotā vide jau nedaudz apnikusi.
Notiks tas, kam jānotiek!
Kad pirmās bažas par nemieriem Aizkaukāzā pārvarētas, laicīgi tiek sagādātas biļetes un sākas tūrisma informācijas ievākšana. Jāsaka, ka te arī sākas Gruzijas ceļojums, jo nekādas dižās informācijas gluži vienkārši nav. Secinājums viens — šī valsts ir jāapmeklē pašam, lai to izzinātu! Kā uzzinām brauciena gaitā, satraukties te nav par ko un arī plānot nav lielas jēgas, jo Gruzijā viss notiks tieši tā, kā tam ir lemts notikt, un vairumā gadījumu nokārtosies pats no sevis (lasīt: gruzīni tavā vietā visu jau būs nokārtojuši un sarunājuši, pirms paspēsi bilst, ka tu jau tikai apjautājies).
Naksnīgā ierašanās Tbilisi mūs sagaida ar pirmajiem pārsteigumiem — ar moderno un mājīgo lidostu (pirms lidojuma nekas neliecināja, ka tajā pusē mūs sagaidīs kas vairāk par kārtīgu garāžu), ar nesaprotamo gruzīnu alfabētu un ar laipnajām robežsardzes meitenēm, kas sirsnīgi aprunājas un novēl iepazīt Gruziju no vislabākās puses.
Bagātība nabadzībā
Pirmās dienas plānots veltīt galvaspilsētas Tbilisi apskatei. Kur vien pagriezies, tur pretī veras trīs lietas — kalni, baznīcas un tirgotāji. Šajā valstī ekonomika ir ļoti sliktā stāvoklī, un cilvēki naudu galvenokārt mēģina pelnīt, viens no otra kaut ko pērkot un pārdodot. Izņēmums ir turīgie, kuri savukārt nezina, kā tik naudu iztērēt. Vēlāk kāda pensionēta, bet vēl strādājoša skolotāja kalnu ciematā mums stāstīja, ka minimālā pensija šobrīd ir pacelta uz 38 lariem jeb 11,50 latiem, bet vidējā alga, ja laimīgā kārtā izdevies tikt pie darba, ir ap 30-40 latu. Tad nu mūsu, trīs letiņu, maksātā īres un ēšanas nauda par vienu dienu saimniecei veido gandrīz mēneša algu.
Par spīti tam, uz ielām dzīve nav apstājusies. Īpaši izceļas valsts vai pašvaldību iestāžu mītnes un dievnami — tie Gruzijā ir skaisti un sakopti. Netālu no Tbilisi centra tikko uzbūvēta pavisam jauna, milzīga un grezna katedrāle. Kā pie pastāvošās nabadzības to var izdarīt? Bagātnieki paši esot izdomājuši, sametuši vajadzīgo naudu un uzbūvējuši. Katrā ziņā reliģija vada ikkatru gruzīnu — pat šoferis neatkarīgi no ceļa līkumiem, ieraugot ceļmalā baznīcu, pārmetīs trīs krustus.
Labu laiku pavadām, vietējiem prašņājot, vai un kā iespējams nokļūt stāvajā kalnā pie kareivīgās «Mātes Gruzijas», pieminekļa, kam pie kājām guļ visa Tbilisi. Katrs pilnā pārliecībā un no tīras sirds sacīja pilnīgi ko citu, un dažas meitenes apņēmās mūs arī pavadīt līdz pat vajadzīgajam autobusam. Beigu beigās sapratām, ka neko tas nav līdzējis, bet cilvēki jau gribēja tik to labāko... Pareizo eju tomēr atradām, seno Narikalas cietoksni kalna virsotnē sasniedzām un «Māti Gruziju» arī sastapām. Lai kā negribētos to atzīt, bet turienes skats uz Tbilisi pārspēj jebkuru pilsētas ainavu Latvijā.
Tuvāk debesīm
Ātri vien sapratām, ka pilsētā ilgāk nevēlamies uzkavēties, un jau nākamajā rītā pošamies ceļā uz valsts ziemeļiem, Kazbegi ciemu. Kaut arī autoostā shēmas nav nekādas — tas patiesībā ir tirgus placis ar pamatīgu haosu —, pareizo maršrutku atrast izdodas itin viegli, un jau pēc neilga brīža mēs ieraugām pirmās neaprakstāmi skaistās kalnu ainavas. Visu ceļu divarpus stundu garumā mūsu pavada strauja un aicinoša kalnu upe, kalni un stāvas kraujas te vienā pusē, te jau otrpus ceļam. Ik pēc pāris serpentīnu līkumiem mūsu mikroautobuss apbrauc arī neatņemamos satiksmes dalībniekus — govis. Tuvumā nemana ne ganu, ne pat mājas, taču, izrādās, gruzīnu govis pašas prot atrast pareizo mājupceļu pareizajā laikā! Laika gaitā sapratām, ka te ikviens mājlopiņš apguvis patstāvīgas dzīves un izdzīvošanas mākslu.
Kazbegi atrodas vien 15 kilometru no Krievijas robežas, aptuveni tikpat ir arī līdz 5047 metru augstajam Kazbekam, Gruzijas augstākajai virsotnei. Šajā ciemā mūsu mērķis ir Gergeti Trīsvienības baznīca. Uz šejieni braucot ticīgie no visas Gruzijas — tuvāk debesīm neatrodas neviens cits dievnams visā Eiropā. Ciemata šoferīši pilnā balsī stāsta, ka kalnā uz baznīcu jābrauc ar viņiem, kājām tur vairākas stundas jāiet. Mēs tomēr saņemamies un ar rīta sauli rāpjamies paši. Jau pēc divām stundām esam spicē un uz Kazbegi ciemu ielejā raugāmies no augšas. Uz otru pusi savukārt izslējies pats Kazbeks, līdz kuram gan šoreiz neesam gatavi soļot.
Izslāpušajiem
Kad lielie kalni ir izbaudīti, laiks veldzēties Gruzijas izslavētajos minerālūdeņos. Dodamies uz Bordžomi. Apmetušies gana aizvēsturiskā sanatorijā, kopā ar jauniegūto gruzīnu draugu Bubu kātojam uz atpūtas parku nodegustēt Bordžomi ūdeni. Diemžēl tas neplūst vis milzu upēm, kā gribētos domāt, bet gan pa diviem krāniem stikla paviljonā. Vietējie to lej pudelēm, un vienīgā maksa par to ir ieeja parkā — 15 santīmu.
Ieguvuši arī sev pāris pudeles siltā un neparasti sāļā ūdens, nākamo dienu veltām izcilam vēsturiskam arhitektūras objektam — klinšu sienā izcirstajai Vardzijas alu pilsētai. Ceļš piebāztajā maršrutkā ir gana dramatisks, taču skats, kas mūs sagaida, par to atalgo. Teju kilometru gara un 100 metru augsta klints, kas kopš 12. gadsimta pārvērsta par pilsētu. Kāpiens pamatīgs, bet sajūtas vēl pamatīgākas — klintī 13 stāvos izbūvētas gan ēdamistabas, gan pieliekamais ar neskaitāmiem akmens plauktiņiem, gan metriem dziļi alu labirinti un pat baznīca ar skaistiem sienu gleznojumiem.
Uzreiz gan jānorāda ceļot gribētājiem — Vardzijas seno alu apskatei sabiedriskā transporta «plānojums» dod vien nepilnas divas stundas, bet ceļā no Bordžomi ar pārsēšanos paies divreiz vairāk katrā virzienā. Toties kārtējā iepazīšanās ar gruzīnu pasažieriem vai šoferīšiem garantēta: «No kurienes jūs?» «Mēs no Latvijas.» «Āāā, Pribaltika. Rīga, Tallina...» Dažās minūtēs, abpusēji apmainoties ar īpatnēja akcenta bagātas krievu valodas frāzēm, uzzinām, ka katrs otrais gruzīns pabijis kādā no Baltijas valstīm. Dažkārt gan viņiem piemirstas, kurā īsti, toties cits pat Valmieru zināja. Vietējie atzīst, ka jau padomju laikos Latvija bija «ārzemes».
Par draugiem, viesmīlību un ģimeni
Tieši pārbraucienā no Bordžomi uz Vardziju mums bija «visilgākā draudzība» ar autobusiņa šoferi Timuru, kurš veselas dienas garumā laikam centās būt ļoti viesmīlīgs. Ahalcihē, pilsētā, kur atpakaļceļā jāpārsēžas, viņš jau sazinājies ar šoferi un pārtver mūs labu gabalu pirms pilsētas centra, lai aizvestu pusdienās un mēs varētu dažas stundas pagaidīt un braukt uz Bordžomi ar viņa reisu. Jau laicīgi ir piedāvājums mūs par noteiktu samaksu izvadāt šur un tur pa apkārtni, bet pa ceļam atliek vien apjautāties, vai pilsētā var samainīt valūtu, lai viņš jau būtu izdomājis veidu, kā mums palīdzēt, kaut arī bankas jau slēgtas. Var jau būt, ka latvieši esam pārāk aizdomīgi (vai taupīgi?), bet par Timura piedāvājumu izdevīgumu mēs stipri šaubījāmies…
Patiesībā visu ceļojuma laiku mūs nepameta pārliecība, ka Aizkaukāza iedzīvotājiem Latvija ir Eiropas pārticības zeme, no kuras viesiem var prasīt pēc pilnas programmas. Katrā ziņā viesmīlība nemazina dažreiz pat pieckārtīgo uzcenojumu, kas pienākas eiropiešiem. Un ja vēl uzzina, ka Latvijā minimālā alga ir trīsreiz lielāka nekā viņu vidējā alga...
Atvadoties no Timura, tai pašā vakarā mums gan izdevās satikt patiesi viesmīlīgus ļaudis, ar kuriem pusnakts garumā izvērtās diskusija par kultūru atšķirībām. Gruzīni nekā nespēja saprast, kā var divi cilvēki dzīvot kopā neprecējušies. Turpretī mums īsti pareizi nešķita dzimumu attiecības ģimenē — vīrieša sānsoļi ir pavisam loģiski un neizbēgami, bet sievietei tādi pat prātā neienāktu: «Es taču mīlu savu vīru!»
Melnās jūras spožie akmeņi
Tā kā laika mums vēl ir gana un Bordžomi nekas vairāk arī mūs nesaista, nākamajā rītā dodamies 4 stundu braucienā uz Melnās jūras piekrastes kūrortpilsētu Batumi. Pēdējās nakts sarunu biedri jau bija paspējuši mums pie saviem draugiem sarunāt istabu, kas no jūras atrodas burtiski desmit soļu gājienā. Pārsteigums un sākumā arī prieks par pludmali neviltots — krasts un jūras gultne biezā kārtā nosēta akmeņiem. Skaidrs, bez sandalēm pilsētniekam ar nerūdītu pēdu šeit nav ko meklēt. Tomēr ātri vien secinām, ka gulšņāšana uz saulē pārkarsētajiem akmeņiem ir lieliska masāža!
Siltais ūdens veldzē, saule tveicē, tirgoņi ar bezgalīgo stāstu «semuškas, banāni, cigaretes» nebeidz maršēt, taču Batumi un visas Gruzijas apceļojumam atvēlētais laiks gan tuvojas beigām. Vairs tikai sešas stundas līdz Tbilisi, kad beidzot esam tikuši pie tipiska gruzīnu šoferīša, kurš nakts melnumā pa kalniem un lejām traucas pilnā ātrumā un tomēr allaž veiksmīgi samainās ar pēkšņi ieraudzītiem pretī braucošiem auto.
Pavisam praktiski
Nu jau gadu, kopš mūsu nacionālā aviokompānija «airBaltic» ieviesa regulārus lidojumus uz Tbilisi, Gruzija ir atgriezusies Latvijas iedzīvotāju ceļojumu sarakstā un šis gala mērķi kļūst arvien populārāks. Tieši tāpēc — lai tiktu pie labas cenas, biļetes jāpērk laicīgi, bet vienalga valsts ar katru mēnesi kļūst gatavāka tūristu uzņemšanai, saistošākajās vietās strauji kāpinot arī cenas. Mēs vēl paspējām naktis vadīt par 5-15 latiem no cilvēka un ēst par Valmieras cenām. Tā kā par samaksu mums vienmēr izdevās vienoties iepriekš, tad šajā ziņā raksturīgie dienvidnieciskie izgājieni mūs neskāra. Par mūsu drošību Gruzijā nešaubījāmies ne mirkli, par zagļiem tur pat vēl mazāk var baidīties.
Gruzijas ceļojums ar atšķirīgu dabu, kalniem, vīniem un citām gruzīnu sastāvdaļām piešķīra vasarai citu garšu. Palika mežonīgā Svanetija neapmeklēta, vīnu reģions Kahetija neizbaudīts, taču viens ir skaidrs — otrreiz uz šo valsti doties ir daudz vieglāk, jo šī nepieradinātā civilizācija vairs tā nebaida un zināms, kas jāmeklē pilnai laimei.
Precizitātei vien atliek piebilst, ka ceļojums notika jūlija beigās, kad it kā bija jābūt pašai vasaras svelmei gan te, gan Gruzijā, taču mums ļoti paveicās. Faktiski visās pilsētās bija tikko beidzis līt, bet trakais 40-grādīgais karstums mūs nenomāca..
Liels prieks, ka uz turieni aizbraucām, jo Gruzija nav salīdzināma ar Latviju un ne ar vienu citu Eiropas valsti! Mums kā studentiem svarīgi, ka viss tas sanāca gana lēti - ap 250 latiem uz cilvēku (ieskaitot lidojumu, apdrošināšanu, vietējo transportu, ēšanu, gulēšanu utt.). Latvijā par tādu naudu būs grūti nedēļu izceļot :)
OliviaSax
Каркасный дом с панорамными окнами: современный стиль для вашей семьи каркасные дома спб <a href=karkasnye-doma-v-spb178.ru>karkasnye-doma-v-spb178.ru</a> .karkasnyy_dom_lbkn
Sveiki, aš norėjau sužinoti jūsų kainą.TedSax