Attiecības no attāluma

long distance relationship works with me.
never say never!
un, ne, ta nav ceriba, ar kuru es meginu sevi apmanit, es zinu! man tas der! (uz kadu laiku noteikti.)

netici tik loti tam, ko saka citi cilveki. mes esam parak dazadi, lai tik vienkarsi, bez ierunam palautos uz citu pieredzi.
parak daudz stereotipu.

es gaidiju, ka tu stastisi vairak par nepratigiem, galvu reibinosiem lemumiem.

Nav tā, ka es mēģinātu iesaistīties tādās šobrīd, tikai vēroju un brīžiem lasu pa gabaliņiem kopā. Neprātīgos lēmumus parasti pieņemu es, nevis mani draugi ;) Bet gan jau, gan jau arī to pastāstīšu.

Bet, ja nav grūti, nu pastāsti kā tas praksē der? Teorijā jau es arī varu iedomāties, arī viņi varēja. Tikai prakse kaut kā izgāzās.

Man prakse ir ar long distance. Taču es vēl aizvien uzskatu, ka never say never. Nedrīkst priest pēc viena gadījuma. Nedrīkst spriest pēc dažu draugu/paziņu gadījumiem. Pat ja iespēja ir 1 no 10000, tas tāpat ir daudz. Vai tad short distance relationship ir lielākas izredzes? Domāju, ka statistiski ņemot tieši tikpat. Vienkārši tās gadās vairāk.

Es jau nesaku, ka never. Kaut ļoti labi apzinos, ka tādai man tas ir galīgi nepiemēroti. Izdegu pārāk.

Izredzes jau vienmēr vienādas - 50/50 būs/nebūs. :D Bet ar long distance tomēr kaut kā.. Mokošāk. Un mans pragmatiskais prātiņš tomēr grib rēķināt - kas ir kā vērts. Bet, vērojot draugus, kaut kā vēl vairāk brīžiem zūd sapratne par to visu. Cilvēki taču cenšas, mēģina... Bet... Tik ļoti žēl man viņus reizēm. Tik pat ļoti, cik reizēm žēl, ka paši nesaprot.

Zin, reizēm lielākais fans ir tieši iekš tās cenšanās un mēģināšanas, un ne tik daudz tas burkāns galā ;) (Gandrīz kā olimpiskajās spēlēs - galvenais piedalīties ;D)

Kā saka mana labākā draudzene - "It's all in our heads". Tas ko mēs iedomājamies, vēlamies, fantazējam, sapņojam bieži vien ir vairāk mūsu dzīve, nekā visas citas mūsu redzamās darbības kopā.

hmmmm nozīme tiešām nav distancē, bet konkrēto cilvēku attiecībās. reizēm blakus podjikos dzīvot ir daudz sliktāk nekā katram savā valstī. reizēm tieši tas attālums ir tas, kas neļauj sākties rutīnai un pieradumam. 150 km ir daudz? nē, tieši tik lai no pirmdienas līdz piektdienai skaitītu pa kilometram nost, zinot, ka nedēļas nogalē ir ko sagaidīt. citā valstī? nu raieners reizēm aizved pa lētaku naudiņu uz Milānu nekā te ar autobusu līdz Liepājai... Jautājums ir- vai to ceļa laiku un naudu tu ieguldi, lai satiktos, vai arī, lai aizietu uz bāru un gremdētos ielāpu apskāvienos.

Bet tad vienu dienu darbā ir tik slikta diena, ka gribas, lai kāds apskauj. Un nav. Tālu. Nevar paņemt autobusu uz Liepāju un aizskriet. Pat, ja varētu, no rīta atkal būtu jāceļas hvz cik agri, lai tiktu atpakaļ. Tad paliek vēl daudz, daudz bēdīgāk. Protams, ka satikties weekendos var un vispār visu ko var, bet ir tomēr brīži, kad tik ļoti gribas to otru cilvēku blakus. Te & Tagad.

Viens ir tad, ja kas ir tikai pagaidu stāvoklis. Tad drošvien ir vieglāk. Bet, ja ir pilnīga neskaidrība, kā abos augstākminētajos gadījumos...

Nu man jāsaka ir tieši līdzīga problēma ar long distance relationship. Jau kādus 4 mēnešus studēju ārvalstīs, puisis Latvijā palika. Pirms manas aizbraukšanas kopā bijām salīdzinoši īsu laiku, vien kādus 3 mēnešus. Toreiz es vēl pateikt nevarēju, kā viss būs pēctam, nebiju pārliecināta par jūtām. Arī viņš nevarēja pateikt, bet tomēr solījām, ka centīsimies saglabāt attiecības un gaidīsim viens otru.
Šo 4 mēnešu laikā, lai cik tas jocīgi nebūtu, tieši tagad es sapratu, cik viņš man patiesībā daudz nozīmē. Dažkārt, liekas, pat attālums savā ziņā ir palīgs, tas palīdz saprast, cik lielas ir jūtas, ko otrs cilvēks nozīmē.. Jo tā mēs tikāmies katru dienu (dzīvojām kaimiņos), pavadījām kopā visu dienu un ilgošanos es nemaz nejutu. Bet tagad, atrododties, simtiem km attālumā mani vai pārņem izmisīgas mokas un skumjas, ka nevaru viņu satikt, apskaut.. es cenšos būt stipra, neraudāt, mēs sarakstamies katru dienu, tomēr dažkārt šķiet, ka attālinamies.. Ticība un pārliecība paliek arvien vājāka, ka atkal viss būs pa vecam, kad atgriezīšos.. Tomēr cilvēki mainās, laiks plūst, viss mainās. Nekad nevar zināt, kas būs rīt. Nav garantijas. Viens no mums var nenoturēties un šo saikni pārtraukt, uzsākot citas attiecības. Atliek vien cerība, ka viss būs labi tomēr. Un kā zināms, cerība mirst pēdējā..

Man jau arī liekas, ka laiks iet un visiem viss mainās, gribot - negribot. Bet cerība nav slikti. zini - iespēja ir 50 - 50 vai būs - nebūs :D

biedeejoshaakais ir tas, ka momentaa, kad attaalums ir zudis , tu atklaaj - cilveeks, ko domaaji paziistam, ir kaads pavisam cits....