Stopējiens: Rīga (Latvija) - Seviļa (Spānija) - Varšava (Polija)
Deniss Fedotovs (deni2s), 04.11.2005., 13:22Pagarš stāsts par piedzīvojumiem stopējot uz Āfrikas pusi 2005. gada vasaras nogalē.
Bijām runājuši izbraukt ar pirmo autobusu no centra, kurš ved uz Rīgas robežas pusi no paša rīta – tas nozīmē ap 5iem rītā, bet par cik sievietes jau nekad nevar izkasīties (sāciet pierast – šī ceļojuma laikā par sievietēm man bija daudz piezīmes), tad izbraucām ap 6 no rīta. Nu sīkums patiesībā :)
Ap 7iem jau nostopējām pirmo mašīnu, kas aizveda līdz pašai Kauņai :) Sākums labs. Kauņā nostaigājām kādus 3km, jo ceļš tika remontēts par Eiropas Savienības naudu un nebija nekur vietas, kur varētu normāli nostopēt mašīnu. Nostopējām kkādu džipu, kurš mūs paveda vēl bik tālāk. Ejam ar kājām tālāk – meklēt labu vietu kur stopēt.
Pie benzīntanka stāv saķūnēts audi, kurā sēž nežēlīgi resns skūts džeks ar hamburgeri rokā. Padomāju jau, ka labi, ka līdz šim veicies tādus nenostopēt. Izrādās, tas džeks gaida tieši mūs. Kko nomurmina lietuviski un aicina iekšā – pavedīšot. Iesēžamies. Inese priekšā, jo mums ir noruna, ka tajās valstīs, kur saprot krieviski šoferīti izklaidēs Inese, bet pārējās es, jo Inese angliski neko nesaprotot. Es iesēžos aizmugurē. Džeks ierubī bum bum mūziku uz pilnu skaļumu un sāk dragāt. Man jau aizmugurē nāk rēka, jo iedomājos, kā jūtas Inese priekšā :D Lietuvā ceļi ir 2 joslās, bet pietiekoši plati, lai pa tiem varētu braukt 3jās joslās, tāpēc te ir normāli, ka tiek apdzīts arī tad, ja pretī brauc tajā brīdī mašīna, jo malējās mašīnas tad pabīdās katra uz savu pusi, un var izbraukt mierīgi pa vidu cauri. Džeks, protams, to arī izmanto, braukdams uz 140 km/h. Tajā brīdī, kad viņš apdzina fūri, piekožot hamburgeri un uzdzerot kolu, neskatoties uz to, ka pretī braucošā fūre apdzen citu fūri, es sapratu, ka es braucu kā eņģelītis un man nevar pārmest pārgalvīgu braukšanu. Drīz vien džeks pamanīja, ka priekšā brauc fūre ar Polijas numuru. Pasmaidīja, pārprasīja vai mēs uz Poliju un nagla apstādināja savu audi fūrei priekšā tā, ka fūrei nācās apstāties. Izkāpa, pabazarēja ar fūres vadītāju man nesaprotamā valodā, pēc kā fūres vadītājs mūs apņēmās aizvest līdz pašai Polijas robežai, ko šis arī izdarīja.
Aiz robežas nostopējām citu lietuvieti ar busiņu, kurš mūs noveda riktīgi tālu – aiz Varšavas. Izpļāpājāmies par Polijas ceļiem, kuru pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tika remontēti visur vienlaicīgi. Jāatzīst, ka Polijā ceļi ir sūdīgi, bet vienalga labāki kā pie mums Latvijā, bet par to vēl pastāstīšu. Izrunājāmies arī par mašīnu cenām – Polijā ir vislētākās mašīnas, tāpēc Vācieši brauc uz Poliju iepirkt jaunas mašīnas un poļi Vācijā uzpērk vecās mašīnas. Inese pat paspēja pagulēt busiņā. Pa ceļam tumšo tautību pārstāvji džipā mēģināja apstādināt mūsu busu – sākumā mūsu vadītājs domāja, ka tā ir policija, bet nu nestājās tāpat – ar domu, ja būs policija, tāpat agri vai vēlu apstādinās. Kad saprata, ka nav policija, piedeva gāzi un tā nu mēs nesāmies cauri kādām 3 pilsētām diezgan ātri, kamēr beidzot piesaistījām policijas uzmanību un tad arī pakaļdzīšanās aptrūkās. Izskaidrojāmies ar policiju un devāmies tālāk. Kkur aiz Varšavas mūs izlaida, jo vairs nebija pa ceļam un devāmies meklēt nākamo stopēšanas vietu. Tur jau mūs gaidīja kādas datorfirmas pārstāvis, kurš devās uz firmas filiāli uz kkādām pārrunām uz Vroclavu. Sāka jau satumst un bija ļoti patīkami sēdēt siltā mašīnā un puskrieviski pusangliski bazarēt par visu ko un klausīties labu mūziku. Kad iebraucām Vroclavā, tikām uzaicināti kopīgi pasēdēt vecpilsētā, kādā kafejnīcā, iedzert kādu aliņu un ieēst vakariņas, ko arī izdarījām. Vroclava ir pilsēta Polijā, netālu no Vācijas robežas. Pirms kara tā piederēja vāciešiem, tāpēc tur vēl aizvien dzīvo ļoti daudz vāciešu. Un vispār daudz kas ir kā Vācijā. Ļoti skaista vecpilsēta – daudz atšķirīgāka, kā Rīgā – man likās daudz košāka, krāsaināka un skaistāka. Bija silts patīkams skaists vakars, tāpēc pat es beidzot nolēmu pārtraukt savu vairāk kā mēnesi ilgo gavēni bez alkohola un iedzēru aliņu. Pēc kura man palika tik labi, ka Inese paziņoja, ka Spānijā vīnu, kurš lētāks par ūdeni, man nedošot, jo es paliekot pavisam dīvains – priecājos pat par nepriecīgām lietām.
Patusējām pa vecpilsētu, iesēdāmies autobusā un braucot par zaķiem (kā ieteica poļu meitenes) nokļuvām līdz autobānim. Bijām jau 1. dienā nobraukuši ap 1000 km. Sen jau bija palicis tumšs, tāpēc man jau gribējās iet gulēt, bet Inese bija apņēmības pilna stopēt tālāk. Es pat biju noskatījis labas kapu kopiņas, uz kurām varētu mīksti gulēt, bet nospriedām, ka pārāk redzama vieta – negribas, lai kāds pa nakti uzčurā joka pēc virsū. Aizgājām līdz autobānim un sapratām, ka sūdi vagā – pa autobāni tik tiešām mašīnas brauc tādā ātrumā (sākot ar apmēram 120 km/h), ka kādu nostopēt uz bāņa nav reāli. Nostājāmies benzīntankā, bet pēc 30 min neveiksmīgas stopēšanas, sapratām, ka rīts gudrāks par vakaru un jāiet gulēt, jo acis jau neturējās vaļā. Rajons visapkārt izskatījās apmēram tāds pats, kā Rīgā pie Alfas – arī lielveikals un apkārt līdzīgas pļavas un autostāvvieta. Izdzērām siltumam līdz paņemto tekilu (tā, protams, bija paņemta līdzi vissūdīgākajam gadījumam, bet par cik izlēmām, ka, jo tālāk brauksim, jo tālāk būsim uz dienvidiem, jo siltāk būs, tātad sūdīgāk vairs nevar būt). Man pavisam labi palika, tāpēc apgūlos pļavas malā ar domu, cik viss ir labi un tikai jāuzmanās, lai no rīta kāds traktors nepārbrauc nejauši pāri – maz kas, ne jau tāpat vien tak tā pļava ir.
No rīta pamodos no baigās rūkoņas un atverot acis ieraudzīju traktoru, kurš jau šurīja pa pļavu – mana priekšnojauta mani nebija vīlusi. Piecēlu Inesi, kamēr vēl traktorists nebija izdomājis mums pārbraukt netīšām pāri vai uzbērt kko virsū, ātri satinām guļammaisus, iztīrījām zobus un devāmies atpakaļ uz benzīntanku stopēt. Pēc dažām minūtēm jau bijām nostopējuši vienu poļu-vāciešu advokātu, kurš apņēmās mūs izvest gandrīz cauri visai Vācijai. Visu ceļu viņš stāstīja, ka vācieši prot labi strādāt, ne tā kā poļi, vācieši visas lietas izdara līdz galam, tāpēc labi pelna utt. utjp. Apstājāmies pilsētā, kurai cauri iet Vācijas Polijas robeža, lai pēdējo reizi ieturētu brangas pusdienas lētajā Polijā. Drīz jau turpinājām ceļu pāri robežai. Braucot cauri Vācijai tiešām pamanījām, ka vācieši ir labi nodrošināti. Neredzējām nevienu vecu mašīnu un pārsvarā bija jauni BMW un mersedesi. Bija daudzi Porši un kkādā benzīntankā pamanīju arī Ferrari. Sapratu, cik stulbi ir siekaloties Latvijā ap kkādu bmw – te tāds katram otrajam ir nekas tāds īpašs tas nav. Pat Porsche nav nekas tāds te, uz kuru būtu vērts apskatīties. Vienīgā mašīna, kas mani te ieintriģēja bija vecs Citroens, kurus ražo Francijā un kurš izskatījās tieši tāds pats, kā filmās ar Luī de Finesu par Fantomasu un citās vecās filmās. Pat vācieši pateica par to mašīnu – tā ir veca, bet ļoti skaista. Jā, to jau filmās biju ievērojis, ka dažiem Citroeniem formas ir daudz skaistākas par Lamborgini. Un šis bija tieši tāds. Nu pie mums to laikam varētu salīdzināt ar vecu Jaguāru – skaista mašīna, kuru ievēro un atpazīst visur. Vācijā pat fūres izskatās kā modelīši no veikala – tīras un spīdīgas.
Braukt pa autobāni Vācijā var ar jebkuru ātrumu – nekādu ierobežojumu. Bet izskatās, ka avārijas te notiek ļoti reti – gan mašīnas te ir labākas, gan arī braukšanas stils ir citādāks. Cilvēki ar porshe nezīmējas, bet brauc tikpat ātri kā pārējie, jo te ātri braukt nav nekas tāds, kas skaitītos kkas kruts – te to var darīt jebkad. Ja gadās kāds sastrēgums (parasti ceļa remonta vietās, jo vācieši savus ceļus remontē regulāri), tad neviens necenšas iespraukties pirmais. Ceļi ir tik labi, ka ceļa sašaurinājuma posmos, mašīnas brauc blakus ar 120 km/h 10 cm attālumā viena no otras. Aizmirsu pieminēt, ka sākot ar Poliju daudzās vietās uz autobāņiem tiek klāts nevis asfalts, bet gan betons, kurš ir izturīgāks pret sauli un lietu. Ap autobāņiem apdzīvotās vietās ir novietotas aizsargsienas pret troksni, kuras ir vai nu caurspīdīgas vai nu apaudzētas ar vijīgiem augiem.
Braucot cauri Vācijai daudzās vietās redzējām skaistus kalnus un vācu pilsētiņas ielejās ar skaistiem baltiem namiņiem, uz kurām norādot mūsu šoferītim-advokātam dabūjām dzirdēt tikai vienaldzīgu „Jā”. Pa ceļam iebraucām kādā lielveikalā Čemnicā, kurā notusējām 2 stundas. Jāatzīst, ka kaut arī Latvija ir daudz ko sasniegusi, līdz tik plašai izvēlei kā tur Latvijai vēl jāaug. Visi cilvēki ir labi apģērbti, bet kkā tajās drēbēs nejūt cilvēka dvēseli. Daudzi ir vienkārši normāli apģērbti, citi centušies kko stilīgu izveidot. Bet tās drēbes ir tik sterili jaunas visas, ka tas stils liekas tāds samākslots – šodien tēlošu panku, bet rīt biroja darbinieku. Algas Vācijā ir lielas, bet apģērbu cenas – lētākas un izvēle stipri lielāka, kā pie mums Latvijā. Tāpēc saģērbties stilīgi te nav grūtāk, kā saģērbties bezgaumīgi – līdz ar to arī tā stila vērtība manās acīs bija gandrīz līdzvērtīga nullei. Citas vērtības. Tālāk braucot, noskaidrojām no mūsu ceļabiedra, ka normāls vācietis nekad neņems stopētājus, jo vācieši uzskata, ka tikai negodīgam cilvēkam nav savas mašīnas. Njā, ko lai saka – pavisam citas vērtības man ir dzīvē.
Vācijā visur redzējām vējdzirnavas – ļoti daudz, kas ražo elektrību – Vācijas valdība finansiāli atbalsta videi draudzīgas enerģijas ieguves veidus, kas nevar nepriecēt. Pat uz ceļiem daudzas iekārtas, kā radari, kas parāda ātrumu darbojas uz saules baterijām, kuras ir izvietotas turpat autobāņa vidū.
Saņēmām ziņas no Latvijas, ka Latvijā līstot un vietām pat krusa esot – a mēs jau te sākām sauļoties :). Izlaida mūs pēc mūsu lūguma kādā benzīntankā ap 100 km no Francijas robežas. Varam pat saskatīt Francijas kalnus – ļoti gribas tikt uz Franciju. Ok, pastāstīšu par benzīntankiem. Ja Latvijā benzīntanks ir tikai tāds mazs benzīntanciņš ceļa malā, tad Vācijā (arī Francijā un Spānijā) benzīntanks pie autobāņa nekad nav tikai benzīntanks. Turpat blakus vienmēr ir tīra autostāvvieta, kur ir vieta arī fūrēm, turpat vienmēr ir tualetes, reizēm dušas, veikaliņš un bieži vien arī restorāns, kafejnīca un viesnīca. Turpat ir arī ārā galdiņi un soliņi, tā ka tur viss ir izdomāts, lai braucēji varētu atpūsties pēc garā ceļa.
Iegājām viesnīcā, noskaidrojām cenas un izdomājām, ka mums vēl tāls ceļš priekšā un nav ko vēl mētāties ar naudu. Ārā palicis jau strauji tumšs, tāpēc īsti mierīgu vietu sameklēt gulēšanai nevar. Beigās apguļamies turpat parciņā uz soliņiem zem lampām, kuras mēs iesaucām par lustrām. Kā nekā arī griesti mums ir debesis :). No rīta pamostamies no tā, ka saimnieki izved savus suņus pastaigāt. Pēc brīža sasveicināmies ar vīrieti, kurš atnācis iztīrīt miskasti pie mūsu gultām, aizejam uz dušām un stopējam tālāk. Ar 2 mašīnām jau esam Francijā, Mulhouzē. Satiksme dzīva pilsētā, bet arī laba vieta stopēšanai. Ārā jau riktīgi cepina saule. Jau pēc 5 minūtēm priecīgi nostopējam kādu padzīvojošu sievieti, kura man atgādināja mūķeni no Luī de Finesa filmām. Viņa ar tādu sajūsmu mūs paņēma savā mašīnā, ka sajutos pilnīgi kā franču filmu varonis. Protams, ka viņa runā tikai franciski un neko nesaprot uz kurieni mēs dodamies :D Bet tas jau netraucē francūžiem būt laipniem un izpalīdzēt, kaut arī drusciņ. Pavedusi 10 minūtes viņa izlaiž mūs ārā tajā pašā pilsētā, tikai citā vietā. Sākam jau sajūsmināties par francūžiem un Franciju – jo saule te spīd daudz spožāk un ir riktīgi silts. Ilgu laiku nevaram nevienu nostopēt. Inese jau guļ sēžot uz ietves. Es jau smejos, ka tādus mūs neviens negrib ņemt, jo baidās, ka Inese varētu atdot mašīnā galus :D Tuvējos krūmos atrodu kazenes – daudz un pavisam nogatavojušās. Atēdamies labi kazenes – mūsu pirmie dienvidu augļi, uz kuriem liekam lielas cerības. Vispār kazenes bija daudz visā Francijā, es tikai nesapratu vai paši francūži viņas ēd, jo visur krūmi bija neskarti ar ļoti daudzām ogām. Ieturējušies, sajutāmies biku priecīgāki un izdomājām, ka jāiet pameklēt kāda labāka vieta, kur stopēt. Visīsākais un laikam vienīgais ceļš ir pa autobāni. Mierīgi ejam gar maliņu, Inese katram gadījumam tur rokā zīmi ar nākamās pilsētas nosaukumu. Pēc 30 sekundēm uz autobāņa apstājas mašīna, sagaida mūs un mēs jau laimīgi ripojam tālāk. Francūzis arī gandrīz neko nerunā angliski, bet noved mūs riktīgo gabalu. Arī pa maksas autbāni.
Francijā autobāņus būvēja kāda privāta firma un valsts pēc tam atpirka ceļus no tās firmas, un lai varētu nomaksāt parādus, tad par šiem ceļiem ir jāmaksā. Maksa ir apmēram 10 eiro par 100 km, kas frančiem nav pārāk dārga, jo Francijā minimālā alga ir 1000-1200 eiro. Bet arī cenas tur ir dārgākas, piemēram, mazā kolas pudelīte maksā apmēram 2 eiro un benzīns maksā apmēram 1,2 eiro litrā.
Konstatējam, ka uz maksas autobāņa Francijā ir ļoti labi stopēt – tikai jāsarunā lai izlaiž tajā vietā, kur jāmaksā par autobāni – franciski tādas vietas sauc par „pjaž”. Tur tāpat visām mašīnām jāapstājas, tāpēc pa pāris minūtēm jau var nostopēt nākamo mašīnu.
Jo tālāk uz dienvidiem, jo atraktīvāki cilvēki, kuri aizvien mazāk prot angliski. Bet mums tas ir tikai interesanti, jo kontaktēties ar pirkstu palīdzību ir diezgan uzjautrinoši un jautri, protams, ja pie tā pieiet pozitīvi. Nostopējam kādu francūzieti gados, kura spriežot pēc mašīnas iekārtojuma ir daudzu bērnu māte. Vislaik mums kaut ko stāsta, komentē garām braucošos un izskatās, ka viņa arī viena varētu ar sevi sarunāties. Koši, gaumīgi uzkrāsojusies, ar daudzām zelta rotām, kas ir vēl viena dienvidu īpašība. Ja pie mums džeks ar zelta ķēdi visticamāk būs bandīts, tad Francijā un Spānijā pat skolnieki staigā ar zelta gredzeniem un rokassprādzēm. Un sievietēm ir ļoti daudz zeltlietas, tāpat kā dažiem nēģeriem. Redzēju, ka lielveikalos zelta ķēdes pārdevās centimetros, kaut gan man ir liela aizdoma, ka lielākoties tomēr tas ir tikai apzeltījums. Katrā ziņā uz iedegušas ādas, manuprāt, zelts labi izskatās, bet par gaumi jau nestrīdas – sapratu, ka tas, kas man liekas dienvidos gaumīgs, pie mums Latvijā liktos bezgaumības kalngals – laikam jau mode un stils jāpieskaņo arī videi.
Iebraucam benzīntankā, kur mūsu vedēja pamana, ka viena riepa mašīnai ir nopūtusies. Tūlīt pat piebrauc pie autoservisa, kas turpat arī atrodas, parunājas ar autoservisa darbiniekiem, kuri apskata riepu ar skaļiem izsaucieniem „Olalā!”. Izskatās tā, it kā viņiem pirmo reizi gadītos tik smaga ķibele. Sieviete tikmēr jau cenšas izvilkt rezerves riteni, neskatoties uz to, ka tas ir cieši pieskrūvēts. Palīdzu, un drīz vien jau servisa darbinieki tērzējot ar francūzieti kā veci paziņas nomaina riteni un mēs jau dodamies tālāk.
Nostopējam padzīvojušu vīrieti ar busiņu. Viņš mūs ved tīri tālu – līdz pašai Lionai un pa ceļam daudz ko stāsta par apkārtējām vietām un kalniem – kur labus vīnus taisa un kur labus sierus, un kurā apvidū dzīvoja vislabākie pīpju taisītāji. Visapkārt viss ir sakopts, saulains un zaļš. Apstājamies aiziet tā teikt pie dabas un nodušoties. Tikmēr mūsu vedējs Emanuels jau ir nopircis mums minerālūdeni. Šeit jau sāka parādīties pirmās mentalitātes atšķirības, kurām sākumā varbūt nepievērsām tik lielu uzmanību un likās tā mazliet dīvaini, ka mums kaut ko pērk. Bet nu, ja poļi mašīnā paši dzēra limonādi, tad viņi pat nepapūlējās mums to piedāvāt kaut vai pieklājības pēc. Te dienvidos bieži vien bija tā, ka pirms apstāšanās benzīntankā mums tika pajautāts vai mums nopirkt alu vai kolu, un kad no visa atteicāmies kategoriski, mums tāpat tika kaut kas nopirkts. Patiesībā tas ļoti uzlaboja iespaidu par šiem cilvēkiem. Var jau būt, ka pie tā ir vainīga arī sociāli-ekonomiskā situācija, jo viņu algām tā kola īpaši neko nenozīmē. Bet turpmākie notikumi pierādīja, ka vainīga tomēr ir mentalitāte.
Emanuels vienā brīdī pajautāja, vai mēs nevēlamies pārnakšņot pie viņa mājās. Jā, latviešu bailīgajiem prātiņiem tāds piedāvājums svešiniekiem liktos pavisam dīvains. Inese jau sāka atteikties, man latviski paziņodama, ka nevar zināt, kas viņam mājās gaidāms – vai nu ģimene, kura nebūs priecīga par negaidītiem ciemiņiem, vai nu Emanuels vēl sākšot viņai uzmākties (es pie sevis nodomāju – nu gan viņai plaša fantāzija, ja viņa iedomājas, ka kāds viņai uzmāktos . kā izrādījās vēlāk, man nebija taisnība). Par cik es gribēju izbaudīt citu zemju kultūru, un vai tad to var izdarīt vēl savādāk, kā dzīvojot starp francūžiem, tad ilgi pierunāju Inesi, kamēr izspiedu no viņas „Dari kā zini”. Tas nozīmēja, ka mēs paliksim pie Emanuela :).
Vispār jāatzīst, ka Inese mani piešmauca, ka viņa galīgi nesaprot angliski. Biju jau cerējis, ka varēšu visiem stāstīt visu ko, ko vien gribēšu par Inesi, bet izrādījās, ka kaut arī viņa daudz nerunā, bet saprot tīri tā neko angliski. Tā, ka mazliet aplauzos :(
Braucam pa Lionas šaurajām ieliņām. Pēkšņi priekšā braucošā mašīna apstājas, jo vadītājs ieraudzījis uz ietves pazīstamu sievieti. Aiz mašīnas jau izveidojas rinda, bet neizskatās, ka kādu tas sevišķi uztrauktu. Tikmēr pazīstamā sieviete ielien pa labo mašīnas logu mašīnā līdz viduklim tik tālu lai varētu sasniegt vadītāju un sabučojas ar viņu – Latvijā nekad neko tādu neesmu redzējis, jo izskatījās, ka tā sieviete bija tikai paziņa tam vadītājam.
Emanuels dzīvo un strādā pašā Lionas vecpilsētā, tāpēc dabūjām redzēt šo skaisto veco franču pilsētu. Viss tīrs, sakopts, jauni trolejbusi un tramvaji, kuri dizaina ziņā tālu pārspēj mūsu vietējos. Ļoti daudz dažādu tautību un stilu pārstāvji. Daudz mazu veikaliņu, kuros var nopirkt ko vien vēlies, bet, tā kā jau bija vakars, tad visi bija slēgti. Redzējām skaistu statuju-strūklaku pretī pilsētas rātsnamam – puskaila sieviete uz trijiem zirgiem – diezgan iespaidīgi izskatījās. Izrādās, ka tā statuja tika domāta kā dāvana kādai citai pilsētai, bet tā neesot to ņēmusi pretī, jo statuja bija ar kailu krūti.
Emanuels aizveda mūs uz savu dzīvokli, kurā viņš bija nesen ievācies, tāpēc atvainojās, ka viss vēl nav sakārtots reizes 3. Ieeja mājā bija pavisam necila un šaura. Uzkāpām otrajā stāvā pa šaurām trepītēm un nonācām Emanuela dzīvoklī. Lai arī pa logu nez kāpēc nevarēja redzēt Eifeļtorni, viss pārējais mums likās tā, kā filmās tiek attēlots franču dzīvoklis. Ļoti augsti griesti, jo kādreiz šai namā bija zīda austuve, divi stāvi, čīkstošas trepes un antikvāras mēbeles. Ēdamistabā pie galda jau sēdēja visa ģimene (Emanuela sieva, 2 bērni un auklīte, kas bija sakarīgs dredains džeks) un gaidīja mūs. Ievēroju, ka arī mums bija jau uzklāti šķīvji – Emanuels būs jau pabrīdinājis viņus pa telefonu. Ļoti sapriecājos, jo bijām pa dienu tiešām ļoti izsalkuši.
Sapazināmies ar visiem. Man jau tā ir švaka atmiņa, bet franču vārdus pat izrunāt nebija iespējams, kur nu vēl iegaumēt. Tāpēc iegaumēju tikai Metjū – auklīti. Sasēdāmies pie galda un sākām baudīt īstu franču maltīti. Uz galda stāvēja jau dažas vīna pudeles, apsegta maize, šķīvītis ar dažādiem sieriem, veclaicīga pudele ar ūdeni un ļoti veci šķīvji un galda piederumi. Latvijā laikam tādas lietas muzejā turētu, vai skapī aiz stikla, nevis izmantotu ikdienā. Bet franči mīl labas un vecas lietas. Noskaidrojām, ka viņiem visas šīs antīkās lietas ir vienkārši ģimenes relikvijas. Latvijā laikam, ja tādas arī ir bijušas, tad tikušas vai nu nopārdotas, vai zaudētas kara laikā.
Kā jau teicu, biju ļoti izsalcis. Tāpēc sajutos ļoti vīlies, kad tika pasniegti tikai dārzeņu salāti. Pie tam izskatījās, ka viņu nebija daudz. Katrā ziņā paēst tur nevarētu – labi, ja uzkost. Neko darīt, neesmu tak izlepis. Piedzeram klāt vīnu un ēdam salātus ar maizi – garšo tīri labi. Pa vidu apspriežam Eiropas Savienības plusus un mīnusus un stāstam, kā dzīvojas Latvijā. Izskatās tīri izglītota ģimene, jo ir informēti par lietām mūsu pusē. Pēc salātiem tiek pasniegti rīsi ar garšīgu mērci. Es jau sapriecājos – tātad nebūs vakariņās tikai pāris karotītes salātu :)
Rīsi ir gatavoti bez sāls un citām garšvielām – francūži ļoti pievērš uzmanību veselīgam ēdienam. Arī pašai ēdienreizei viņi piešķir daudz lielāku nozīmi – daudzi ēdieni un visi visgaršīgākie. Ēd ilgi un veselīgi un izbauda ēdienu. Nevis kā mēs latvieši pieraduši – izrijam bļodu ar kartupeļiem, piekožam kotleti un uzdzeram pienu un jūtamies brangi pierijušies.
Paēdam rīsus. Tālāk mums tiek piedāvāts nogaršot franču sierus. Nogaršojam pa gabaliņam no katra ar maizi. Jūtamies kā franču pasakā – vīni un sieri :) Tagad saprotu, ko Sent-Ekziperī domāja aprakstot kā Francijā cilvēki ēd – katra maltīte tiešām ir svētki, kuri tiek mierīgi izbaudīti. Pēc sieriem tiek piedāvāta sulīga melone un pēc melones dzeram tēju ar brūno cukuru – francūži cenšas pie tējas un kafijas likt brūno cukuru, jo tas ir veselīgāks.
Pēc tādas ēdienreizes bērniem jāiet jau gulēt, jo no rīta jābūt agri skolā. Meitenīte pieiet pie Ineses un kaut ko pasaka franciski. Inese domā, ka jāpabīdās un ceļas jau augšā, bet meitenīte jau paspēj viņu sabučot uz abiem vaigiem. Inese galīgi apjūk. Te nu es atcerējos zinātāju stāstus, ka Francijā ir pieņemts pirms gulētiešanas un no rīta pieceļoties sabučoties uz abiem vaigiem, tāpēc droši sabučojos ar abiem bērniem, bez jebkādām aizdomām un kko neķītru. Bērni aiziet gulēt, mēs vēl kādu brītiņu vēl padzeram tēju, parunājamies par atšķirīgajām mentalitātēm. Laikam šo sarunu iespaidā mūs, ejot gulēt, vairs nebučoja uz abiem vaigiem un no rīta arī ne :D Nomazgājāmies un gājām gulēt, pie atvērtiem logiem uz trokšņaino Lionas nakts dzīvi.
No rīta piecēlāmies, atvadījāmies un devāmies pie Lionas cietuma, jo pēc Emanuela teiktā tā varētu būt vislabākā vieta, no kuras stopēt uz Spāniju tālāk. Protams, ka gājām uz to vietu līču ločiem, lai redzētu pēc iespējas vairāk no pilsētas un metro vispār negribējām izmantot. Pie cietuma pastopējām kādu brītiņu un drīz pie mums piegāja kāda mākslinieciska izskata sieviete un piedāvāja aizvest līdz Valencei.
Viņa nebrauca pa maksas autobāni, bet gan pa šauro ceļu, kas gāja caur dažādām mazām Francijas pilsētiņām kalnu nogāzēs gar upi Rūnu. Tas bija viens no skaistākajiem ceļiem mūsu ceļojuma laikā. Labajā pusē upe gaiši zaļā nokrāsā, aiz upes milzīgi kalni ar vīnogu plantācijām nogāzēs un kreisajā ceļa pusē gaišas mājas, kurās visos logos ir košas puķes un uz trotuāra pie mājām stāv puķupodi ar puķēm. Košas puķes visur – tas bija tas, kas mūs pārsteidza visvairāk. Un tīrība visapkārt. Tāda sajūta, ka šie ciematiņi un pilsētiņas ir sapucētas kādiem svētkiem.
Tālāk līdz pašai Spānijas robežai nekas īpaši tajā dienā tāds sevišķs neatgadījās. Sajūsmināti nofotografējāmies pie pirmās palmas, kuru ieraudzījām kādā benzīntankā un iefanojām par laipnajiem francūžiem un Francijas dienvidu dabu – zāle te tiešām ir sulīgāki zaļāka, govis baltas un kalni daudz lielāki par Latvijas Gaiziņu. Izbraucām ātri cauri Orange, Nīmes, Montpelier, Narnborne un Perpignan ar kādu slavenu kantrī mūzikas dziedoni sagrabējušā vāģī.
Pirms Spānijas robežas nostopējām divus spāņus. Džeki tūlīt pat ar mums sapazinās (tajā brīdī es spāniski zināju tikai 1 vārdu – gracias, kas nozīmē paldies.) Protams, ka angliski viņi nezināja neviena vārda. Bet tas viņiem netraucēja mums ar visu ķermeni un mēmā šova palīdzību mums visus vārdus izskaidrot :D Visu ceļu „sarunājāmies”. Izrādījās, ka viņi Francijā ir bijuši darba vajadzībās un taga priecīgi dodas uz kādu Spānijas ciematiņu netālu no Vidusjūras. Noskaidrojuši, ka mēs esam atstopējuši no Latvijas, tikai pagroza pirkstu pie deniņiem un paziņo, ka mēs esam crazy. Pasmejamies kopā. Tālāk tiek izskaidrots, ka viņi ir brāļi un ka mašīnai no funkcioniren spidometrs. Jautrojamies tālāk. Tiek, protams, uzreiz arī pajautāts, kas mēs esam savā starpā, uz ko Inese kaut kā viņiem ieskaidro, ka mēs esam pārītis (tā viņa jutās drošāk starp karstasinīgajiem spāņiem), par ko es, protams, esmu dusmīgs uz Inesi un padomāju, ka lai tik sapņo tālāk. Tikai nevaru saprast, kā Inese tik labi spēj ar viņiem kontaktēties. Es, piemēram, nespēju saklausīt nevienu pazīstamu vai internacionālu vārdu. Beigās izdzirdu, ka šie jau klačojas par amoru. Paskatos uz Inesi neizprotoši un viņa man atvainojoties paziņo, ka viņa pateikusi, ka mēs gulējām pa nakti ārā un visu nakti nodarbojāmies ar amoru. Izkāpjot no mašīnas es viņai nolasīju stingru lekciju, ka lai viņa savos melos mani nejauc iekšā un labāk, lai saka, ka viņai mēnešreizes, nekā, ka mums ar viņu ir kas kopīgs. Mēs esam tikai amigos un nekas vairāk. Par laimi turpmāk viņa vienmēr teica, ka mēs esam tikai draugi, kas daudzus izbrīnīja. Bet nu dzīve ir skarba un labāku ceļabiedru par Inesi nespēju diemžēl atrast. Mašīnā ieskaidrojam, lai mūs izlaiž kādā benzīntankā, kas arī tiek izdarīts. Esam jau Spānijā, pavisam netālu no robežas. Kamēr vēl gaišs atrodam ceļmalā, netālu no lidostas mierīgu vietiņu, kur varētu izklāt guļammaisus un pirms gulētiešanas sāku pētīt Spāņu – Angļu sarunvārdnīcu, jo pa šo dienu biju iemācījies tikai 5 vārdus spāniski – mucho, sortida, stacion, amigo un amor un sapratu, ka ar tiem nepietiks. Turpmāk šo vārdnīcu pētīju diezgan bieži un esmu ļoti pateicīgs tam cilvēkam, kas man viņu iedeva – bučas uz abiem vaigiem viņam par vārdnīcu un dažu spāņu burtu izrunas izskaidrošanu :). Izskatās, ka Spāņu valoda ir līdzīga itāļu un latīņu valodai, tā ka vismaz saprotu kurā galā vārdi jāmeklē – pārsvarā tātad no mūzikas teorijas – tiempo, uno, duo, tres, secunde, quarta, grande utt. (Noteikti jau te kļūdos, bet nu spāņi saprata :)) Turpmākajās dienās manas spāņu valodas zināšanas strauji uzlabojās – jau lietoju tādus vārdus un izteicienus kā Quanto Costa? Buenos dyas, noches, agua, leche, vacansiones, si, no, supermercado, dineiro, piaje, negro un zināju jau kā rakstās tualete un daudzas citas dzīvē noderīgas lietas :) Tas laikam ir vislabākais veids mācīties valodu – nokļūt tādā vidē, kur neviens citu valodu nesaprot. Katrā ziņā uz jautājumu „Vai jūs runājat angliski?” parasti atbilde bija vai nu nesakarīgs spāņu vārdu savārstījums, vai nu tika ar rādītājpirksta un īkšķa atvēruma palīdzību parādīts cik maz viņi runā angliski. Pārsvarā tie, kas kaut ko runāja angliski pēdējo reizi to bija darījuši skolas solā.
No rīta pamostamies un te nu Inese sāk čīkstēt, ka mēs kaut kur skrienam un viņa grib pie jūras tikai sauļoties, un ka mums ir jābrauc tūlīt pat uz tuvāko jūru un 2 dienas jāsauļojas. Kā vēlāk izrādījās, viņai bija sākušās mēnešreizes. Nu jā, mans plāns bija pēc iespējas ātrāk nokļūt Spānijas dienvidos, kur ir vislabākā saule un vissiltākais un tur tad arī atpūsties, nevis dažus kilometrus aiz robežas justies, ka esam Spāniju redzējuši un skriet uz tuvāko jūru pašos Spānijas ziemeļos. Pateicu Inesei, kaut ko izvairīgu, ar domu, ka tad jau manīs kā stopēsies (jo es jau zināju, ka autobānis šajā galā gar jūru neiet :D ), viņa vēl biki papukstēja, bet tad samierinājās ar domu, ka meklēsim kompromisu. Nostopējam vēl vienu spāni – Hosē Fernandesu, kurš nodarbojās ar auto tirdzniecību un dzina ar vienu poli mašīnas no Vācijas uz Seviļju. Kārtējais tipiskais spānis, kurš ne vārda nerunāja angliski, bet bija ļoti sajūsmināts, ka var ar mums pakontaktēties. Spāņi ir vēl atraktīvāki par francūžiem. Viņa draugs polis (kā izrādījās vārdā Jozefs) arī nekā spāniski nerunāja, bet bija laikam diezgan patstāvīgs cilvēks, jo piebraucot pie pjahe (vieta, kur jāmaksā par autobāni – Spānijas rietumu pusē vēl ir autobāņi par kuriem jāmaksā) viņš daudz neskatoties uz to, ko dara Hosē iebrauca neīstajā maksātuvē, kur nevarēja maksāt skaidrā. Hosē parādīja mums tik nepārprotamus žestus par nabaga Jozefu, ka mēs nevarējām noturēties bez smiekliem. Ap Jozefu jau bija saskrējuši 3 spāņi riņķī un aizmugurē nepacietīgie spāņi mašīnās aiz garlaicības taurēja (viņiem patīk skaļi un daudz izpaust emocijas, tāpēc mēs jau stopējot nepievērsām jau sen uzmanību tam ko mums kliedza un rādīja no garāmbraucošām mašīnām). Beigās tomēr kaut kā Jozefu izlaida no pjahe un mēs kopīgi devāmies tālāk. Visu turpmāko ceļu līdz nākamajai pjahei Hosē lamāja mums Jozefu un sūkstījās par to, ka vislaik ir jāmaksā par ceļu. Piebraucam pie nākamās pjahes un patstāvīgais Jozefs daudz nedomājot atkal iebrauc neīstajā vietā. Mēs ar Inesi jau līki gar zemi, kad Hosē bezpalīdzīgā balsī mašīnā kliedz „Jozef! Jozef! Jozef....”. Atkal ap Jozefu saskrien apkārt spāņi un šis pat pamanās izbraukt pirmais no pjahes un aizdrāžas pat nepagaidījis Hosē. Es iedomājos, ka Jozefs laikam ir jau galīgi izbesījies no pašas Vācijas braukt cauri visai Francijai un tagad vēl pa karsto Spāniju, kur ārā ir ap 30 grādiem karsts. Izbraucam arī mēs ar Hosē no pjahes un mēs jau rēcam ar Inesi par to kā Hosē izpauž savu sašutumu, par to jo Jozefs viņu nepagaida. Pēc 15 minūtēm sadzenam Jozefu un Hosē apsteigdams uzpīpina sašutis Jozefam. Jozefs pat galvu nepagriezis tikai pamāj un brauc tik tālāk. Mēs ar Inesi galīgi gar zemi atkal :D Spānis pret poli ir kā melns pret baltu. Polis izskatās izbesījies, bet Hosē kaut arī noguris, bet izskatās dzīvelīgs kā gurķītis :D. Piebraucam pie benzīntanka, tā teikt zaļā pietura. Hosē izkāpj no mašīnas un pusstundu lamā poli, kurš mēģina kaut ko taisnoties, bet nu spāņu mentalitātes pārsvars ir acīm redzams :D Pēc brīža Hosē atiet maliņā atvainodamies, ka viņam jāpazvana „MyLoveYou”. Pirmajā brīdī es apstulbstu no tādas man atzīšanās mīlestībā no džeka puses, bet tad saprotu, ka iet runa par viņa meiteni. Inesei jauns iemesls mani kaitināt.
Ar Hosē izbraucām cauri Barselonai līdz pat Valencijai. Pa šo laiku viņš jau bija izstrādājis mums atpūtas plānu pa visu Spāniju un Portugāli, kura īstenošanai vajadzētu laikam vēl pāris nedēļas. Katrā ziņā iegaumējām, ka vislabākais iedegums ir Malagā. Protams, ka no mums tika paņemts solījums, ka obligāti viņam pazvanīsim, kad būsim Seviļjā, lai varētu kopīgi patusēt pa Seviļju, aiziet uz diskotēku padejot un iedzert vīnu (Spānijā ieeja klubos ir bezmaksas, izņēmums ir klubi tūristiem.) Drīz vien Hosē mūs izlaiž autobāņa vidū, jo mūsu ceļi šķirās – mēs dosimies tālāk uz dienvidiem uz Alikantē pusi, bet Hosē pa taisno uz Seviļju. Protams, izlaist autobāņa vidū var tikai cilvēks, kurš nekad mūžā nav stopējis, jo uz autobāņa kādu nostopēt ir nereāli, noiet no autobāņa nav iespējams, jo abas autobāņa malas ir norobežotas ar sētu, lai uz autobāņa neuzskrietu zaķi, stirnas, stopētāji un citi dzīvnieki.
Tiekam līdz pilsētai, benzīntankā iepērkam daudz vīna un sākam stopēt. Īpaši neveicas, pie tam sāk mākties baigais mākonis. Sākam baidīties. Nepaiet ne 10 min, kad sāk drausmīgi zibeņot un gāzt. Palienam no sākuma zem kādas palmas, tad zem tilta, zem kura ir paslēpušies vēl daži spāņu jaunieši. Aizejam socializēties. Protams, ka neko sakarīgu parunāties nevaram, bet nu vīnu kopīgi gan pieveicām. Pēc 10 min negaiss pāriet un vēl pēc 10 viss jau atkal ir sauss. Nostopējam 2 vecīšus. Esam laimīgi, ka kāds apstājās, tāpēc nosākuma ierāpjamies mašīnā un tad sākam skaidroties kas, kāpēc un uz kurieni – ka tik prom no šīs vietas! Vecīši nober kādu runu, bet pēc minūtēm 15 atskārš, ka mēs laikam spāniski nerunājam. Nu nekas, neizskatās, ka tas viņus traucē mums turpināt kko stāstīt un pa vidam vēl uzjautāt, uz ko katru reizi mēs tik pasmejamies un paraustam plecus, ka nu neko nesaprotam. Pa vidam vēl parādam karti, bet pretī saņemam tikai nesaprotamu žestu un vārdu straumi. Inese man čukst, ka viņai ir aizdoma, ka nav vairs labi. Bet vīns galvā – tātad viss ir labi :). Īsāk sakot vecīši mūs izmet uz kāda maznozīmīga ceļa maznozīmīga krustojuma (viņiem gandrīz viņi visi ir izveidoti apļveida, kas ir drošāk). Apsēžamies ar Inesi pa vidu zem laternas. Ārā jau sāk satumst, bet ir tik silti, ka es vēl pat kreklu neesmu uzvilcis. Izvelku vafeles „Strop”, par kurām Inesei milzīgs prieks. Sēžam, dzeram vīnu, baudam dabu un vafeles. Inese kautkur pa roku galam piestutējusi zīmi ar uzrakstu „Alicante”. Mašīnas nebrauc garām, bet mēs ne par ko neuztraucamies.
Te piepeši pabrauc garām vienīgā mašīna un nobremzē. Pilnīgi žēl. Tik labi sēdējām zem laternas krustojuma vidū. Paķeram vīnus, sabāžam steigā vafeles kabatās un sēžamies tik iekšā. Džeks brauc uz diseni uz tuvāko ciemu. Esam galīgos pāķos, bet dažus km šis solās pavest. Nu nekas – arī labi. Pēc 20 min viņš mūs izlaiž tieši tādā pašā krustojumā kā iepriekšējais, tikai bez apgaismojuma. Pilnīgi vai sabēdājamies – tālāk neesam īpaši tikuši, bet te nav apgaismojuma un naktī mūs neviens vairs neredzēs. Pārlienam ceļmalas grāvi un uzlienam pakalniņā, kur pārlaižam nakti zem citronkokiem. Citroni gan tādi sažuvuši bija – es, protams, iemēģināju.
No rīta nevaram saprast – cilvēku bari plūst garām. Pilnīgi neērti piecelties, lai izlīstu no guļammaisa, jo apkārtējie nesapratīs, ja mūs tur pamanīs. Kkā izkūņojamies un gaidam mašīnas. Nebrauc nu neviena. Tikai pretējā virzienā aizbrauc kkādu velosipēdistu kolonna. Neko vairs nesaprotam – esam pašā pasaules malā. Pēc 2 h piebrauc klāt policijas mašīna, kura uzkabina tuvumā kkādu zīmīti, pēc kuras var saprast, ka satiksme te sakarā ar kkādām sacensībām vai ko tamlīdzīgu ir slēgta. Esam iestiguši. Taču atkal mums uzsmaida laime. Garām brauc sagrabējusi sporta mašīna, kuru mēs nostopējam! Iekāpjam iekšā. Iekšā sēž kkāds vecis un pārkrāsota sieviete blondiem matiem, kas tam vecim par māti varētu būt. Man šķiet, ka tā varētu izskatīties Bonija un Klaids. Logi vaļā, blondie mati plīvo pa visu mašīnu un skan kkas no Sex Pistols spāņu repertuāra. Esam kā filmā atkal un sēžam blakus galīgākajiem narkomāniem – vismaz tas ir pirmais, kas nāk prātā. Taču viņi mūs izved pa tādiem līkumainiem un šauriem ceļiem, cauri laukiem un kalniem, un tādā ātrumā, ka mēs tikai ceram, ka kādreiz spēsim vēl nākotnē noorientēties, kur mēs atrodamies. Bet patiesībā tas bija visskaistākais ceļš Spānijā – cauri vīna dārziem, gar aizām un īstām klintīm, kur jābīstas no nogruvumiem. Beigās mēs tiekam izmesti kaut kādā vietā. Godīgi pat neatceros kur, tikai atceros, ka atkal tālu staigājām, lai atrastu kādu veiksmīgu vietu, kur nostopēt. Nopirku aukstu pienu – šausmīgi karsts bija un dzert gribējās. Izdzeram ēnā. Laikam ir brīvdiena, jo visi biroji ciematā bija ciet. Beigās apstājāmies pie kādas benzīnuzpildes stacijas, kuras emblēmā ir puskaila sieviete. Aiz mums fonā slejas skaisti kalni ar kārtējo pamesto pili. Tālāk nostopējam kkādu bmw, kurā sēž tādi skūti tipiņi. Braucam uz 190 km/h. Taga ausis krīt ciet ne tikai vienkārši braucot, bet arī bremzējot. Nāvīgi. Izlaiž mūs nu jau dažus km pirms Alikantē pie kāda lielveikala. Bet nu brīvdiena taču! Veikals ciet! Patusējamies, pabildējamies un stopējam tālāk. Pēc brīža nostopējam kāru. Izkāpj 3 gruzīni un saka krieviski – „Dobrij deņ!” – tb labdien! Beidzot kāds, kas runā pazīstamā valodā! Šie paskatās uz mums un saka – redzam savējās rožas, domājam jāpiestāj, jo vietējie te bailīgi uz stopētājiem. Iekāpjam kārā un šoreiz braucam ar nežēlīgo ātrumu – 70 km/h. Pēc tiem 190 km/h mēs velkamies kā gliemeži! Un kāda mašīna! Dūc un gaudo, it kā grasītos pacelties. Priekšējā stiklā 2 caurumi – izskatās, ka ložu cauršauti. Nezinu, kā viņiem policija ļauj tur tādā paskatā braukāt riņķī. Gruzīņi sāk mūs iztaujāt par vīzām un pasēm un stāsta kādi viņi mums draugi. Tādus laikam tikai vēl Grūzijā varētu atrast. Tipiskie. Paši stāsta, kādam jābūt īstam vīrietim, kgan paši no sava kara līdz pat Spānijai atbēguši un tagad vēl apskauž mūs, jo mums nevajag nekādas vīzas iebraukšanai Spānijā. Mēs ar Inesi jau sākam domāt, vai tik mūs tepat pasu dēļ arī kkur neapraks tuvākajā grāvmalā, tāpēc atbildes dodam izvairīgas un pēc iespējas diplomātiskākas. Paši viņi izrādās braucot „kārtot biznesu” – kāds ārzemnieks esot kkur sasitis mašīnu un nelietis negribot viņiem to pārdot. Beidzot gliemeža gaitā esam Alikantē. Mūsu gruzīņu „draugi” pastāsta uz kuru pusi jāiet, lai nokļūtu pie jūras un vēl piedāvā savu telefonu – ar domu, ja mums kādas problēmas Alikantē ar kādu, tad „draudzīgā gruzīņu mafija” mūs izpestīs. Ātrāk tik tinam prom – beidzot jūra tuvumā!
O, Alikante! Visspilgtākās atmiņas par vienu pilsētu no visa ceļojuma! Jūra zaļā krāsā, pludmale, kur agri no rīta spāņu vecīši sēž krēslos un lasa avīzi un pēcpusdienā pamostas tūristu bari un skrien sauļoties un peldēties. Skaistas viesnīcas jūras krastā un milzīgā pils kalnā. Suvenīru bodītes, tūristu bari, palmas, MMM nēģeri, kuri pelna naudu nelegāli tirgojot diskus un Nike izstrādājumus. Vieta kur saskaras nabadzība un bagātība, veidojot šo pilsētu tik īpašu. Bet par visu pēc kārtas.
Iečekojam skaisto ostu un dodamies uz pludmali. Nopeldamies, taču ūdens ir tik sāļš, ka ienirt grūti un arī acīs ļoti kož, tāpēc ilgi izturēt nevar. Pēc peldes mati paliek kā salmi – šausmīgi interesanti :). Guļam sauļojamies. Nevaru vairs izturēt – pierasts jau būt kustībā, a te guļu kā idiots. Lai sauļotos tak nevaig uz Spāniju stopēt. Tepat Rīgas jūrmalā tak to var darīt, tikai citā gadalaikā. Gribās iespaidus! Ejam ar Inesi pastaigāties pa pilsētu. Iepērkam suvenīrus. Gar pludmali iet galvenā tūristu gājēju ieliņa, uz kuras notiek vis kas interesants – katrs pelna kā māk. Mīms brauc uz velosipēda un taisa „rožas”. Ļaudis te ir visdažādākie. Spāņu dāmas sēž aplī ap kādu skatuvi un gaida izrādi vēcinot skaistus vēdekļus. Cilvēki sastūmuši kopā krēslus un vienkārši sarunājas savā starpā. Redzam cilvēku, kuram blakus sagūlušies kādi 6 suņi. Atpakaļceļā ieraugam viņu atkal un viņš mūs sveicina kā vecus draugus – tā ir spāņu sirsnība! Melnie no MMM tirgo diskus un sporta apavus. Tie ir izlikti uz palagiem, tiko parādās policija, tā palagi tiek paķerti aiz stūriem un paslēpti somās. Policija aiziet 20 soļus tālāk, tikmēr palags jau ir izklāts atkal ar preci. Pēkšņi kāds nokliedzas – ieraugam, ka no palmas uz ieliņas ir nokritusi žurka. Te nu es sāku apjaust, ka šis skaistums ir virspusējs, tikai tūristiem domāts. Ieejam pilsētā. Cilvēki sēž pie māju durvīm uz krēsliem un dzer vīnu un sarunājas. Un nevis bāros vai vasaras dārzos, bet pie savu māju durvīm. Gribētos man arī tā, bet mani nesaprastu. Visur tāds miers! Izejam cauri parkam un kādā āra kafejnīcā izbaudam saldējumu. Staigājam un domājam, ka derētu kaut kur piemesties, kur palikt pa nakti. Izskatās, ka parkos visi soliņi jau ir aizņemti – cilvēki guļammaisos te ir daudz. Nevar saprast, vai tādi kā mēs ceļotāji vai vienkārši vietējie. Pat uz gājēju ielas skatuves jau rindiņā guļ cilvēki 20 guļammaisos. Izskatās pēc tūristiem. Vai klaidoņiem, kas te laikam ir viens un tas pats. Pēkšņi garām paskrien bars ar policistiem – kaut kas atkal ir noticies.
Ejam uz pludmali. Skatamies - sēž viens džeks pie velosipēda un dzer vīnu no pudeles. Inese saka man, ka varētu viņam uzjautāt, kur te varētu nakšņot. Džeks tikmēr jau sauc mūs klāt – izskatās, ka viņam garlaicīgi. Sākam skaidroties – šis mazliet zin angļu valodu. Izrādās, ka pludmalē gulēt ir bīstami – te siro melno bandas no MMM, kuri tādus gulētājus aplaupa. Visdrošāk esot autoostā, jo tur esot policijas iecirknis. Sadzeram kopā vīnu un te džeks sāk kko jau ar mums par seksuālajām orientācijām runāt, tad paziņo, ka viņš esot bisesksuālis un ka viņš labprāt noīrētu kādu numuru viesnīcā ar mums, nu paši sapratāt kādam mērķim. Es cēli paziņoju, ka par Inesi es neko nezinu, bet mani vīrieši nu galīgi neinteresē. Nu, protams, es tad varēšot mierīgi gulēt, viņš ar Inesi pats tikšot galā. Man jau paliek jautri :) Inese kko pasmejas sākumā, bet pateikt nē arī kaut kā nepasaka. Nu viņas darīšana. Beigās džeks jau sāk riktīgi viņai uzmākties un bučot rokas. Tad nu Inese beidzot apjēdz, ka stāvoklis ir nopietns un sāk stāstīt tam džekam, ka mēs jau labprāt, taču viņai esot mēnešreizes. Džeks tik izliekas, ka nesaprot to vārdu un uzmācas tik tālāk. Inese jau diezgan daiļrunīgi izskaidro par mēnešreizēm (nu tur asinis šķīst utt.). (Pa starpai garām aizbrauc 3 policijas mašīnas – kā vēlāk noskaidrojām, kāds tur ir bijis aplaupīts.) Beigās Inese vairs neiztur saka man, lai es viņu glābjot no situācijas, jo pat vārdnīcā parādot džekam vārdu mēnešreizes, uz viņu tas neiedarbojas. Paskaidroju džekam, ka nu sorry, bet šoreiz prieki viņam garām un dodamies ar Inesi prom uz autoostu nakšņot. Kaut arī nav viesnīca, vismaz man kaut kāds Marokas spānis neuzmāksies.
Autoostā noliekamies uz soliņa, pēc brīža mūsu kavalieris jau klāt. Inese atkal uzsāk sarunu nez kāpēc atkal viņam izskaidrojam, ka mēs negribam viesnīcu un šis pazūd. Nezinu kāpēc Inese viņu uzreiz nepasūtīja 3 mājas tālāk. Ap 2 naktī Inese man piebaksta – atkal kavalieris klāt. Es Inesei saku, lai pasūta tik tālāk, bet viņai redz laikam sirdsapziņa neļauj tā viņu apbēdināt. Nu man vienalga – manis pēc lai tak viņa dara ko vēlas. Pamostos no tā, ka man kāds sāk glaudīt galvu. Viņiem tur ar Inesi mīcīšanās notiek un šis vēl man galvu glauda! Pateicu ..ēm.. no visas sirds viņam savas domas, tāpēc līdz rītam nogulēju mierīgi. Inese ar viņu līdz rītam vēl ņēmās. Kkad šis aizvācās atkal un kad es pamostos, Inese uz mani dusmīga – kā es ar viņu varēju tā izrīkoties! Redz kā, pati bučojas, nevar pateikt „nē” un es pēc tam vēl vainīgs esmu. Inese apvainojas līdz nāvei un iet skaidrot cik maksā autobusa biļete no Alikantes līdz Rīgai. Ļoti labi saprotu, ka viņa ir neizgulējusies un jau vairāk kā nedēļu trinamies tik kopā un netiekam viens no otra vaļā, tāpēc arī esam noguruši viens no otra un beidzot nu mērs ir pilns.
Autobuss laikam tajā dienā uz Rīgu vis negāja. Aizvelkamies uz pludmali. Inese vēl aizvien nikna. Es jau esmu nolēmis – ja viņa mani pametīs, es stopēšu tālāk viens. Varbūt nebūs tik droši kā divatā, taču būs psiholoģiski mierīgāk, jo man nebūs jāatbild par otru cilvēku. Un par sevi es esmu tagad vēl vairāk pārliecināts, nekā pirms šī ceļojuma.
Pludmalē izguļamies un arī Inese norimst. Gribās kaut ko uzkost, tāpēc pasaku Inesei, ka aiziešu nopirkt kādu kebabu vienā ieskrietuvē, kuru biju iepriekš noskatījis un atstāju viņu gulēt pludmalē. Ieskrietuve ir ciet, tāpēc eju meklēt kādu citu pieņemamu vietu, kur nopirkt paēst. Gribas arī ļaut Inesei no manis atpūsties un arī pašam no viņas atpūsties. Izskatās, ka visas ieskrietuves ir piemēslotas. Kā uzzināju vēlāk, Spānijā bāros netīra un tā esot tāda pazīme, pēc kuras var noteikt bāra popularitāti – jo vairāk mēslu, jo vairāk tātad bāram ir apmeklētāju. Uzduros Interneta kafejnīcai, kur arī ieskrienu uzrakstīt dažas rindiņas radiem un vēl kaut ko. Atgriežos pēc 1h, Inese atkal sarīko scēnu, ka viņa tak uztraucas, kur es tik ilgi pazūdot. Labi, varbūt viņai arī taisnība. Paķeru viņu vēlreiz uz zoba par viņas nakts kavalieri, viņa pat ir spējīga to uztvert ar humoru. Gribas ātrāk prom no šīs pilsētas. Pārāk daudz kas te ir piedzīvots un pārāk pretrunīga viņa ir, kur eksotika tā līdzpastāv ar noziedzību, žurkām un seksa trijatā meklētājiem.
Dodamies tik prom uz Malagas pusi – tur esot vislabākais iedegums! Līdz Malagai ceļš ved gar pašiem kalniem, kuru pakājes ieslīgst jūrā. Esam nostopējuši kādu angļu pensionāru, kurš brauc ar īrētu fordu. Atkal tipiskais anglis. Runā kā tāds angļu inteliģents, klausās klasisko mūziku mašīnā un ik pa brīdim paknibina vīnogas un pastāsta mums par ceļu. Bet ceļš tiešām ir lielisks! Gar pašu jūras krastu – vienā pusē jūra, otrā kalni. Un ik pa brīdim kāda skaista balta pilsēta kalna nogāzē – tā, ka no katra nama ir lielisks skats uz Vidusjūru. Skatos un domāju, ka te varētu pavadīt kādas brīvdienas, bet dzīvot – nē. Nespētu es vairs vienā vietā dzīvot – pie eksotikas ātri pierod. Un saprotu, ka spāņiem arī Rīga ir eksotika.
Izlaiž mūs anglis kādā ciematiņā, kur mēs varam tikt pie pašas jūras. Jūra te ir akmeņaina un ļoti viļņaina. Šausmīgi vējains. Palasam akmeņus, uzēdam un ejam stopēt tālāk. Ceļmalā atkal kāds koks ar augļiem! Nogaršoju, protams – vīģes! Labi saulē izkaltušas un nobriedušas. Aizstopējam līdz Malagas pludmalei. Uzreiz var redzēt, ka šī ir bagāto vieta. Cilvēki nodarbojas ar kaitošanu, tepat ir bāri un aiz bāriem milzīgas dārgas viesnīcas un privātmājas, kuras var izīrēt. Mazliet pasauļojamies, bet ir pārāk vējains, lai gribētos peldēties. Laikam esam izlepuši :). Pārsvarā Malagā atpūšas angļi, jo viņiem no Anglijas tā sanāk viena no tuvākajām atpūtas vietām (ar lidmašīnu). Vakarā pavazājamies pa pilsētu, iepērkam pārtiku supermercado (lielveikalā). Manā uztverē pārtika ir cīsiņi maize, olīves ar tunci un vēl kaut kas. Ineses uztverē tas ir puskilo burkānu. Pasmejos, ka nu gan bija vērts uz Spāniju stopēt, lai pie pašas Āfrikas sagribētos burkānus :D Apsēžamies uz soliņa kādas lielas viesnīcas priekšā un par spīti dažiem garāmgājējiem turpat arī paēdam. Nakti pavadam pludmalē guļot zem saulessargiem.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Seviļu, ciemos pie Hosē. Aizved mūs līdz turienei kāda itāliete, kura uz Seviļu brauca atvaļinājumā atpūsties. Tā tie itāļi un spāņi dara – brauc atvaļinājumos viens pie otra :). Iebraucam Seviļā. Atstāju Inesi parkā atpūsties, kamēr aizeju pazvanīt Hosē. Inese gan šaubās vai tur pa telefonu kas sanāks – līdz šim sakarīgākais vārdu savienojums angļu valodā, ko mēs no viņa dzirdējām bija „my love you”, kas nozīmēja to pašu „girlfriend”.
Tomēr sazvanu Hosē un Inesei par brīnumu noskaidroju, ka viņš ir uz vienu dienu izbraucis uz Madridi, taču, ja mēs viņu pagaidīsim vienu dienu, tad viņš mūs uzņems un padejosim un vīnu iedzersim un visu pārējo. Sabēdājamies ar Inesi, jo nu negribas to dienu gaidīt – nav īsti arī kur Seviļā palikt pa nakti. Izstaigājam riktīgi visu Seviļu. Ļoti skaista pilsēta ar skaistu arhitektūru. Šauras ieliņas, kurās ir suvenīru veikaliņi un amatnieku darbnīcas. Pagalmos visos ir ierīkoti restorāni. Uz ielām aug apelsīnkoki (varbūt arī greipfrūti, bet bija vēl zaļi – es, protams, nogaršoju). Auga arī citi koki ar dīvainiem augļiem. Nu arī tos es paspēju nogaršot. Visu atlikušo dienu spļaudījos un Inese par mani ņirgājās, ka es beidzot iegrābos. Nu gadās tak :) Seviļas katedrāli apskatījām. Virs ielām novilkti tādi kā palagi, lai saule pārāk nespīdētu. Daudz visādu modes veikaliņu un šajā pilsētā bija visvairāk skaistu sieviešu visā ceļojuma laikā. Pastaigājām, papētījām un devāmies stopēt uz Portugāles pusi. Kamēr izgājām cauri pilsētai, sev par pārsteigumu iegriezos 2 McDonaldos pēc kārtas un abos apēdu pa milzīgam komplektam. Laikam atslābums liek sevi manīt.
Lūk, tur mums neveicās ar stopēšanu stundas 2. Pasēdējām un sapratām, ka ļoti gribas mājās. Nauda iet uz beigām, iespaidus un pieredzi esam ieguvuši pietiekoši. Gribas mājās, satikt labos draugus. Bet tas tika izlemts 5 minūšu laikā. Iestājās tāds kā lūzuma punkts. Pagriezāmies un aizgājām uz otru pilsētas galu, kur sākām stopēt pa īsāko ceļu mājup uz Spānijas galvaspilsētu Madridi.
Atpakaļceļu atceros diezgan miglaini – bijām pārguruši, steidzāmies mājās un bieži braucām pa naktīm. Tāpēc atceros tikai spilgtākos momentus.
Madridē iebraucām naktī. Izkāpām no smagās mašīnas Madrides sākumā un tāpēc nezinājām kur doties. Pārnakšņojām turpat pie benzīntanka zaļu olīvju laukā (es to noskaidroju nogaršojot, protams, bet vispār neiesaku :)) pie kādas rūpnīcas žoga. No rīta sākām īsti meklēt, kurā pusē ir centrs. Kkā tur nokļuvām, patusējām, iepirkām supermercado augļus un devāmies meklēt kā tikt tālāk no Madrides ārā. Ja nemaldos, mums pagāja 2 dienas, kamēr mums tas izdevās (izmēģinājām metro un autobusus un konstatējām, ka vietējie ir topogrāfiski idioti) – un arī tā bija cūkas veiksme. Beigās mūs paņēma kāds spānis. Sākām runāties, izstāstam kur braucam un tā. Beigās šis pasaka kaut ko spāniski par mums. Neko nesaprotam. Šis tulko, ka tas nozīmē, ka mēs esam traki un mums ir olas. Jau padomāju, ka vot idiots. A šis saka, nu tas jau labā nozīmē, tā par Kolumbu varētu arī teikt. Šajā brīdī sapratu, ka vispār viņam taisnība un sajutos lepns. Un šis ceļojums tā dēļ vien bij vērts, lai kāds nepazīstams spānis par mums pateiktu: zināt, jums tiešām ir olas starp kājām. Šis aizved mūs līdz vietai, kur mums tālāk būs viegli stopēt un uz atvadām vēl uztaisa dažas bildes uz sava digitālā fočuka – lai varētu mājās sievai trakos parādīt.
Turpat nostopējam kādu slovāku fūres vadītāju. Viņš mūs līdz rītam līdz pašai Francijai aizveda. Kaut arī pats slovāks, taču dzīvo Spānijā jau 5 gadus. Un patīk viņam te. Jo te cilvēki beidz darbu 5os un iet atpūsties. Dzīvesveids savādāks. Vispār ļoti zinošs šoferītis – viņš mums visu Spānijas vēsturi apstāstīja, visus paradumus, dzērienus, novadus un valodu atšķirības. Žēl, ka pārāk pārguruši bijām lai visu to uztvertu. Vienīgais ko atceros, kā viņš salīdzināja latviešu fūru šoferus ar krievu. Krievi iedzer un vēl saaicina apkārtējos. A spāņi baidās ar krieviem dzert, jo neviens netur līdzi. A latvieši pa kluso iedzer un tad savāra sūdus. Tāds, lūk, viņam iespaids par Latviju palicis.
Pie Francijas mūs paņem cits fūres vadītājs – Vincents. Kaut ko parunājam, pēc brīža viņš paziņo, ka mūs ļoti labi saprot, jo esot ceļojis pa visu pasauli. Un uzaicina pie sevis uz mājām uz dažām dienām. Inese vēl bik laužas, jo viņai darbs drīz sākas, taču Vincents apgalvo, ka viņš sarunāšot kādu šoferi, kas mūs līdz Polijai stabili aizvedīs, tā, ka paliek mums laiks paviesoties vienu dienu. Tūlīt pat iegriežamies kādā laiku rajonā un esam skaistā lauku mājā franču ciematā.
To ir grūti aprakstīt, kāds miers un skaistums tur valdīja. Francijas dienvidu zaļums vien ir tā vērts! Auglīga zeme (atceros Spānijas dienvidu mālaino zemi, kurā praktiski dadži un kaktusi tik auga – naktīs sāni visi bija atspiesti), mājdzīvnieki, sakoptas lauku mājas, bambusi pie upes, ūdensdzirnavas, mājām visām durvis ne tikai netiek aizslēgtas, bet pat visu laiku stāv plaši vaļā, pat ja saimnieka nav mājās. Mazliet pastaigājām ar Inesi pa to ciematu. Atklājām kādos kokos aug valrieksti (es, protams, atkal atklāju ar nogaršošanas metodi). Iepazināmies ar Vincenta sievu Patrīciju, pabaudījām franču vīnus, uzspēlējam galda spēles. Kamēr mēs tur ciemojāmies, atnāca kāda kaimiņu meitene – nu riktīgs meža bērns un priecīgi paziņoja, ka viņa tomēr nav palikusi stāvoklī no kaut kāda džeka. Man gan viņas vietā būtu bail no istabas tādā paskatā iziet, īpaši, ja es būtu meitene – nekrāsojusies, mati sapinkojušies un saģērbusies kaut kādās lupatās. Tāpēc iespēja, ka viņa varētu palikt no kāda stāvoklī manās acīs līdzinājās nullei, bet nu fakts paliek fakts. Sadzērām ar viņu arī vīnu un viņai tika pie galda apstāstīts kaut kas par kontracepciju (franciski, tāpēc neko sīkāk nezinu). Latvijā laikam tas tā nebūtu pieņemts, ka iet pie kaimiņiem dzert vīnu un vienlaicīgi pie galda runāt par seksuālo veselību. Pēc tam Vincents paziņo, ka viņš cepšot vakariņās gaļu un pajautā, cik ļoti saceptu mēs vēlamies. Es, protams, paziņoju, lai taisa kā parasti, jo man ir interesanti, kā īsti ēd francūži. Pēc piecām min viņš priecīgs noliek uz galda milzīgu gaļas gabalu un ķeramies klāt pie vakariņām. Izrādās tā gaļa bija sacepta diezgan nosacīti – tā esot veselīgāk sirdij un visu vakaru es nodarbojos cīnoties ar gaļu – no sākuma ar nazi mēģinu nogriezt kādu gabaliņu, tad mutē pakošļāju, jo sakost nav iespējams, un noriju veselu. Naktī gan labi guļu un nav smaguma sajūta vēderā. No rīta paēdam tipiskās franču brokastis un pametam šīs viesmīlīgās mājas. Izrādās, ka Vincenta draugs, kurš taisījies braukt uz Poliju ir negaidīti mainījis plānus un aizbraucis uz otru pusi. Vincents mums ļoti atvainojas, izmisīgi meklē kādu citu, kas varētu mums palīdzēt, taču tas nevainagojas panākumiem. Beigās viņš mums uz kartes parāda ceļu, pa kuru brauc pa Eiropu fūres un kur visvienkāršāk būtu nostopēt, un aizved līdz šim ceļam. Sākam stopēt. Gāja diezgan raiti.
Atceros stāvam pie kāda ciematiņa, priecājamies par kārtību, puķēm un zaļumiem. Ceļš iet gar pašām mājām. Stāvam vienīgajā vietā, kur ir iespējams apstāties. Blakus mājas pagalmā drausmīgi sāk riet suņi uz mums. Pulkstenis ir jau kādi 23:00 un sāk palikt tumšs. No mājas iznāk sieviete. Es jau domāju – tūlīt sāks mūs lamāt, ka mūsu dēļ suņi rej un nevar neviens gulēt. Taču nekā. Sieviete tikai noskatās uz mums un pasauc suņus mājā, lai tie mums netraucētu. Patīkams pārsteigums.
Turpat nostopējam kādu slovāku fūres vadītāju. Viņš mūs līdz rītam līdz pašai Vācijai aizveda. Kaut arī pats slovāks, taču dzīvo Spānijā jau 5 gadus. Un patīk viņam Spānijā. Jo Spānijā cilvēki beidz darbu 5os un iet dzīrot un ne par ko neuztraucas. Dzīvesveids savādāks. Vispār ļoti zinošs šoferītis – viņš mums visu Spānijas vēsturi apstāstīja, visus paradumus, dzērienus, novadus un valodu atšķirības. Žēl, ka pārāk pārguruši bijām lai visu to uztvertu. Vienīgais ko atceros, kā viņš salīdzināja latviešu fūru šoferus ar krievu. Krievi iedzer un vēl saaicina apkārtējos. A spāņi baidās ar krieviem dzert, jo neviens netur līdzi. A latvieši pa kluso iedzer un tad savāra sūdus. Tāds, lūk, viņam iespaids par Latviju palicis.
Uz Francijas – Vācijas robežas ir ļoti auksts un drēgns. Un paši esam tādi ne pārāk izgulējušies – cik nu mašīnā var izgulēties. No atpakaļceļa Vācijā atceros tikai, ka visur mašīnās nāca miegs un kad izkāpj no mašīnas, tad pūta auksts vējš. Un kāds šoferītis (ebreju students) meklējot benzīntanku aizveda mūs 200 km tālāk, nekā viņam pašam bija izdevīgi, jo viņš vienam pabrauca garām. Kādas fūres šoferītis mums vēl šausmīgi smieklīgi stāstīja, cik ļoti viņš neieredzot vāciešus un kāpēc. Zināma taisnība jau viņam ir, ka vācieši tomēr ir diezgan augstprātīgi un domā ļoti materiāli. Nu ne jau visi, protams.
Naktī esam uz Vācijas – Polijas robežas. Ārā tumšs, auksts un līst lietus. Izrādās, ka robežu var šķērsot tikai mašīnā, jo abās pusēs robežai ir autobānis un robežsargi mūs nelaiž cauri kājām. Notiek brīnums un mēs jau sēžam mašīnā un traucamies tālāk. Mašīnā sēž polis. Viņš kopā ar savu kompanjonu nopirkuši 2 lētas mašīnas Vācijā un tagad dzen tās uz Poliju, kaut kur uz Varšavas pusi. Un dzīšana ir diezgan traka. Cauri pilsētām iztraucamies uz 100 km/h, tai pašā laikā viņi mēģina vēl viens otru apdzīt. Polijā ir tādi ceļi, ka te braukt uz 100 km/h man bija 10 reizes bailīgāk, kā braukt Spānijā ar 190. Drausmīgi nāk miegs. Atceros paveru acis un redzu, ka sānos mūsos brauc fūre iekšā. Nomurminu nezin kāpēc angliski, ka rekur fūre brauc, iztaisām manevru un esam bīstamajai vietai jau garām. Tūlīt pat arī aizmiegu. Poļu mentalitāte uzreiz jūtama. Paši dzer limonādi, bet pat neiedomājas mūs uzcienāt. Pēc Francijas un Spānijas viesmīlības gandrīz vai apvainojos par to. Esmu laikam izlepis :) Kaut kādā barčikā piestājam paēst un traucamies tālāk. Pirms rīta mūs izlaiž uz autobāņa krustojuma. Gribas turpat nolīst pagulēt, jo mašīnu tikpat kā nav tādā rīta stundā, taču Inese automātiski paceļ roku un pirmā fūre mūs paķer līdz pašai Varšavai. No Varšavas vēl mēģinām stopēties, taču zinām, ka no lielas pilsētas ir diezgan grūti izbraukt, esam arī nosaluši un saguruši un miegaini. Beigās atmetam visam ar roku un aizejam uz autoostu nopērkam biļeti līdz Rīgai. Turpat ieraugu kādu ļoti skaistu sievieti. Var teikt pa seniem laikiem, jo nekur ceļojuma laikā nebija ne skaisto francūziešu, ne kaislīgo spāniešu ;)
Visu dienu pavadam Varšavā un vakarā sēžamies autobusā. Izrādās skaistā sieviete arī brauc mūsu busā. Latvietes tomēr ir visskaistākās ;) Autobusā dīvaina sajūta, ka vairs nevaram sarunāties ar Inesi brīvi, jo apkārt arī ir latvieši. Autobusa šoferis izrādās kaut kāds trakais, un ik pa laikam visi sagāžamies čupā. Mums ar Inesi ir jautri – ne to vien esam piedzīvojuši un šie ir tikai sīkumi. Izvelku vēl pēdējo paciņu ar vafelēm „Strop”. Inese nespēj noticēt, ka es viņas visu ceļojumu glabāju. Esam drīz vien mīļajā Rīgā, un ceļojums ir beidzies. Neieejot vēl mājā atrodu savā pastkastītē paziņojumu, ka es varu doties uz Kanādas vēstniecību saņemt savu vīzu iebraukšanai Kanādā, bet tas jau ir cits stāsts un cits ceļojums.
OliviaSax
Каркасный дом с панорамными окнами: современный стиль для вашей семьи каркасные дома спб <a href=karkasnye-doma-v-spb178.ru>karkasnye-doma-v-spb178.ru</a> .karkasnyy_dom_lbkn
Sveiki, aš norėjau sužinoti jūsų kainą.TedSax