Sajaukšanās

Pagājušonedēļ satiku viņu - cilvēku, kurš bija tagadnē, bet priekš manis jau pagātne.

Es satiku viņu. Kārtējo personu, kura saistīta ar Laimīgo Zemi jeb štatiem. Sarunas kaut kā tik viltīgi ievirzījās, ka mēs aizgājām pie viņa. Kad mēs gulējām blakus, skatījāmies viens otram acīs un sarunājāmies, es pēkšņi ieraudzīju... es sapratu, kāpēc es esmu te. Kā pa galvu iesita līdzība ar kādu manu izbijušu lovi. Ļoti sen tas bija, bet arī love bija dramatiska.

Kāds cilvēks man reiz teica: "When I get homesick, I eat specific food. But you go after men who just remind you of the past. And that seems so safe even if you don’t ever want to go there again." Cik tipiski. Es atkal atradu sevi situācijā, kurā es biju sailgojusies pēc pazīstamām sajūtām. Tās brūnās, šķelmīgās acis turpināja uz mani skatīties ar tieši tādu pašu neizpratni, ar kādu Andris tolaik bija uz mani skatījies. Kāpēc ne? Kāpēc neļauties, nepamēģināt, ne... neizdarīt to pašu lietu vēlreiz. Kārdinājums. Viņš apskauj mani, pievelk sev tuvāk. Es ļaujos. Viņa pieskāriena vieglums šķiet arī tāds pats. Man gribas aizvērt acis cieši, cieši un izlikties, ka tas ir Andris. Nevis šis norvēģis. Bet es neveru acis ciet, tā vietā, iebraucu ar pirkstiem viņa matos, tie ir mazliet raupji, bet vienalga patīkami. Tumši. Gluži kā... nē, es par to tagad nedomāšu. Mēs guļam, saķērušies, mazliet rotaļājamies viens ar otru. Viņš tur acis ciet, es pat negribu zināt vai tāpēc, ka es arī viņam kādu atgādinu, ka viņš ir noguris, vai vienkārši izbauda. Viņš pievelk manu galvu un skūpsta. Maigi ar lūpām pieskaras manām lūpām, tad viegli nolaiza manu virslūpu. Atmiņas manā galvā atkāpjas. Šis vīrietis nav mežonis, ar kuru var galvu pazaudēt. Viņa skūpsti šķiet vēl maigāki par glāstiem, tad viņš piespiež mani sev cieši klāt. Es apjūku, līdz atmiņas atkal atgriežas. Viņš cenšas izbaudīt manu klātbūtni, cik vien iespējams. Viņš zina, es neatgriezīšos. Viņš zina, pat, ja viņš man patīk, es gulēšu savā gultā, es neatstāšu kontaktus. Ne jau tāpēc, ka viņš dzīvo tālu, bet tāpēc, ka no tā nebūtu jēgas. Viņš atkal mani skūpsta. Glāsta ar visu savu ķermeni. Andris arī tā darīja. It kā glāstīt ar visu savu būtību, būt tuvāk, tuvāk nekā parasti. Bet šim vīrietim ir mazliet bail no manis, viņš visu laiku gaida kaut ko nesaprotamu no manis. Es viegli iekožos viņa augšlūpā un... Skatos uz tiem matiem, tām acīm, tiem sejas vaibstiem... Tik pazīstami, bet nav tas. Es zinu, ka izvēles ir divas – take it or leave it.

Es aizbēgu, nekrietni aizbēgu īsi pēc tam. Negribu sevi mānīt, negribu dusmoties uz norvēģi par to, ka viņš nav Andris. Un, kas ne mazāk svarīgi, es vairs neesmu tas cilvēks, kāda es biju tad.

Sēdēju taksī un nekā nespēju atcerēties norvēģa vārdu. Tagad es sēžu un nespēju atcerēties, vai es vispār viņam to pajautāju. Bet kāda gan tam vairs nozīme – ja nevari dot otram ko skaistu, tad labāk nedot neko.
 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

3 komentāri

Komentēšana pieejama visiem.

epic_fail, 07.04.2009. 22:43:19

Komentāra reitings: -0.065

ich nich verstehen svešvārds!

Palagu bērns, 08.04.2009. 16:34:48 (ip:78.84.147.16)

Komentāra reitings: 0.893

Pēdējais teikums.

Isaac Quezada (ie.quezadahotmail.com), 27.06.2009. 22:50:57 (ip:189.141.121.101)

Komentāra reitings: 0

Hello Inara! I am Isaac Quezada, the author of the photograph you posted with your article, i'm not a latvian speaker but google translate helped ;) i must say i like the way you write, lovely story, i was living through a similar story at the time that picture was uploaded, and i would love talking to you, my e-mail is ie.quezada@hotmail.com, add me if you use microsoft msn as an im.
thanks!

uz rakstu sarakstu