Tosts

Es uzlieku austiņas. Patīkams skaļums ieplūst manā galvā, kas liek visiem auto un cilvēkiem saplūst vienā pelēkā, dziedošā masā.

Šis skaļums apslāpē domas, citu skatienus, smieklus un vaidus. Tāds savdabīgs skaļš klusums, kuru uzliekot, tu jūties kā sava veida masku uzlicis... Es eju pa ielu un redzu kā vakara laternas un mājas saplūst kopīgajā tumsā un met oranžīgus ēnas lokus ap koku zariem. Viss liekas tāds mazliet pasakains. Kad manī skan bēdīga mūzika, es apzinos savas kļūdas un tomēr zinu, ka esmu uz pareizā ceļa. Kaut gan tas ir ļoti ilgs, ilgāks un garāks nekā citiem. Es nezinu, bet tā vienkārši ir. Varbūt tāpēc, ka man viss nākas grūtāk, apskaidrība un pārliecība nāk lēnāk. Bet tas nekas. Jo es skatos uz kokiem, kuriem vēl palicis vasaras rotājums, kurš tik ļoti nesaskan ar šā gadalaika neraksturīgo aukstumu, un saprotu... Savāds miera vilnis pāršalc manus kaulus un negribas vairs pīpēt vai staigāt pa naža asmeni.

"Pēc frustrācijas nāk atjaunošanās.Atjaunošanās jau citā veidolā.Citās domās,vērtībās un ideālos." Laikam jau esmu spiesta tam piekrist. Ilgi, pēc liela ceļa mērošanas katrs ceļotājs saprot, ka grūti ir ceļot, grūti ir kaut ko darīt nesaskaņā ar sevi.

Tāpēc, es, ja dzertu, tad paceltu lielu glāzi tostam par sevi, uzvaru pār sevi un citu uzvaru pār SEVI. Jā, tieši tā - pār sevi, nevis pār citiem. Citi - tas ir tikai līdzeklis mūsu sākumam un izaugsmei, un varbūt arī beigām... Nav ļaunuma, ko mēs paši nespētu radīt. Es paceļu acis un ieraugu mazu meitenīti, kura iet pie aklā onkuļa, kurš pie pazemes ejas vienmēr tirgo pītos groziņus. Es redzu, kā viņa pieiet un nebaidās to paņemt aiz rokas, sasildīt to un iedot mazliet naudas. Mazliet, bet ar to pietiek, lai sirmā onkuļa sejā atplauktu smaids un nav svarīgi, redz viņš to naudu vai nē.

Tāpēc nav svarīgi, vai mēs redzam to,kas mums ir vajadzīgs. Svarīgi ir to just.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu